Jaunpils novada «Gravu» saimnieks Imants Krūmiņš ir darbinieks Zebrus ezera laivu bāzē. Laivas ziemā krastā, bet diendienā uz ledus copmaņi sēž. Maksā ragā un žibulē, cik vien ķeras. Todien Imantam brīvdiena. Viņš kurināja krāsnis, sildīja māju un pārraudzīja savu zivju dīķi. Dīķis, kas uz Krūmiņa paša zemes, ir paprāvs. Tajā dažādas zivis audzē. Krūmiņam ir pastāvīgas kundes, kas atbrauc, zvejo un atpūšas.
Zivīm slāpst – ledum sniega kārta virsū un zivīm pietrūkst gaisa. Krūmiņš izcirtis āliņģi. Ar elektrības sūknīti diennakti ezerā lej ūdens strūklu. Līdz ar ūdensburbuļiem ezerā gaiss nonāk. Krūmiņš iesaka, ka jāizcērt, jāizurbj ūdens tilpnē āliņģi un jālūko, vai zivis klāt nāk. Ja nāk, tad var arī būt par vēlu. Ieteicams jau laikus hektāra platībā izcirst četrus līdz sešus āliņģus. Pieskatīt, lai tie neaizsalst. Vēl labāk, ja iespējams ūdeni pamaisīt ar strūklu, ne sūkni. Ieteicams arī dīķī ik pa gabalam no ledus nošķūrēt sniegu. Saules stari ledu ārdī un zem ledus fotosintēzes rezultātā rodas skābeklis.
Lai palīdzētu, jācīnās ar cēloņiem, nevis sekām
Redakcija saņēma lapmežciemnieka Jāņa Bērziņa iesniegumu, kurā viņš raksta, ka vairs nespējot noskatīties, kā Kaņiera ezerā slāpstot zivis. Vietējie iedzīvotāji, cik varot, zāģējot āliņģus, bet bez koordinētas rīcības efekts neesot necik liels. Tika izteikts arī pārmetums, ka arī jaunā Engures novada vadība neko nedarot lietas labā. Tomēr vislielākie pārmetumi J. Bērziņa vēstulē nekā nedarīšanā tika adresēti Ķemeru Nacionālajam parkam (ĶNP).
Neko daudz izdarīt nevar
Tā kā šis jautājums bargās ziemās aizvien atkārtojas, nolēmām par iespējām palīdzēt zivīm izjutāt pieredzējušiem speciālistiem.
Kaņiera ezera uzraugs Jānis Ezerlīcītis:
– Ilggadēja pieredze rāda – ja ledus Kaņiera ezerā ir ilgāk par mēnesi, tad zivju slāpšana ir neizbēgama. Un diemžēl te nelīdzēs ne āliņģu ciršana, ne salmu likšana ezerā. Ar skābekli ūdeni var bagātināt tikai tad, ja ir viļņi. Labākā vieta, kur zivīm pašlaik atrasties, ir vieta, kur Slocenes upe tek cauri. Turklāt jārēķinās, ka ezerā Antiņciema galā ietek sēravoti. Arī tas situāciju sarežģī un, izkustinot dūņas, rodas procesi, kas vēl vairāk no ūdens patērē slāpekli. Zivju slāpšana Latvijā notiek visos ezeros un diemžēl mums nav tādas programmas un līdzekļu, lai to novērstu. Ja būs strauji atkušņi, zivīm būs labāk, bet, ja ledus kusīs lēni, izdzīvot būs grūtāk.
ĶNP dabas aizsardzības daļas vadītājs Jānis Ķuzis:
– Bija doma, ka slāpstošās zivis varētu saķert un pārvest uz Starpiņupīti, pie slūžām, bet ir konstatēts, ka zivis, kas sākušas slāpāt, nav iespējams vairs izglābt. Mēs regulāri rīkojam reidus, lai nepieļautu zivju ieguvi ar nelegālām metodēm. Tas ir vienīgais, ko varam darīt.
A/S«Latvijas valsts meži» ezeru pārvaldnieks, tostarp arī Kaņiera ezera pārvaldnieks Aldis Sāvičs:
– Jau iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka zivīm šādās ziemās neklājas viegli. Tā tas bija arī pirms pieciem gadiem, kad teica, ka nu visas zivis būšot noslāpušas. Tomēr tas tā nav. Vai tādā gadījumā no Kaņiera ezera varētu tagad izmakšķerēt 10 līdz 11 kg smagas līdakas? Tādas taču tās neizaug četros gados. Tāpat makšķernieku lomos ir arī lieli līņi un brekši. Daba pati spēj daļēji savus zaudējumus pēc stihijām un nelabvēlīgiem apstākļiem atjaunot. Protams, lai uzlabotu situāciju, gatavojamies šopavasar vairāk ielaist zivju mazuļus. To esam darījuši 2004. gadā un darīsim arī tagad.
Jāzvejo slāpstošas un jāaizvāc noslāpušās zivis
Bioloģijas zinātņu doktors, ihtiologs Armands Roze:
– Nevar cīnīties pret dabiskiem procesiem dabā. Ezers aizaug un piesārņojas dabiski. Diemžēl rīkojamies nepareizi, ka zivīm ļaujam noslāpt. Līdz ar to biomasa palielinās un skābekļa ūdenī kļūst vēl mazāk. Izņemot slāpstošās zivis no ezera, atstājam lielākas cerības izdzīvot palikušajām zivīm. Zivis ļoti ātri vairojas, un pēc trim, četriem gadiem zivju apjums atjaunosies. Cilvēkus sodīt par to, ka viņi ņem slāpstošās zivis, ir aplami. Jāorganizē apzvejošana. Tādējādi tiktu pasargāts ezers no tālākas piesārņošanas. Nav iespējams arī nekādi veicināt fotosintēzi, kā rezultātā izdalītos skābeklis, jo ledus ir necaurspīdīgs. Likt aeratorus un, lai to darbinātu, izlietot kurināmo – arī nebūtu prāta darbs, turklāt šis pasākums ir dārgs, ko dažkārt var atļauties vien profesionāli zivkopji savos specifiskos zivju dīķos. Tad jau daudz lētāk ir vēlāk no zivju audzētavām nopirkt mazuļus un salaist ezerā.
– Bet patreizēja likumdošana nepieļauj slāpstošo zivju ieguvi, cilvēks nemaz tā brīvi nedrīkst iet un šīs zivis salasīt…
– Bet ezeram ir apsaimniekotājs – «Latvijas Valsts meži», kas gan varētu noteikt ezera apsaimniekošanas noteikumus. Manuprāt, runājot par Kaņiera ezeru, pie sarunu galda vajadzētu sēsties visām ieinteresētajām pusēm – ĶNP darbiniekiem, pašvaldībai un ezera apsaimniekotājiem – «Latvijas Valsts mežiem». Un tas jādara regulāri visa gada garumā, veicot ezera apsaimniekošanu. Viens no pasākumiem, lai samazinātu biomasu, kas patērē slāpekli, ir niedru pļaušana. Jautājums ir jāskata kompleksi. Ir svarīgi zināt, kāds ūdens no upītēm ietek ezerā, vai tas nav piesārņots, jādomā, ko varētu darīt, lai piesārņojumu novērstu. Nav mazsvarīgi arī tas, kādā kārtībā ir ezeram tuvu esošie novadgrāvji, vai tie ir iztīrīti. Un nozīme ir arī Starpiņupītes slūžu regulēšanai. Būtu labi, ja, iespējams, tas varētu būt ĶNP, pievērstos ezera izpētei, iegādātos portatīvo skābekļa mērīšanas iekārtu un veiktu mērījumus, kartētu ezeru, kur ir tās zivīm bīstamākas vietas, kur ir tās vietas, kur ezerā ietek sēravoti.
– Vai ir kāda nozīme āliņģu ciršanai un tajos ieliktajiem salmiem, kā to agrāk mudināja darīt?
– Lielas nozīmes tam nav, jo skābeklis, kas šāda veidā ievadīts, ir ļoti niecīgs daudzums. Tomēr Kaņiera ezera gadījumā drīzāk āliņģī ieliktajiem niedru kūļiem ir nozīme, lai no ūdens izvadītu sērūdeņradi, tādējādi procesos mazāk tiktu izmantots skābeklis, kas paliek ūdenī. To, cik liels ir šādas rīcības efekts, varētu pārbaudīt ar portatīvo skābekļa noteikšanas iekārtu. Tomēr nekāda īpaši lielā šī palīdzība zivīm nebūs. Ja patiesi gribam rūpēties par ezeru, tad tas jādara nesteidzīgi, regulāri un mērķtiecīgi visa gada garumā. Pašlaik ir cīņa ar sekām, taču jācīnās ar cēloņiem. To nevar paveikt vienā ziemas dienā.
