Mūsu novadnieks – aktieris, režisors un teātra pedagogs – Žanis Katlaps ir cieši saistīts gan ar Tukumu, gan Tumes pagastu. Tumē joprojām rūpīgi koptas un Ž. Katlapa radu uzturētas atrodas mākslinieka dzimtās «Katlapu» mājas, bet, savukārt, Tukums ir viņa skolas un pirmo teātra izpausmju pilsēta. Tieši Tukuma vidusskolā viņš arī veidoja savus pirmos skatuves tēlus gan kā aktieris, gan kā režisors. 1926. gadā, pārcēlies uz Rīgu, Ž. Katlaps mācījās Zeltmata dramatiskajos kursos, bet vēlāk jau arī E. Feldmaņa kursos, kļūstot par profesionālu un atzītu aktieri, kuru 1928. gadā uzņēma Nacionālā teātra aktieru štatā. Bet drīz vien viņš jau arī kļuva par vienu no teātra vadošajiem aktieriem.
Balvas iecere ir regulāri publiskajā telpā atgādināt par Žaņa Katlapa ievērojamo vietu Latvijas teātra vēsturē, kā arī izcelt tos aktierus, režisorus, teātra darbiniekus, kuru darbs stiprina mūsu nacionālo pašapziņu.
Ar savu daudzo lomu klāstu tik ļoti plašā amplitūdā Latvijas teātros un arī ar savām kino lomām Maija Doveika to neapšaubāmi ir darījusi. Spilgtākā no pēdējām – mātes loma filmā «Mātes piens» pēc Noras Ikstenas romāna motīviem Ināras Kolmanes ļoti veiksmīgajā režijā. Bet, protams, protams, Maija jau ir arī mūsējā – tukumniece, pirms savām studijām Latvijas Kultūras akadēmijā, viņa 1998. gadā beigusi Tukuma Raiņa 1. vidusskolu.
Ģirts Jakovļevs, savukārt, ir neapšaubāma Latvijas teātru un kino leģenda. Viņa radītie tēli dziļi iespiedušies tautas apziņā. Nu kaut vai tikai Ulža loma «Pūt, vējiņos» – gan teātra izrādē, bet vēl jo vairāk – leģendārajā kinofilmā. Un kur tad vēl Lilioma loma Ferenca Molnāra «Liliomā»?! Bet tādu lomu ir daudz – bezgalīgi daudz. Cits, ļoti interesants, aspekts ir, ka Ģ. Jakovļevam, savas teātra karjeras sākuma posmā ir arī bijusi izdevība piedalīties izrādēs kopā ar Žani Katlapu. Šī gada laureātam ir ļoti personiskas un ļoti spilgtas atmiņas par viņa personību.
Katlapa balvas notikums Durbes pilī, šķiet, solās būt gan gana interesants, gan arī intriģējošs.
