Kāpēc Pēteris gadu nevarēja apglabāt savu māti?

Tieši pirms nedēļas Tukumu un arī visu valsti pāršalca ziņa, ka kādās mājās pilsētā atrasta, iespējams, pirms gada mirusi sieviete. Tas nācis gaismā, kad viņas dēls Pēteris pieprasījis sev un sievai trūcīgās personas statusu un kad sociālie darbinieki aizgāja ģimeni apsekot. Mirušo māti dēls neesot slēpis, pats, maisos ietītu, sociālajiem darbiniekiem parādījis. Tā kā publikācijas brīdi viņa komentāru nepaprasījām, to darām tagad.

Kādas Pauzera ielas mājas pagalma vārtiņi lielajā sniegā iesprūduši un palikuši puspievērti; lielā kokā klaudzina dzenis un ar lūša veiklību ceļu no durvīm līdz šķūnītim mēro satrūcināts kaķis. Taciņa līdz zemajai piebūvei sniega piebirusi, taču kādas pēdas redzamas. Izklaudzinos pie vienām durvīm – velti, pie otrām un veicas, mani sadzird. Pēteris gan saka, ka durvis vaļā nevēršot; jau viens žurnālists te bijis, pietiekot. Kad iebilstam, ka vajadzīgs viņa viedoklis par notikušu, viņš saka, ka avīzes neesot lasījis jau 20 gadus un netaisoties to darīt arī tagad, tā ka no mūsu rakstītā viņam neesot ne silts, ne auksts: "Par to, kas notika, cilvēki mani Tukumā slavē, sit uz pleca un saka, ka vajag valdību čakarēt, a bagātie lamā, tāpēc ka nekad nav badā bijuši."

– Jūs ar mammu dzīvojāt divatā?

– Nē, ir sieva arī, kas kopa māti tad, kad es strādāju.

– Kā tas gadījās, ka mammu uzreiz neapglabājāt?

– Nebija naudas, par ko apglabāt, gaidīju labākus laikus.

– Pēc tam droši vien bail bija kaut kur vērsties?

– Nu ja. Es jau pats arī tūlīt pēc tam nokritu un tiku slimnīcā ar sirds operāciju. Pa priekšu biju Tukuma slimnīcā, pēc tam Stradiņos. Iznācu no slimnīcas, bija kauli un āda.

– Vai apglabāšanai negājāt uz domi palīdzību prasīt?

– Es nezināju, ka tāda vispār pastāv.

– Bet tagad, kad apglabāja mammu, iedeva pabalstu?

– Iedeva; mammu apglabāju ģimenes kapos.

– Vai Tukumā sen dzīvojat?

– Divdesmit gadu vai vairāk būs.

– Vai jums ir pensija?

– Invalīda grupa tikai. Par to sanāk Ls 94.

– Bet pabalstu nekādu nesaņēmāt?

– Vienreiz gāju, dabūju zālēm, un pie ārsta apmeklēšana man ir par velti.

– Vai pats nesatraucāties, ka tā mamma tik ilgi gulēja?

– Kas tad mirušam vairs ko uztraukties… Pašam smagums no sirds nost. Vismaz murgi vairs nerādīsies, cerams.

– Rādījās?

– Kā tad.

– Bet kā tā mamma varēja turpat blakus gulēt?

– Viņai bija sava istaba.

– Bet smaka?

– Maisos ietinu, plastmasas.

– Jūsu mamma gāja uz baznīcu. Nebaidījāties no Dieva soda?

– It īpaši jau no katoļiem, kas ar zobenu ienāca Latvijā! (Smejas). Viņa līdz beidzamajam gribēja, lai ved uz baznīcu. Pat uz mājām vēl izsaucām mācītāju, kad jau bija sliktāk.

– Ko jūs darīsiet, ja pensiju liks atmaksāt?

– Man jau tiesa par to būs.

– Ir no tiesas arī kāds papīrs?

– Vēl nav.

– Un ko tiesā teiksiet?

– Visu, kā bija, a` ko es varu vairāk pateikt? Valdību jau nelamāšu…

Nav vardarbīgas nāves pazīmes

Par to, kāds bijis vecās sievietes nāves cēlonis, vaicājām Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra ekspertei Edītei Bogužai. Viņa stāstīja, ka pilnīgi skaidrs esot tas, ka sieviet nav mirusi vardarbīgā nāvē, taču tā kā iekšējie orgāni bijuši sabrukšanas stadijā, precīzu nāves iemeslu pateikt nevarot. Tāpat nevarot precīzi pateikt nāves laiku, taču varot pieļaut, ka tas noticis pagājušā gada decembrī. Vaicāta, kā tas iespējams, ka sievietes ķermenis pēc tik ilga laika bijis, pēc policijas teiktā, labi saglabājies, pat iepakotā veidā bez jebkādas smakas, E. Boguža skaidroja, ka šis stāvoklis bijis tikai relatīvi labs. Ārējo faktoru – kukaiņu, tārpu – tiešām neesot bijis, jo ķermenis turēts maisos, bet orgāni, kā jau teikts, bijuši sabrukšanas stadijā.

Eksperte atzina, ka tāda gadījuma, ka miris cilvēks tik ilgi turēts mājās, viņas praksē neesot bijis, taču bijuši citi gadījumi, kad miris cilvēks atrasts pēc gada, pusotra.