Tukuma prozaiķi par novadnieku detektīviem

Rolanda Bula «Fantoma lieta» 

Ingrīda Zaķe:
– Esmu neglābjami nekritiska divu detektīv/kriminālžanra autoru – krievu rakstnieces Aleksandras Mariņinas un mūsu Rolandas Bulas – fane. Man patīk pilnīgi visi šo autoru darbi, tāpēc nevarēšu nosaukt kādu vienu. No ārzemju literatūras manas mīļākās grāmatas ir angļu rakstnieces Rutas Vēras «Sieviete no desmitās kajītes» un «Tumšā, tumšā mežā.»
Rolanda Bula ar savu jauno romānu «Fantoma lieta» nepārsteidz. Toties iepriecina. Atkal ar neparastām situācijām, svaigām detaļām, nedzirdētiem teicieniem, kā arī patīkamu atkalredzēšanos ar iepriekš iepazītajiem varoņiem. Rolandas romānu var viegli un aizrautīgi lasīt, – pilnīga atslodze. Sižeta virzība saprotamā loģikā. Patīk 1. daļas plānojums. Tagadnes notikumu atstāsts mijas ar skaidri izklāstītu meitenes Bellas atmiņu aprakstu kursīvā. Arī romāna kompozīcija – apļa princips – veiksmīga. Sižeta «nagla» un trumpis ir Gotfrīda tēva izdarītais šaušalīgais noziegums, kas atstājis neizdzēšamu nospiedumu zēna psihē, pilnībā to izkropļojot. Grūti atcerēties, vai detektīv/kriminālžanra literatūrā kas līdzīgs lasīts. Padziļinātāk prasījās ilustrēt Gorfrīda apsēstību ar Bellu, tas tikai šur tur garāmejot pieminēts, bet īstu pierādījumu tam nav. Es gan lasīju tikai manuskriptu, varbūt drukātajā variantā tas darīts.

Ilga Liepiņa:
– Labprāt vēlreiz pārlasītu Stīga Lārsona «Meitene ar pūķa tetovējumu» un Pētera Hēga «Smilla jaunkundzes sniega izjūta». Lasot žanra likumiem atbilstošu detektīvu, parasti ir skaidrs, ka pirmās divas vai trīs versijas izrādīsies aplamas, sākumā aizdomās turētie būs nevainīgi, kamēr īstais vainīgais turpat riņķī vien grozās. Tāpēc vajag ļauties notikumu gaitai. «Fantoma lieta» nav ātri pieveicama un ne tikai apjoma dēļ. Līdzīgi kā kriminālseriālā, atkal sastopam jau pazīstamo izmeklētāju duetu – Asnāti un Juri, par ko, manuprāt, priecājas arī pati autore. Izveidot harmoniskus, ticamus tēlus autoram ir liela veiksme; nereti tie kļūst tik patstāvīgi, ka spēj palīdzēt tālākajā radošajā procesā. Rolandai noteikti jārēķinās ar Juri un Asnati, lai nesanāktu domstarpības. Esmu gandrīz pārliecināta, ka tie abi palīdz procesā.

Guntis Tālers:
– Rolanda ir laba! Un ar katru jaunu romānu kļūst aizvien labāka. Ja pirmajās viņas “lietās” man šķita, ka lasīšana šur tur mazliet bremzējas, iespējams, paplašināto teikumu dēļ dialogos, tad «Fantoma lieta» beidzot ir tas literārais darbs, kuru varētu “aprīt” vienā naktī. Romānā meistarīgi apvienojas cilvēku likteņstāsti un policijas darba ikdienas reālistisks atainojums, neizpaliekot arī detektīvintrigai. Gan upura, gan slepkavas tēli ir rūpīgi veidoti un parādās paralēlajos sižetos. Lasot var just, kā vienotā vēstījumā savijas noslēpums, izmeklēšanas rutīna, spriedze, humors, visbeidzot tiem pievienojas smeldze par neizbēgamo traģēdiju, par kārtējo priekšlaikus pārtrūkušo dzīvību. Šī smeldze gluži kā sižetā pieminētais fantoms vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas atstāj savu emocionālo nospiedumu.
Kā lasītājs es labprāt vēlētos intrigas paildzinājumu, bet kopumā jāatzīst, ka «Fantoma lietā» detektīvžanra kanoni ir ievēroti. Lietiskie pierādījumi, liecinieku liecības, procesuālās darbības, – šeit lasītājam tiek pasniegts viss nepieciešamais. Un, kas būtiski, – antagonists, pateicoties izmeklētāju profesionalitātei, noslēgumā tiek atmaskots, nodots taisnīgajās Temīdas rokās un saņem pelnīto sodu. Noteikti iesaku izlasīt!

Guntis Tālers «Garās nakts Mēness»

Imants Liepiņš:
– Mīļākais šī žanra autors man ir krievu rakstnieks Daņils Koreckis. Pēdējos gados Rolanda Bula intensīvi iezīmējusi mūsu novadu Latvijas kriminālromānu “kartē”, savās grāmatās izmantojot pieredzi, kas gūti izmeklētājas darbā Tukuma policijā. Tagad viņai pievienojies Guntis Tālers, ko NTZ lasītāji no iepriekšējiem gadiem zina kā žurnālistu Gunti Zariņu. «Garās nakts Mēness» ir netipisks latviešu romāns vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Guntis tiešām prot rakstīt: te ir dzīvē noskatītu, reālistisku tēlu galerija, ir iepriekš neatminams sižets un klasiska kulminācija ar kautiņu uz dzīvību un nāvi. Otrkārt, romāns ir neparasts ar to, ka līdz pat tā otrajai pusei ne tik vien nekļūst skaidrs, kurš tad būs galvenais vainīgais, – nav skaidrs pat tas, kuri no tēliem būs upuri un kuri – varmākas. Treškārt, sižets prasmīgi pārslēdzas no mūsu novada uz Kolumbiju, kur kādu laiku dzīvojusi Gunta mīļotā, kas varējusi dziļi raksturot šīs valsts cilvēkus, sabiedrību un notikumus. Tāpēc Kolumbija romānā parādās dzīvā, pilnvērtīgā attēlojumā, nevis vienkārši pieminēta eksotikas dēļ – romāns mums ļauj izjust šo tālo zemi.

Ingrīda Zaķe:
– Tā kā man ir niķis lasīt vairākus romānus uzreiz, lasīju paralēli Jundzes jauno romānu «Pēdējais liecinieks» un Kalnietes «Tev būs četri vīri». No visiem šiem trim romāniem, lai cik tas dīvaini nebūtu, Gunta darbs ir vislabākais. Kārtīgi nostrādāts, visi gali savilkti, nav dusmu lasīt. Jo rakstīt ”pliki” – tikai sižetu, nav mākslas darbs. Biju pārsteigta, kā iesācējs var uzrakstīt tik labu grāmatu, turklāt pirmo. Ja nezinātu autoru, nodomātu, ka to rakstījusi sieviete. Pēc tam komentāros izlasīju, ka tas tā arī bijis domāts. Jāsaka, nodoms izdevies. Izņemot dažas vietas, kas Gunta romānā nav sanākušas ticamas un patiesas. Pirmkārt, tā ir pārāk uzbāzīgā un tiešā Bū uzvedība vīriešu klātbūtnē, ar tādu vīrieti neiekārdināsi, tikai atbaidīsi. Otrkārt, dažu sievišķīgu detaļu nepārzināšana, piemēram, 187. lpp. Bū uzvelk smalku, jaunu mežģīņu apakšveļu un tai pāri frotē halātiņu. Šādos gadījumos nekad nevelk frotē halātu (peldmēteli?!), bet gan peņuāru, vislabāk – caurspīdīgu. Lai gan Bū un Lana it kā tēlotas atšķirīgas, Lana tā kā dziļāka, tomēr randiņos arī viņai pielipis draudzenes frivolisms un pilnīgi nedabīgi izteicieni, piemēram, 195. lpp. – vēl nepārgulējusi, iemīlējusies sieviete nekad savam iecerētajam, turklāt pēc kaislīga skūpsta neteiks tik prasti: ”Iedomājies, uz ko esmu spējīga, ja sajūtu iekāri?!” Tā varēja nodomāt Mundis, nevis sieviete pati par sevi teikt. Tālāk, 197. lpp., Lana pavisam nekaunīgi saka: ”Lai jaunās ieceres izdotos, vajag mīlēties pilnmēness gaismā!” Viņiem taču priekšā pirmais, romantiskais vakars, un abiem ir skaidrs, ka tas notiks, tad kāpēc to sabojāt ar tādu tiešumu?! Neviena sieviete tā neteiktu. Bet tie ir sīkumi. Visu jau nevar zināt par pretējo dzimumu. Tātad apsveicu ar labu grāmatu, no kuras varētu sanākt aizraujoša filma!

Guna Roze:
– Atzīšos, detektīvs nav mans iecienītākais žanrs, jo (sevišķi latviešu mūsdienu krimiķos) reti izdodas lasīt darbu, kur prasmīgi uzrakstīts arī dziļākais slānis – visbiežāk tā ir tikai notikumu reportāža. Manuprāt, šedevri ārzemju detektīvā ir angļu rakstnieces Agatas Kristi «Desmit mazi nēģerēni» (1939) un pavisam svaigi lasītais vācu autores Judītes Mērčantas «Elpo» (2019). Bet latviešu literatūrā Viktora Lagzdiņa garstāsts «Nakts Mežāžos» (1976), pēc kura uzņemta filma «Aveņu vīns». Mūsu Rolandas Bulas «Fantoma lietu» un Ingrīdas Zaķes «Jūras valsi» vēl neesmu paguvusi izlasīt, tāpēc vērtēt varu tikai Gunta Tālera debijas romānu.
Vispirms, – Guntis patiešām ļoti labi raksta. Valoda plūst raiti, skanīgi un veldzējoši kā dzidrs strauts. Tā ir darba lielākā vērtība un puse uzvaras. Notikumi seko cits citam kā no ložmetēja kārtas, ne mirkli nav garlaicīgi. Tomēr man pietrūka tā dziļā slāņa, jo tēmas “neuzticies preciniekiem internetā” un “neprecies ar atšķirīgas mentalitātes vīrieti” sen apnikušas. Sliktie tēli izdevušies krāšņi, turpretī galvenie varoņi – kā ar sīrupu aplieti, līdz ar to nekļūst tuvi. Tāpat pēkšņi no gaisa nokritušais mantojums, kas atrisina visas problēmas, nav labs triks un laupa ticamības prieku. Vismazāk izdevusies ir romantiskā līnija, taču šāda žanra darbā tas varbūt arī nav svarīga. Katrā ziņā ar lielu interesi lasīšu Gunta nākamos darbus un sekošu rakstnieka attīstībai, paredzu, ka viņu gaida veiksmīga rakstnieka karjera.

Ilga Liepiņa:
– ”Apsegloja mellu kuili,” gribējās koleģiāli pasmīnēt pēc «Garās nakts Mēness» cauri izraušanas, jo sižets gana spraigs, lai nenoliktu malā, kamēr sasniegts pakaļvāks. Guntis radījis tik ellīgus “sliktos”, ka tie ātri vien kļuvuši nevaldāmi un ārdījušies pēc pilnas programmas. Turklāt, kā pašiem tīk; autoram bijis vien jāspēj pierakstīt! Atrast spilgtus personāžus ir veiksme, taču tad jāpiestrādā, lai pavilktu līdzi arī pārējos. Daži sieviešu tēli mazliet plakani, atbilstoši stereotipiem. Toties viegli iejusties pazīstamā mazpilsētas un apkārtnes atmosfērā. Rezumē: lasīšu arī citus Gunta darbus.

Ingrīda Zaķe “Jūras valsis” 

Rolanda Bula:
– Mani mīļākie detektīvrakstnieki ir: norvēģis Jū Nesbē ar viņa radīto tēlu – mūžam drūmo paģiri Hariju Holu, Andris Kolbergs ar latviešu detektīva virsotni «Mendela Davidsona briljanti», kā arī Aleksandra Mariņina ar Anastasijas Kemenskas reālo tēlu.
Ingrīda Zaķe ir tulkotāja, vairāku romānu un stāstu krājuma autore, dažām no grāmatām izmantojusi pseidonīmu Gundega Kaziņa. Ingrīda ir kandavniece, vasaras sezonā pamanāma īrisu un gladiolu plantācijā pie Līgezera, kur saimnieko kopā ar selekcionāru Laimoni Zaķi. TLA ienāca līdz ar Grāmatu izstādi Ķīpsalā šā gada martā, bet pirms tam piedalījās 2021. gada «Tukuma prozas fermentācijas» konkursā, iegūstot 3. vietu. «Jūras valsis» iznāca «Vakara romānu» sērijā 2021. gadā. Detektīvromāna notikumi risinās uz prāmja klāja. Tas ir raiti, labā valodā uzrakstīts detektīvs, ko izlasīt pāris vakaros. Mierīgs stāstījuma temps, vairākas sižeta blakus līnijas, no kurām man visvērtīgākais šķita Aksela mātes stāsts. Padomjlaiku sieviešu dzemdību pieredzes stāsts ir īpaši izceļams ar radīto gaisotni un reālismu. Romānā daudz trāpīgu vērojumu, varoņi “uzzīmēti” koši un atmiņā paliekoši, darbības vide – prāmis jūrā – ir interesanta skatuve. Īsts latviešu detektīvromāns viegli iedomājamā vidē.

Vairāk par literatu darbošanos novadā lasāms otrdienas, 10. maija laikrastā ŠEIT========>>>>>>