Tā notika, ka Sniegbaltītei Piķmelnītes tērpā vajadzēja darīt Piķmelnītes darbus; pirmais no tiem – aizturēt lāci (!!!), kamēr rūķīši nobur zvēra barību. Sniegbaltīte vis negaidīja, kamēr lācis pienāks pie viņas pieticīgajām žurku vilktajām ragutiņām un izlems – ēst vai neēst meiteni; viņa nometa segu, zem kuras slēpās, un atklāja, ka briesmīgais zvērs laiski snauduļo sava būra ēnainākajā pusē. – Kā tad viņu azturēšu, ja sadomās tuvoties? – iedomājās Sniegbaltīte, – Ieinteresēšu ar kādu interesantu jautājumu, – viņa nosprieda. Un kā šito bija izdomājusi, tā lācis pavēra acis un paskatījās tieši uz piķmelno meiteni. Pareizāk sakot, viņš to nemaz neredzēja, taču šo melno pleķi noturēja par bezgala labu ēnu un slinki čāpoja virsū. – Vai, vai jums garšo konfektes «Gotiņa»? – iespiedzās Sniegbaltīte. Lācis sastinga – runājošu ēnu viņš nekad, nekad agrāk nebija saticis. – Man garšo, bet nepatīk, ka tās kabatā izkūst! – ēna spiedza tālāk. Lāča uzacis saraucās, jo viņš vairs nesaprata, vai runājoša ēna ir ēna, kur atlaisties. – Es labāk ēdu stiklenes, jo tās kabatā neizkūst, bet, ja gadās «Gotiņas», tad ielieku tās atsevišķā turzā! Un turzu pieskaņoju sniega tonim – es vienmēr līdzi nēsāju krāsaino sniegpārsliņu komplektu, kas man ļauj nevainojami izksatīties jebkādos apstākļos! – Sniegbaltīte tik bēra savu beramo, bet lācis viņu pārtrauca ar vienkāršu jautājumu: – Vai tu esi ēna? – Ne mūžam nē!! Lai es kādreiz būtu kaut līdzīga ēnai!? Tas ir lielākais apkaunojums, kas Sniegbaltītei var gadīties. Tu neskaties, ka es tagad tik pelēka – tas ir briesmīgs, briesmīgs pārpratums. Es esmu Sniegbaltīte, Salaveča palīdze! – brēca Sniegbaltīte un brēca tik briesmīgi, ka lācis aizspieda ausis. Viņš nosprieda, ka šito ilgi neizturēs. Par laimi rūķīši savu darbu bija paveikuši un raibajai komandai bija jādodas tālāk. – Nē Nē, – teica rūķītis ar savādo vārdu Nē Nē:
– Mums vēl jāpārbauda vai burvestība iedarbosies. Kā lācis nožāvājās – plik, plak – rūķi tam rīklē ielidināja piecus noburtus cepumus. Pēc mirkļa lāča acis iemirdzējās un viņš kļuva aplam steidzīgs – vajadzēja nagus paasināt, bedrīti izkašāt, izvārtīties, galu galā paēst. Skatiens apstājās pie pieciem sārtiem rūķīšiem, un tie saprata – nu gan jāpazūd. Burvestība ir iedarbojusies.
Rūķi ar Sniegbaltīti laida tālāk uz Kurzemi – piecās sekundēs apskraidīja ikvienu mobilā telefona pircēju un iedvesa tālrunī maitājošus buramvārdus – lai ātri lūzt un bieži remontēt jānes. Lai neveicas!
Pēc desmit sekundēm Sniegbaltītes pajūgs jau bija Latgalē, lai rosinātu peles aprīt visus labības krājumus un samaitāt sienu; lai lauksaimniekiem neveiktos. Vēl pēc piecām sekundēm viņa bija Vidzemē, lai šausminātu ļaudis ar vienu izbēgušu strausu. – Tā, tā, – rūķi dvesa: – Mēs tagadiņ liksim pašapmierinātajiem cilvēciņiem gadīties strausam ceļā, bet tu, Piķmelnīt, tev taču ir kosmetoloģes talants – uztaisi to strausu pēc iespējas briesmīgāku.
