Dārza kallu audzēšanas noslēpumi

Pie Pētera Pikšes viesojāmies ļoti sen, vēl tad, kad viņu Latvijā pazina kā vienu no lielākajiem tulpju audzētājiem. Kā mums pastāstīja Pēteris, tad tulpju viņam palicis pavisam nedaudz, bet šajā laikā viņš sācis audzēt gladiolas, lilijas, peonijas un arī dārza kallas jeb zantedešijas. Pēdējās arī aizvien vairāk ienāk mūsu dārzos un, kaut arī par tām jau daudzviet rakstīts, no P. Pikšes padomiem aizvien iespējams iegūt jaunas zināšanas, lai mācītos un tās izmantotu savā dārzā.

Puķe grib labi ”paēst”
P. Pikše:
– Kādreiz man bija neliela kallu kolekcija, kad audzēju tās hobija līmenī. Tad biju pārstājis tās audzēt un pašlaik atkal atsāku. Es kallas audzēju vagās: izdzen vagas kā kartupeļiem un tur ieliek kallu gumus. Laukam ir jābūt kārtīgi samēslotam, jo kallām vajag ļoti auglīgu zemi. Es kallas stādu, gandrīz varētu teikt, zirga mēslos. Pamatmēslojumā dod bezhlora kompleksos minerālmēslus, tiem pievienojot nitraboru vai kalcija nitrātu. Tas ir kā pamatu pamats. Kalcija nitrātu vai nitraboru vajag visām puķēm, jo tas dod tīrāku šūnu struktūru un novērš puves veidošanos. Un zantedešijas ir diezgan puveklīgas. Jebkurai augu kultūrai, kam trūkst kalcija, sākas puve. Tā tas ir arī ābelēm, arī citiem augiem. Kallas ir skābāku augsni mīlošas, bet, nedaudz dodot kalcija nitrātu, tas augsnes reakciju neizmainīs, turklāt kallām īpaši skābu augsni, kā, piemēram, krūmmellenēm, nemaz nevajag.
Ar dārza kallām ir tā, ka no vienas puses tām vajag ļoti daudz mitruma, ļoti daudz mēslojuma, trūdvielu, bet no otras puses jāuzmanās no puves. Kalcijs jebkuram augam ir nepieciešams. Karstā laikā kalciju auga saknes no zemes neuzņem. Starp citu, kalcijs dārzos vispār ir diezgan liela problēma. Agrāk laukos visām kultūrām pelnus uzbēra. Tagad pelnu nav, jāizlīdzas ar citiem līdzekļiem. Ja jūt kalcija trūkumu, var pa lapām uzsmidzināt CalMax. Karstā laikā tas pat būtu vēlams. Vispār var arī pabarot augus caur lapām. Tie ir viegli uzņemamie mēslojumi, ir tāds BIO 20, kur ir visi nepieciešamie elementi. Ir arī tādi dārzkopji, kuri nebaro augus caur lapām. Tas gan ir tā, kā kurš ir iesācis. Kallas ir diezgan audzelīgas, bet – nedod, dievs, – kad sāk pūt, tad smaka ir briesmīga. Tāpat kā jebkurai kultūrai, arī kallām audzēšanas vieta ir jāmaina, augu seka ir jāievēro.

Ziedkātus izrauj kā rabarberus
– Vai pirms stādīšanas gumus vajag sadalīt? Tas ir gaumes jautājums, bet es pieturos pie tāda principa kā narcisēm: ja gums grib dalīties nost, tad to dala nost, ja negrib dalīties – nedala: tas tad pieaugs pats un nodalīsies, pārlūzīs. Ja grib ātri savairot kallas, var dalīt gumus, tos salauzīt, bet jārēķinās, ka lauzuma vietā var tikt iekšā puves. Ja arī salauzīs gumus daudzos gabalos, jārēķinās, ka nebūs bagātīga ziedēšana. Ja nesalauzīs, būs bagātīgāka ziedēšana: tas tāpat kā narcisēm. Ja atstāj tos sīkākos sīpolus klāt, tad tie mazie vairsīpoliņi ziedēs un zieds būs tikpat skaists kā tam centrālajam sīpolam, bet, ja nolauzīs, sadalīs gumu, tad zieds būs tāds vārgulīts.

Plašāk lasīma 2. augusta laikrakstā ŠEIT=====>>>>>>