Joki un anekdotes patikuši jau bērnībā
Alfrēda kungs ir labākajos gados – dzimis 1937. gadā. Tukumu par savām mājām viņš saucis aptuveni 25 gadus. Līdz 2013. gadam, kad pēc mīļotās sievas aiziešanas viņsaulē pārcēlies uz dzīvi Rīgā, tuvāk bērniem. Viņš vienmēr bijis smaga darba darītājs – strādājis būvniecībā, bet vienmēr paralēli patikušas anekdotes un jociņi. ”Jā, laiks, kad kundze aizgāja, bija brīdis, kad arī atsāku vairāk pievērsties anekdotēm. Tas man bija veids, kā aizmirsties, kā sevi mierināt un uz dzīvi paskatīties mazliet savādāk. Arī šos divus Covid gadus anekdotes bija tās, kas mani noturēja pie pozitīvisma. Dzīvoju viens, tādēļ man bija vajadzīgs kāds veids, kā pašam ar sevi tikt galā. Un prieks par to, ka izdodas atrast labas anekdotes, un, protams, pēc tam ar tām, iespējams, iepriecinot, dalīties arī ar citiem.
Ja jautājat, kad sāku par to interesēties, es pat nevaru pateikt… Atceros jau agrā bērnībā, pamatskolas laikā, citiem stāstīju jokus anekdošu formā. Tagad liekas, – stāstīju kaut ko pilnībā nesaprotamu, bet… visi smējās. Un skolotāja rājās, teikdama: ”Alfrēd, kas pēdējais smiesies, tas smiesies vissaldāk!”
Bet armijas un augstskolas laikā no anekdotēm attālinājos arvien vairāk…”
Jautāts, ko nozīmē viņa izvēlētais pseidonīms MIX.A.S, Alfrēda kungs skaidroja, ka Miks ir skolas puišelis, kas blēņojas daudzās no viņa anekdotēm, bet trīs burtu savienojums MIX izceļot to, ka viņa anekdotēs ir sajaukums – mikslis. Bet A.S., skaidra lieta, ir viņa paša iniciāļi. Anekdotes, ko redakcijai sūta Alfrēda kungs, atšķiroties no citām, ko cilvēki vienkārši pārrakstījuši no kāda cita laikraksta vai žurnāla. Jā, arī viņš par pamatu izmantojot jau esošas anekdotes, kuras pats pārveidojot un tādējādi tām piešķirot citu kvalitāti.
Jautāts, vai arī pats izdomā savas, tā teikt, oriģinālās anekdotes, Alfrēda kungs pastāstīja: “Jā, vairāk gan jaunībā, bet bija arī savas anekdotes, taču tās lielākoties jau ar gadiem ir aizgājušas tālumā, tās es vairs pats neatceros.”
Anekdošu krāšana – ilgstošs process
Jā, Alfrēda kunga ikdiena šobrīd vairāk vai mazāk saistīta ar anekdotēm. Lai anekdotes nonāktu līdz mūsu lasītājiem, pirmāmkārtām, tām ir jāiztur kunga asā kritika, bet, ja kāda paša vērtējumā atzīta par labu esam, tas nenozīmējot, ka uzreiz tiekot sūtīta prom. Kā jau būsiet pamanījuši, anekdotes, ko iesūtījis šis kungs, ir par kādu apvienojošu tēmu; tā var būt, piemēram, nosacītā rubrikā «Miks skolā», «Dakteri», «Kaimiņi», «Policijas un tiesa» utt. Tad nu esot vairākas kaudzītes, kurās izlasītās un izvērtētās anekdotes tiekot kārtotas vai ikdienu. ”Vienā kaudzītē – nederīgās anekdotes, tad atsevišķi jociņi (Jāsaka, ka kungam ir teorija par to, kāda ir atšķirība starp jociņiem un anekdotēm. Anekdotes, pēc viņa domām, ir dialogi, bet jociņi ir smieklīgi pastāstiņi.), un tad pārējās anekdotes, kas sašķirotas pa tēmām,” tā kungs, piebilstot: tad, kad par konkrēto tēmu ir aptuveni 20 anekdotes savāktas, atkal sākas izvērtēšana un pārstrādāšana. Un, jā, tikai tad tās varam izlasīt mēs – avīzes veidotāji un lasītāji. A. Saukāns: ”Man tas ir kā dzīves dzinulis. Uzskatu, ja cilvēks neaptver labas un pozitīvas domas, emocijas, tad pār tām pārsvaru ņems sliktās.”
Izveidojies liels arhīvs
”Kā atšķiru labas anekdotes? – Jā, es varu noteikt, kura anekdote ir derīga, par kuru cilvēks pasmiesies un kura – ne. Es pie katras anekdotes, kas pie manis ir nonākusi, noteikti pakavējos un izdomāju, kas no tās ir derīgs un kas nav. Kā jau minēju, varu pielikt kādu mazu procentiņu arī no sevis, ja liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Jociņi ir atsevišķa kategorija, bet ar anekdotēm, varu teikt, ka man sākas īstais darbiņš,” tā MIX A.S.
Tā cītīgi strādājot vairāku gadu garumā, Alfrēda kungam esot sakrājies liels arhīvs. Par mums un citiem nosūtīto anekdošu daudzumu viņš precīzi nevarot pateikt (tās visas ir saglabātas datorā), bet vēl neaizsūtītās anekdotes un jociņi esot aptuveni 800: ”Un katrs no tiem nu gaida savu īsto laiku, kad tiks nosūtīti, un, ticiet man, tas agri vai vēlu noteikti notiks.”
Katrai situācijai atradīsies pa anekdotei
Jāpiebilst, ka, lai gan NTZ ir vienīgais laikraksts, kam Alfrēda kungs sūta anekdotes, tomēr uz Tukumu tiekot nosūtīti vēl divi anekdošu komplekti. Tie pienākot kunga ģimenes draugiem no Tukuma, kas arī esot mūsu laikraksta lasītāji un sekojot līdzi Alfrēda kunga publikācijām. Jā, tāda laba draudzība…un, kā pats kungs piebilda, anekdotes un joki ir tas, kas cilvēkus vieno – lai cik ilgs laiks pagājis: ”Var teikt, ka man ir arī savs spiegs Tukumā, jo sazvanoties vienmēr man draugs nolasa, kuras anekdotes ir publicētas un kuras – ne. Jā, arī ģimenē manu darbošanos, apkopojot anekdotes, atbalsta. Var teikt, ka katram no svētkiem vai situācijām varu atrast piemērotāko anekdoti, ko nereti arī izmantoju. Kā vienu no piemēriem kungs atstāsta anekdoti par tēmu «Miks skolā»:
Skolotāja Mikum saka:
– Ko tu tur grozies, un kāpēc tu tik bēdīgs izskaties?
– Manam tētim šodien ir dzimšanas diena.
– Par to taču ir jāpriecājas!
– Mēs nevarēsim viņu pacelt!…
***
A. Saukāns: ”Ko man nozīmē anekdotes? Ir tāds teiciens: ”Kas priecīgs ir, lai līksmo; sniedz mērķi tas, kas tīksmo, un atrod tas, kas meklēt iet!” Un pēc tā es arī dzīvoju, priecājos par to, kas man ir, – mana aizraušanās un mana ģimene,” tā Alfrēda kungs.
