Šajos Ziemassvētkos Piķmelnītei, Sniegbaltītes māsai, nu kā reiz sirds bija pilna – viņai nudien bija apnicis raudzīties māsas bezdarbīgajā čivināšanā. Rūķīši cēla dāvanu maisu kamanās – burvju spēka aptrūkās, un uz viena (Zaļo smaragdu rūķīša) pleciem pēkšņi uzgūla vai puspasaules smaguma, bet Sniegbaltīte (nesamanīgā) tik jautri sasita sniegbaltajos cimdos tērptās rociņas un sauca rūķim:
– Tu ar paklapē cimdus! Skat, kādas sniegpārslas krīt!
Ko teikt mazai aušai? Rūķis atieza platā smaidā savus smaragdzaļos zobus un, pamazām no maisa smaguma iegrimstot zemē, tik izdvesa:
– Ļoti jauki! Bet, meitēn, esi tik jauka un izlasi uz manas cepures pušķa rakstītos vārdus. Tie man ļoti ļoti palīdzētu!!! Rūķis strauji iegrima zemē, un būtu pazudis arī viņa pušķis, ja laikus nepiesteigtos Piķmelnīte. Viņa skaļā balsī nobēra uz pušķa rakstīto vārdu – "prutrukrupritrikripretrekretrep – psik – psuk!" Rūķītis izlēca no zemes un maisu kā pūku iemeta kamanās. Pēc tam izkratīja no nāsīm smiltis un dziļi paklanījās Ziemas pils princesēm.
– Nu kad tad tu sasitīsi plaukstas? – iespiedzās Sniegbnaltīte. Rūķis sasita, un putekļi vien nokūpēja. Viņš bija pazudis – tāds mazs rūķu brīnumiņš. Un šajā brīdī Piķmelnītei galvā iešāvās plāns – varbūt ka ne pārāk labs, taču šķita audzinošs. Hlop, hlop, – Piķmelnīte noplaukšķināja plaukstas (mazs Piķmelnītes brīnumiņš) – gaisā nokūpēja sodrēji, un skat, viņa jau bija apmainījusies vietām ar Sniegbaltīti. Kamēr māsa blisināja acis, nonākusi Piķmelnītes drēbēs, tikām Piķmelnīte (Sniegbaltītes tērpā) ielēca kamanās līdzās Salavecim un laida dzīvē! Tas šķita jautri. Bet pie Sniegbaltītes pietraucās citas – žurku vilktas kamanas un viņu paķēra pieci sārti rūķīši ar savādiem vārdiem Nu Nu, Nav Nav, Ni Ni, Tavs Tavs un Ne Ne. Lai nu Sniegbaltīte brēca: "Es esmu Sniegbaltīte! Apturiet, nejēgas!" tomēr rūķi, slepus samiegušies acīm, tik skubināja žurkas un teicās, ka Piķmelnītei tīk labi pajokot, bet nu viņus gaidot lērums darbu – zooloģiskā dārza lācim jāiebaro kas pastaigas veicinošs, jo citādi pārāk ilgi zvilnot uz un zem riepas; Kurzemes pusē simtiem ļautiņu iekārojuši jaunus mobilos telefonus – lai tad ar tiek, taču tādi, kas makten ātri bojājas; Latgales puses piensaimniecībām jāsalaiž peles sienā, lai ātrāk manta izčib un saimnieki nerāda tik apmierinātu vaigu; Vidzemē no aploka izbēdzis pirmais staruss – jāgādā, lai skrien arī citi – ugunsdzēsēji, policisti, šķībie, klibie un visi pārējie, kas gadīsies putnam ceļā. Kas tad Zemgalē? Protams, jāaizputina ceļi – lai ļaudis šķūrē un apdomā dzīvi! Piķmelnīgā Sniegbaltīte uzvilka pār acīm kamanu seģeni – viņas nebija mājās. Viņa nepiedalījās! Salavecis parasti to ņēma vērā, taču ne šie pieci negantnieki un viņu 25 žurkas. Jau pēc mirkļa kāds auroja tieši drošajā segapakšā:
– Piķmelnīt! Esam lāča krātiņā! Kamēr mēs bursim barību, tu aizturi lāci!!!
Turpmāk vēl.
