Mūža aicinājums un piepildījums skatuves mākslā

– Skatuves gaitās jums ir bijusi arī iespēja piedalīties izrādēs kopā ar Žani Katlapu…

– Jā, protams, mēs esam kopā spēlējuši uz Nacionālā (Drāmas) teātra skatuves! Vispirms tas jau bija tūlīt pēc armijas, kad biju nodienējis divus gadus un atgriezos teātrī. Abi ar Uldi Dumpi tad dublējāmies A. Griguļa lugā «Savu lodi nedzird» – tur jau arī visi mūsu teātra korifeji, ieskaitot Katlapu, tolaik spēlēja! Pēc kāda laika tika iestudēta luga par franču pretošanās kustību – Žaka Robēra «Satikšanās». Loma tur bija paredzēta arī Gunāram Cilinskim, tomēr viņam bija jādodas filmēties kādā lielākā kino lomā uz Krieviju. Tā nu režisors noriskēja un Cilinskim paredzēto lomu iedeva man. Atkal piedalījās visa teātra augstākā raudze – Alfrēds Videnieks, Lilija Ērika, Žanis Katlaps… Kad mēģinājām izrādi, man tur bija milzīgs pārsteigums saistībā ar Katlapu. Kad nu jau visi lugu bija izlasījuši, un bija jau viegls tās aranžējums, devāmies uz pirmo mēģinājumu. Visi lasījām savu lomu tekstus, bet Katlaps jau visu zināja no galvas!… Es tad tā padomāju: vai – nu gan ārprāts!? Iedomājieties kāds stāvoklis man – jaunam aktierim tobrīd?! Riņķī visi vecie korifeji, un Katlaps laiž bez eksemplāra…

Bet pēc lomas izrādē «Satikšanās» arī īsti sākās mana skatuves dzīve, jo mani ieraudzīja, tad jau arī nāca Don Žuāns, citas lielākas lomas…

– Jums jau ar Uldi Dumpi bija lieliskas lomas arī izrādē «Tur laukā aiz durvīm»? 

– Jā, tā izrāde bija laba, bet tajā bija arī daži interesanti starpgadījumi. Orķestra bedre bija pārsegta ar drēbi, pārsegu. Pēkšņi nāca Katlaps. Kāds jau kliedza: ”Neejiet, neejiet!” Bet viņš tomēr gāja, un tā arī iekrita orķestrī… Bet nu viss toreiz beidzās labi, tikai ar tādu kārtīgu izsmiešanos.

– Skatoties uz savām jaunības lomām, kura ir bijusi pašam vistuvākā no romantiskajiem mīlētājiem?

– Nu visdvēseliskākās lomas man tomēr ir bijušas ar Astrīdu Kairišu. J. Druces lugās un, protams, arī «Pūt, vējiņos».

– «Pūt, vējiņi!» teātrī un pēc tam kino. Ir taču milzīga atšķirība…

– Bija vispirms teātrī, tad kino un tad atkal teātrī. Es jau biju gandrīz vai pielaulāts «Pūt, vējiņiem»… Un kas tad varēja iedomāties, ka man arī vēl tagad 83 gadu vecumā būs jāspēlē šajā milzīgajā uzvedumā?!… Teātrī mēs vienpadsmit gadus kopā ar Dinu Kveldi spēlējām Uldi un Baibu, jau gandrīz sirmiem paliekot.

– Viņai jau konkurences Baibiņas lomai nebija, bet Ulda lomai gan laikam varēja būt konkurence ar Gunāru Cilinski?… 

– Nē, nu es gan nejutu tur kādu konkurenci. Domāju, ka Gunārs arī pats saprata, ka šo lomu viņam man bija jāatstāj.

– Jums gan abiem bija arī tik skaista saspēle Lorencačo izrādē? Lieli nopelni tur bija A.Janušana veiksmīgai režijai.

– Jā, tā bija. Viņš jau mani kā aktieri tik pamatīgi mīcījis un taisījis… Ar Intu Burānu mums tur ir dialogs, kad es esmu skatuves pašā priekšā un stāstu savu dzīves stāstu: ”Es biju šķīsts kā lilija, tomēr es neatkāpos mērķa priekšā – likvidēt varu, tautas apspiestību…” Mans varonis bija gatavs iet cauri jebkuram pazemojumam, lai tikai panāktu savu mērķi… Tajā brīdī, kad es to stāstīju, pēkšņi no zāles viens saka: ”Ak, Dievs, cik pretīgi!” Pēc tam ar Janušānu starpbrīdī dalos ar notikušo. Viņš man atbild: ”Nu uzskati, ka šo lomu tu esi nospēlējis!” …

– Augstākās raudzes saspēle!… Un dialogi jau Ģirtam Jakovļevam labi padodas, un ja vēl ir tāda partnere kā Lāsma [Lāsma Kugrēna], tad tas ir tik  brīnišķīgi! No malas izskatās, ka teātra karjera ir bijusi relatīvi viegla, ka viss ir gana viegli padevies…

– Nevaru teikt, ka viegla, tā drīzāk ir bijusi tādu apstākļu sakritības rezultāts. Es varēju būt arī 100 soļu attālumā no Konservatorijas teātra fakultātes. Man neviena doma nebija, ka man tur jāiet. Bet sanāca tā, ka mani draugs paaicināja līdzi… Sanāca arī tā, ka tiku, bet sākumā studēju režisūru… Sanāca, ka pēc diviem gadiem mani no režisoriem izmeta, un sanāca arī, ka Vera Baļuna teica: ”Nāc pie manis par aktieri mācīties!” Alfrēds Amtmanis-Briedītis vēl kā studentu paaicināja strādāt par aktieri Drāmas teātrī! Tā tas vienkārši sanāca! Mani kursa biedri režijas studijās bija Jānis Streičs, Pauols Putniņš, Arnolds Liniņš, Antonija Apele…

– Kāda bija tā laika – 60. gadu – atmosfēra sabiedrībā, teātrī?

– Ja tā godīgi jāsaka, politisko momentu es tobrīd īsti nesajutu… Viena lieta gan – tā laika vecos aktierus – Žani Katlapu, Jāni Osi, Alfrēdu Videnieku – mēs ja ne dievinājām, tad ļoti spēcīgi respektējām gan. Bet tuvāks par A. Videnieku man laikam neviens nav bijis. Pārāk daudz kopā ar viņu spēlējuši neesam, bet tas, ko kopā esam darījuši, bija ļoti spēcīgi. Kaut vai filmā «Nāves ēnā», kur nospēlējam tēvu un dēlu, veco un jauno Daldu. Ja filmā nebūtu Videnieka, tad viss tur būtu savādāk…

– Jānis Kubilis teica, ka teātra izbraukumos jūs esot daudz kopīgi dziedājuši…

– Tas, kā mēs izbraukumos dziedājām, ir viena lieta, bet tas, kā mēs dziedājām nesen Kubiļa simtgadē, kad viņš mani ar Uldi Dumpi nosēdināja sev blakus, tas gan jau bija kaut kas pavisam īpašs!… Izdziedājāmies pamatīgi, Kubili sveicot…

– Visur jau teātrim gadiem cauri iet – Dumpis un Jakovļevs… Ja nespēlē viens, tad spēlē otrs…

– Tā runā, bet vienmēr jau tā bijis nav.

– Tomēr teātrī tā lomas jums abiem iegrozījās, gan tandēmā spēlējot, gan vienam otru dublējot… Visu laiku arī esat palikuši draugi.

– Jā, dublējušies gan mēs esam ļoti daudz. Nu jā, tā varētu teikt, jo draudzība manā saprašanā ir kaut kas pavisam īpašs. Man arī vairāk nemaz nav vēl citu tādu draugu kā Uldis. Paziņu jau gan ir ļoti daudz – labi, lieliski cilvēki, bet draugu būšana ir kas cits…

– Tas jau arī tik skaisti, ka jums arī lomas bija līdzīgas. Liliomā – vienu vakaru Jakovļevs, otru – Dumpis… Brīnišķīgi!

– Tā bija gan. Un ne jau tikai tur.

– Ir foto, kur abi ar Esmeraldi Ermali esat kopā ar Imantu Ziedoni leģendārās filmas «Pūt, vējiņi» uzņemšanas laikā.

– Tur jau bija traģēdija, ka Ziedonim ar G. Piesi bija lielais konflikts par filmas koncepciju. Ziedonis režiju nepieņēma un, godīgi sakot, bija viņam jau arī kāda taisnība… Kur tad vienā lauku sētā var būt tikai viens Gatiņš un nav neviena cita vīra?… Kur gan viņi ir?! Projām karā? Acīmredzot. Tāpēc ir jāmaļ un saimniecība jāveido sievietēm. Miltiem ir jābūt!… Bet tad pēkšņi ir blāķiem kaimiņi tautas tērpos, grezni un dejo! … Ir jau taisnība Ziedonim. Ir. Bet Piesim ar’ bija savs uzskats.

Uz lomām filmā ļoti daudz aktieru tika mēģināti. Arī uz Ulda lomu tur bija blāķiem… Arī pamatīgi un populāri, zināmi aktieri. Kāpēc mani paņēma? – es nu gan nezinu. Bet nu paņēma, paņēma…

– Tāpēc, ka Ģirts bija pilnīgi radīts Ulda lomai, tur nevarētu citu iedomāties! Tāpat kā Jēkabs Reinis atbilst šī brīža Uldim «Pūt vējiņos».              

– Nu es jau arī apzinājos to, ka es Uldi ļoti labi spēlēju un ka līdzās man praktiski nevarētu stāties neviens. Bet vienā izrādē bija tā: vējš pūš, es spēlēju pilnā spēkā un publika ir sajūsmā… Es izeju starpbrīdī. A. Janušans bija skatījies un man saka: ”Ko tu dari?! Ko tu dari?!!!” ”Kas tad ir?!” es prasu. ”Nu vai tad tu esi Uldis? Tu esi pigmejs no pigmeju cilts!” Beidzās izrāde, Jaunušans uznāca garderobē un saka: ”Nu, – tagad tu saprati?!” Es saku: ”Sapratu, jā.” ”Nu tev tā bija labākā izrāde, kāda tev ir bijusi!” Atskaitot to pirmo cēlienu, kur biju tas pigmejs… Iedomājieties, – kāda man bija sajūta!? Aktieris kādreiz ir tādā lidojumā, bet tad izrādās – nekāds lidojums tev nav bijis…

Plašāk lasām 29. septembra laikrakstā ŠEIT==========>>>>>>>>>>>>>>>