– Vienam albumam sekojis nākamais. Vai var apgalvot, ka tas ir bijis tāds īpašs radošais vilnis?
– Jā, tā to var teikt. «Latvian Reflections» ir jau izdotais albums, bet «Staburadzes leģenda» – atsevišķs skaņdarbs, kas būs daļa no otrā, jau topošā albuma. Mani iedvesmoja leģendām apvītā Staburadzes klints, kas ir ne tikai latviešu svētvieta, bet arī sievietes spēka simbols. Šis skaņdarbs īpašs ar to, ka ļauj man izpausties ne tikai kā vijolniecei, bet arī kā dziedātājai, dzejniecei, komponistei un savas kamermūzikas grupas vadītājai. Interesanti bija strādāt pie skaņdarba elektronikas daļas, kur izmantoju putnu balsis, ūdens un vēja skaņas. Tas man bija kaut kas jauns un izaicinošs.
– Vai un kā muzicēšanu vai ikdienu kopumā ietekmējusi pandēmija?
– Kā jau minēju intervijā pagājušogad, esmu šajā laikā iesaistījusies divos pašattīstības kursos. Ārkārtīgi daudz lasu, mācos ķīniešu valodu, pavadu laiku pie dabas, sportoju. Šie kursi arī man ir palīdzējuši realizēt daudzus projektus. Pandēmija ir veicinājusi pašizaugsmi, radošumu un arī devusi iespēju piesēsties pie komponēšanas.
– Dzeja. Kā nonācāt līdz tai?
– Es uzsāku dzejot jau tad, kad mācījos Dārziņskolā. (Emīla Dārziņa mūzikas skola. – Red) Tad tapa aptuveni 20 dzejoļi. Tāpat, mācoties Rīgā, vairākus gadus pēc kārtas uzvarēju latviešu valodas un literatūras olimpiādēs, daudz rakstīju, tostarp esejas. Taču tad man ar rakstīšanu latviešu valodā bija liels pārtraukums. Tomēr šoreiz jutu, ka «Staburadzes leģendai» vārdi man jāsacer pašai!
Iesākumā tapa mūzika un dzeja tai tika pielāgota. Zīmīgi, ka mana māsa Dace Rēķe ir “latviešu valodas guru” – uztur populāru Instagram kontu «Tava valoda». Savukārt mūsu vecvecmamma bija latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilūkstē un lika mums mācīties no galvas dzejoļus jau no mazām bērnu dienām.
Pats dzejolis ir latviski, bet skaņdarba otrajā pusē izmantota Svētā Franciska lūgšana angļu valodā.
Vairāk lasāms otrdiena, 14. jūnija laikrakstā ŠEIT=======>>>>>>>>
