Runājot par Arvīdu Jāni Plaudi, profesiju un interešu uzskaitījumu var turpināt teju bezgalīgi. Piemēram, viņa pētnieka garu apliecina arī autora jaunākā grāmata – «Slavenākie pareģojumi pasaules vēsturē». Tāpēc Grāmatu svētkos, kas šoruden notika Tukumā, kultūras nama Mazā zālīte bija interesentu pilna. Iespēju tikties ar Arvīdu Plaudi izmantojām arī mēs, kolēģi, – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnālisti.
– Pastāstiet, lūdzu, par grafoloģiju!
– Grafoloģija ir mācība par cilvēka rokrakstu, un, pētot to, var redzēt, kā atspoguļojas cilvēka raksturs. Personībai mainoties – progresējot vai degradējoties, – tas pats notiek arī ar rokrakstu. Ideja par rokraksta un rakstura sakritību izteikta jau antīkajā senatnē – gan Eiropā, gan Āzijā. Romiešu imperators Nērons, piemēram, pēc kāda virsnieka rokraksta esot secinājis, ka šis cilvēks nav uzticams… Taču par grafoloģiju kā pilnvērtīgu zinātni var runāt tikai, sākot ar 19. gadsimtu. Pirmais, kurš sāka sistemātiski pētīt cilvēku rokrakstu un raksturu sakritības, bija abats Žans Ipolits Mišons. Pēc kāda laika šai nodarbei pievērsās arī viņa kolēģi kā baznīcā, tā arī zinātnē. Grafoloģijai savulaik nodevušies arī citi ievērojami cilvēki: filozofs un teologs Lafaters, rakstnieks un zinātnieks Gēte, filozofs, dabaszinātnieks un teologs Leibnics, ceļotājs un dabas pētnieks Humbolts, psihologi un psihiatri Preijers un Meiers. Grafoloģija iekaroja valsti pēc valsts, un grafologu organizācijas patlaban ir nodibinātas Kanādā, Beļģijā, Francijā, Vācijā, Izraēlā, Spānijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, ASV, Nīderlandē un Čehijā.
Atšķirībā no Rietumvalstīm, Latvijā nav grafologu skolu, biedrību, amata pienākumu. Pie mums grafologus meklē, lai konsultētos par slimības un veselības, zagšanas un nezagšanas, maksāšanas un nemaksāšanas jautājumiem. Gluži kā "ātrajā palīdzībā" vai pie zīlniekiem… Taču grafoloģija vispirmām kārtām ir "cilvēkzinātne" par to, kā rokraksts atspoguļo raksturu! Tā pēta arī indivīda temperamentu un garīgo stāvokli, viņa izturību, vājības, talantus, tikumus, tieksmes, paradumus.
– Kā Jūs sākāt pētīt rokrakstus?
– Tas bija agrā jaunībā. Mans labākais draugs bija dabūjis dažus žurnāla «Dzīves Māksla» numurus, kur vairākos turpinājumos bija stāstīts par grafoloģiju. Tā ir viena no simts cilvēka raksturošanas metodēm. Tagad, izpētījis grafoloģiju pamatīgi, varu sacīt: pārējās 99 metodes šai netiek līdzi! Taču toreiz, kad atklāju sev grafoloģiju, padomju ideoloģija un tai kalpojošā zinātne to uzskatīja par "buržuāzisku viltus zinātni" – gluži tāpat, kā telepātiju un tamlīdzīgas lietas. Dziedniecība, pat tautas ticējumi, tolaik skaitījās māņi, bet grafoloģija – gestapoviešu izdomājums, lai Hitlera uzdevumā vajātu antifašistus šādi "pierādītā" noziedzīgā rakstura dēļ. Daudz gadu pagāja, līdz padomju ideologi beidzot ieklausījās grafologos – par to, ka cilvēku rokrakstus studējis jau Ļeņina līdzgaitnieks politiķis Lunačarskis, arī padomju rakstnieks Maksims Gorkijs. Tad nu beidzot arī padomju zinātniskajos žurnālos sāka parādīties raksti par grafoloģijas nozīmi atsevišķās nozarēs. Kāds medicīnas doktors pavēstīja, ka zīmīgi ķeburi pacienta rokrakstā liecinot par traucējumiem viņa psihē, taču allaž modrie cenzori tam atmeta ar roku: lai jau ķertie ņemas ar trakajiem…
Kad biju izlasījis vairākus «Dzīves Mākslas» turpinājumus, nolēmu uzzināto pārbaudīt dzīvē. Man izdevās! Bija prieks pašam, tuviniekiem un draugiem, kuri līdz tam pret vairākām manām aktivitātēm bija noskaņoti skeptiski… Uzskatu, ka šis gadījums ir piemērs tam, kā dzīvē dažkārt notiek: sākumā šķietami nejaušs notikums var iespaidot cilvēka likteni pat pusgadsimta garumā!
– Vai varat nosaukt dažus piemērus, kā rokrakstā izpaužas raksturs? Ko spēj un ko nespēj grafologs?
– Nav iespējams noteikt cilvēka ģenialitāti. Kurš gan var pateikt – vai ģēnija rokrakstam jābūt skaistam? Raiņa rokraksts, piemēram, bija grūti salasāms… Grafologs nespēj pareģot cilvēka nākotni. Lai gan – lapiņa ar rakstu zīmēm paver jūtīga cilvēka "trešajai acij" otra cilvēka auras panorāmu, un rokraksts šajā gadījumā ir ļoti piemērota "atslēga". Taču – likteņa atslēga ir raksturs, ir pat tāds teiciens: "Sēsi raksturu, pļausi – likteni"… Rokraksts palīdz noskaidrot cilvēka attīstības virzienu.
Pēc rokraksta nav iespējams noteikt cilvēka vecumu. Bērnu rakstītie teikumi ir it kā neveiklāki un vienkāršāki, taču… ir arī bērnišķīgi pieaugušie! Ir vīrišķīgas sievietes un sievišķīgi vīrieši, un tas nozīmē, ka pēc rokraksta arī dzimums nav nosakāms. Rokraksts neko nevēstī arī par rakstītāja ķermeni – auguma garumu, svaru, acu un matu krāsu, fizisko spēku vai vājumu, fizisko veselību, biogrāfiju, politisko pārliecību, finansiālo stāvokli. Grafologi droši nevar konstatēt arī rakstītāja profesiju, jo gadās taču, ka cilvēks strādā savām spējām, temperamentam un raksturam neatbilstošā profesijā. Viņš var justies nelaimīgs, taču… darbu nemaina! Manuprāt, visspilgtāk rokrakstā izpaužas garīgās, psihiskās slimības. Grafoloģija ir tuvāka psihoanalīzei.
– Vai ir rokrakstu īpatnības, kas raksturīgas atsevišķām tautām?
– Ikvienai tautai ir atsevišķas rakstura īpašības, kas tai ir pārsvarā. Sarunā, piemēram, itāļu žesti un roku vēzieni ir tik vareni un paši, kādus ziemeļnieki pielietotu tikai kautiņā… Latvijas mazpilsētu un lauku iedzīvotājām pārsvarā satopami burti ar 75 grādu slīpumu. Savukārt, vācietēm mēdz būt ļoti stāvs rokraksts. Ir bijuši atsevišķi gadījumi manā praksē, kad pēc rokraksta izdevies noteikt rakstītāja tautību, taču tie nav uzskatāmi par stabiliem, drošiem rezultātiem, tātad nav pieskaitāmi pie maniem panākumiem.
– Tātad grafologs nespēj pareģot cilvēka nākotni?
– Noteikti – nē. Grafologs var palīdzēt šo nākotni veidot. Ir nācies dzirdēt apgalvojumus: "Es varu mainīt rokrakstu, un jūs nekā nepateiksiet!" Nav tiesa. Es tikai pateikšu mazāk… Lai mainītu rokrakstu pilnīgi, atliek vispār nerakstīt…
– Uz to jau mēs ejam! Skolā rakstu darbu burtnīcās bērniem vairs nav jāraksta – pietiek izvēlēties un ar krustiņu atzīmēt pareizās atbildes. Vēstules un dokumentus rakstām ar datoru, un tā ir tīri mehāniska taustiņu spiešana, kam nav nekāda sakara ar rokrakstu. Ja personības un rokraksta attīstība ir savstarpējā mijiedarbībā, – vai tas nenozīmē, ka, nerakstot, neizkopjot rokrakstu, cilvēks neattīsta savu personību?
– Tas nav tik traģiski! Ja atceramies – agrāk rakstīja ar zoss spalvu, pēc tam – ar dzelzs spalvu. Veidoja burtu slīpumu, treknākus uzspiedumus un smalkas augšupejošās burtu līnijas… Pēc tam pārgāja uz lodīšu pildspalvām, kur nekāds uzspiedums vispār neeksistē… Taču cilvēki, veselas paaudzes, tāpat izaug, tāpat attīstās personības. Tikai – tas notiek citādi. Varbūt prioritāras ir citas jomas, mainās domāšanas veids. Bet pasaulē jau viss pastāv nemitīgā mainībā! Lai gan – vecāki, kas uzstāj, lai bērns iemācītos glīti rakstīt, nepašaubāmi, palīdz attīstīties viņa personībai, izkopjot tādas rakstura īpašības kā pacietība, rūpība, kārtīgums, pašdisciplīna.
– Jūs esat arī pētnieks. Ko varat teikt par mūsu senčiem – baltiem?
– Tas gan nav mans pētījumu "lauciņš"… Puse baltu ir… Himalajos! Daļa baltu ir arī ungāri. Lībiešiem un igauņiem arī ir baltu noslāņojumi. Tie ir arī Indijā. Pēc arheologu pētījumiem – vendi arī ir daļa baltu. Vendi ir indoeiropiešu tauta, kas vēsturiski bijusi tiem līdzās. Par vendiem, viņu klātbūtnes atstātajām pēdām varam runāt arī Itālijā, Anglijā, tepat – Cēsu apkārtnē… Viņi tik ilgi saglabājās kā tauta, jo no visiem ņēma to, kas noderīgs, taču konsekventi saglabāja arī savējo, īpatnējo, viņiem vien raksturīgo.
– Mazliet no ezotērijas un dziedniecības. Skaņa ir vibrācijas. Tas nozīmē, ka runājot mēs ievibrējam kādas noteiktas enerģijas: runājot labu – pozitīvās, bet sliktu – negatīvās. Varbūt, ja gribam būt laimīgi un dzīvot harmonijā ar sevi, mums katram pašam vairāk jādomā, ko runājam? Mēs paši esam atbildīgi par to, kādiem spēkiem "atraisām rokas", liekam aktivizēties. Tātad – pašiem jāizvēlas arī, kādām vibrācijām ļaujamies – kādas televīzijas pārraides skatīties, kādus preses izdevumus lasīt un kādu mūziku klausīties?
– Noteikti! Vispirms – par enerģijām, kas rodas runājot. Ja runājot esam pozitīvi un radoši, tad – enerģija nāk klāt! Gluži pretēji ir ar enerģijām, kas aiziet… Šajā saspringtajā dzīves ritmā daudziem cilvēkiem pietrūkst iekšējās enerģijas, tāpēc, neprotot vai sava slinkuma dēļ nevēloties piepūlēties, lai saņemtu tīrās enerģijas no dabas, viņi apmierinās ar netīrākām enerģijām, ko paņem no līdzcilvēkiem. Ar laiku jau pierod pie tām netīrajām enerģijām. Tas ir tāpat, kā pilsētnieks pierod pie izplūdes gāzēm gaisā, ko elpo. Viņš aiziet uz mežu, dziļi ieelpo, un viņam… galva sareibst!
Enerģiju ņemšana no līdzcilvēkiem ir enerģētiskais vampīrisms. Viens no šī vampīrisma atpazīstamākajiem veidiem – ļoti ilgas sarunas. Vai nu personīgās, vai – pa telefonu… Tāds cilvēks runā, runā un runā, bet klausītājs beigās jūtas kā pilnīgi salauzts un bez spēka. Viņu vampīrs ir "izpumpējis", un pats, protams, sajūtas gandarīts un apmierināts. Ja kāds visu laiku runā, tad tas cilvēks ir… slims! Lai sevi neļautu šādi izmantot, var iemācīties "laist gar ausīm", neuzņemt sevī sarunu biedra tukšās runas plūdus. Pret ielas trokšņiem, pārlieku skaļu mūziku naktī ļoti labi var izmantot vaska aizbāžņus ausīs, tos iepriekš apsmērējot ar kādu smaržeļļu. Vēl labs palīgs tamlīdzīgās situācijās ir dziļa elpošana. Tā ir jāiemācās vingrinoties. Dziļā elpošana ir tikpat laba un vajadzīga kā… nacionālā neatkarība!
Savukārt, ja cilvēkā uzkrājies par daudz enerģijas, viņš kļūst nervozs. Šos liekos uzkrājumus var iztērēt, "izlādēties" fiziskā darbā.
Protams, ka esam atbildīgi gan par saviem vārdiem, gan darbiem – tie nosaka, kāda ir un būs mūsu dzīve. Ja vairāk par divām reizēm atkārtojam negatīvo, tad šo negatīvo īpašību iemantojam paši! Ja iztēlojamies bailes, tās dubultojas. Ja 30 reizes iztēlojamies kādu pozitīvu domu vai darbību, tad vēlāk šī darbība izdosies. Meditēt vajag – iedomāties, ka kaut kas, ko vēlaties, jums jau ir! Un vēl – jāpiekopj veselīgs dzīvesveids.
– Ko no visa iepriekš teiktā izmantojat pats?
– Meditēju. Piekopju veselīgu dzīvesveidu. Kafiju dzeru ne biežāk kā reizi mēnesī. Gadā izdzeru apmēram 200 gramus alkohola. Alkoholiskie produkti nevada biostrāvas!.. Vasarā guļu septiņas līdz astoņas stundas. Protams, ja jūtu, ka esmu pārpūlējies, varu nogulēt arī 10. Tādā gadījumā tas nav kaitīgi. Miegā cilvēks atpūšas un organisms atjaunojas, un šiem procesiem nepieciešamais laiks ir individuāls. Miega ilgums var mainīties arī atkarībā no vecuma. Cilvēks pats jūt, cik ilgi viņam gribas gulēt – te speciālu recepšu nav. Svarīga ir arī dabiskā pārtika, kam pēdējā laikā arī Latvijā sāk pievērst uzmanību. Pamazām pāriet "mode" neko vairs neaudzēt savā dārzā, jo "visu var nopirkt lielveikalā"… Mēs pat iedomāties nevaram, ar kādu ķīmiju "bagātināts" ir veikalā pirktais tomāts, ābols, burkāns, kas nebojājas mēnešiem ilgi! Ar piena produktiem ir tas pats.
Vēl svarīgi ir barību ļoti labi sakošļāt. Ja vienu kumosu košļāsiet 100 reizes, nevis trīs, pat četras reizes mazāk, kā mēs to mēdzam darīt, tad ietaupīsies… līdzekļi, ko izdodam par pārtiku! Jo – agrāk iestāsies sāta sajūta, mazāk vajadzēs apēst. Un liekais svars nemocīs. Pamēģiniet arī jūs!
– Vai jums piemīt arī pareģošanas spējas? Ko varat pateikt par pašreizējo situāciju Latvijā?
– Gaišreģis neesmu. Un tomēr – esmu kontaktējies ar šādiem cilvēkiem. Esmu runājis ar Cēsu gaišreģi Vārsi, ar slaveno kāršu licēju Veru… Arī pašam novērojumu rezultātā radušās vairākas atziņas…
Latvijā mūs patlaban vēl tikai baida! Taču – pamazām sāks apspiest arī savējos. Gribot iegūt pilnīgu kontroli pār visām tiesībsargājošajām institūcijām, valdība iedzīvosies "lielās ziepēs"… Mēģinājumi jau notiek! Mēģinot glābt savējos, tie "putras katli jau vārās". Valdība, piemēram, diskusijā ar pensionāriem nepieminēja, ka progresīvais nodoklis ārzemēs tiek piemērots tiem, kam lielākās pensijas. Lai tad arī pie mums nodokļus atvelk proporcionāli pensiju lielumam! Rietumi ne vienmēr mums der par paraugu – tur ir cits dzīves līmenis, citi apstākļi, cits sociālais nodrošinājums un cita aprūpe vecajiem un slimajiem…
Tas, ko jums noteikti gribu likt pie sirds, ir: nekļūstiet atkarīgi no šīs valsts! Tā ir nestabila! Un – vērojiet, analizējiet, kas notiek gan valstī, gan ar mums pašiem. Daudz kas sākas ar šķietamiem sīkumiem – nenovērtējiet tos par zemu! Atcerieties: vēja virzienu nosaka tas, uz kuru pusi lido salmiņš, nevis – baļķis.
Arvīds Jānis Plaudis
Dzimis 1942. gadā, Cēsu rajona Dzērbenes pagastā, skolotāju ģimenē. 1960. gadā beidzis Rīgas 1. vidusskolu, 1965. – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu. Strādājis par bērnu bibliotēkas vadītāju Valdemārpilī, pēc tam Rīgā – par korektoru, par gidu Ceļojumu un ekskursiju birojā, par novadpētniecības metodiķi Rīgas Pionieru pilī. Atjaunojoties neatkarīgajai Latvijai, darbojies laikrakstu «Elpa», «Jaunā Balss», «Nacionālā Neatkarība», kā arī vairāku dziednieku laikrakstu redakcijās.
Publicējies kopš 1960. gada. Šajā laikā iznākuši trīs dzejoļu krājumi, astoņi tūrisma ceļveži («Ceļvedis pa Latviju» atkārtoti izdots trīs reizes, tulkots arī angliski); uzrakstījis arī grāmatu par Latviju – «Dīvainā Tēvzeme», trīs grāmatas par tautas dziedniekiem, to skatā – arī par Zilākalna Martu. A. Plaudis tulkojis grāmatas par alternatīvo medicīnu, tajā skaitā – filozofiski okulto darbu «Dvēseļu likteņi». Viena no jomām, kam pievērsies pastiprināti, ir rokrakstu pētniecība. Dažādos apgādos iznākuši 20 autora radītie darbi. Patlaban A. Plaudis ir reģionālās preses ārštata korespondents Ogrē.
Paldies raksta autorei par interesanto interviju!