”Vecvecākiem bija maza piemājas saimniecība, kur viņi audzēja kartupeļus savām vajadzībām, graudaugus lopiņiem – trim, četrām govīm, kuru pienu realizēja. Tās tas bija manā bērnībā. Ar viņiem kopā darbojoties, pieradu un iemīlēju laukus, jau tad zināju, ka gribēšu dzīvot laukos pie omes Jautrītes un opja Imanta Kalniņiem. Viņu saimniecība bija trīs kilometru attālumā no manas dzīves vietas. Pie vecvecākiem gāju kājām, braucu ar riteni. Galvenais, ka biju laukos. Arī pēc skolas aizvien devos uz «Tīlniekiem». Šķita, ka mani te kaut kas pievelk. Domāju, ka tā bija mīlestība pret šo darbu, ko man iemācīja vecvecāki. Jau tajā laikā zināju, ka gribēšu savu turpmāko dzīvi saistīt ar lauksaimniecību. Divpadsmit gados es pavisam pārvācos uz dzīvi šeit, jo opis aizgāja aizsaulē un ome palika lielā mājā dzīvot viena un aicināja mani pie sevis. Es piekritu.”
Kartupeļu kolekcija kopš vidusskolas laikiem
Elvijs stāsta, ka visai ātri pārņēmis saimniekošanu. Audzējis buļļus, bijušas divas slaucamas govis. Tādējādi pats sev nopelnījis iztiku. Pats no rīta cēlies un pirms skolas slaucis govis. Pienu pārstrādāja, pārdeva gan krējumu, gan arī citus piena produktus. Šajā darbā daudz palīdzējusi arī ome. 10. klasē mācoties, tāpat kā citiem skolas biedriem, Elvijam bija jāizvēlas zinātniski pētnieciskais darbs.
”Par ko gan citu, ja ne lauksaimniecību!? Un ar to tad aizvien vairāk manā dzīvē parādījās kartupeļi. Mums bija 0,4ha liels kartupeļu stādījums. Sanāca tā, ka bija jāatjauno stādāmais materiāls. Domāju, ka tā būtu lieliska iespēja izmēģināt šķirnes. Tajā laikā iestādīju 13. Tā darbojoties, arī pamazām aizraušanās ar kartupeļiem auga augumā,” stāsta Elvijs. Viņš savā saimniecībā esot izmēģinājis daudzas šķirnes, apmēram 50. Bet pagājušā gadā uz lauka bija vien 27 šķirnes, taču šogad jau plānojot skaitu samazināt, jo dienas ritms kļuvis dinamiskāks un nevarot kartupeļiem veltīt tik daudz laika, kā līdz šim.
Starp citu, viņa kolekcijā sastopamas šķirnes arī ar krāsainiem bumbuļiem. Un Elvijs stāsta, ka standarta šķirnēm mīkstums ir baltas krāsas, ka tie atšķiras tikai ar mizas krāsu – sarkanu vai baltu. Bet ir arī kartupeļu šķirnes ar krāsainu mīkstumu, kas ir no maigi sārtas līdz tumši zilai, tumši sarkanai kā bietēm krāsai un esot arī viena šķirnīte, kurai pilnīgi izteikti balts mīkstums. ”Ir tā, ka šobrīd Latvijā krāsainos kartupeļus mēs daudz neredzam, bet tie tiek audzēti intereses pēc mazdārziņos. Ir arī restorāni, kur pārsvarā piedāvā no ziliem kartupeļiem gatavotu ēdienu. No tiem gatavo kartupeļu biezeni, kam ir interesanta krāsa, kas ir tā restorāna odziņa. Garšas ziņā jāteic – kā kura šķirne. Man ir viena šķirne – `Melnā karaliene`, kam ir melns vidus. Ja mēs to izvārām vai tvaicējam, garša ir nedaudz savādāka, bet, ja cepam, garša atkal ir pavisam cita. Krāsainajos kartupeļos nedaudz vairāk ir cukura, kas tad arī liek garšai mainīties. Īpaši cepšanas procesā cukuri nedaudz apdeg. Bet, kopumā ņemot, šie kartupeļi ir ļoti garšīgi, protams, šķirnēm ir atšķirības. Man vislabāk garšo tie tumši violetās nokrāsas, sarkanie – mazāk, jo tie ir A, AB tipa kartupeļi, kas vairāk domāti salātiem. Man vairāk garšo miltainākie, kas ir B tips,” par kartupeļu daudzveidību stāsta agronoms.
Degustācijas un interesanti fakti par kartupeļiem
Elvijs stāsta, ka Latvijā daudziem ir interese iepazīt šķirnes, tās pagaršot. Tāpēc viņš mēdz rīkot arī kartupeļu degustācijas, jo katra šķirne, vai mēs runājam par krāsainajiem, vai nekrāsainajiem, garšo daudz savādāk.
Vairāk lasāms 21. marta laikrakstā ŠEIT============>>>>>>>>>>>
