Lai nu ziņu portālos trešdien neatrast vēsti par mediju kontroli valsts ārkārtas situācijā, tomēr tas jau ir noticis fakts – valdība apspriešanai Saeimā otrdien akceptēja likumprojektu par amatpersonu un institūciju rīcību ārkārtējo situāciju un apdraudējuma gadījumos. Tas šādos gadījumos ļauj valdībai veikt plašsaziņas līdzekļu kontroli un citus informatīvās telpas drošības pasākumus. Daļa mediju ekspertu to sauc par vārda brīvības ierobežošanu, savukārt Aizsardzības ministrija ir pretējās domās – ārkārtas situācijā esot jākontrolē, ko tautai teikt un neteikt; visādi tur valstij (lasi – varai) nelojālie mediji ir jāslēdz.
Ja mēs dzīvotu kādā arābu valstī, jautājumi pat nerastos – viss Allāha un viņam pietuvināto vārdā, tomēr Latvijā vairāk cieņā rietumu vērtības – tostarp nosacīti brīva viedokļu apmaiņa. Uzsveru – nosacīti brīva, jo Hitleru pie Krievijas vēstniecības logiem vis necitēsi, bet katra plašsaziņas līdzekļa saturu nosaka tā saimnieki. Tāpēc runāt par plašsaziņas līdzekļu neatkarību šodienas Latvijā nevar – viss atkarīgs no šī biznesa saimnieku vēlmēm, ambīcijām un garīgā brieduma.
Bet tieši garīgais briedums ir atslēgas vārds mūsu attiecībās ar varu un realitāti. Rezumējums varētu būt neērti vienkāršs – nevari mierīgu sirdi uz līdzenas vietas nomirt, nav tev nekāda garīgā brieduma! Bet kurš to spēj!??… Tieši tāpēc mūsu morāle ir slidena, un jo vājāki esam, jo lielāki meli vajadzīgi. Tāpēc jautājums par cenzūru ir jautājums par to, cik patiesi – morāli, garīgi nobrieduši spējam būt. Šādā skatījumā jaunizceptais likumprojekts ir zīme, ka morāle sašķobījusies vēl vairāk, vara jūtas vāja un tai vajadzīgas jaunas kontroles iespējas un meli. Vai tomēr nebūtu pēdējais laiks tautas kalpiem, kas šādus likumus izperina un akceptē, aiziet…?
