Dārzkopības pasākumi Tukumā un vēl jo vairāk Jaunpilī nemaz nav iedomājami bez Zentas Plezeres piedalīšanās. Pati viņa smej, ka abi ar vīru Uldi esot īsti "rūķi", kam tik ļauj parakņāties dārziņā. Vietu – kur un ideju – kā kādu stūrīti atkal iekopt un sakārtot, viņiem nekad netrūkstot, un tā tas esot bijis no laika gala, gadu no gada – līdz pat šodienai, kad tikko kā atzīmēts un nosvinēts kārtējais mūža treknais pieturpunkts – jubileja.
Laika ritenī
Pati jubilāre gan saka, ka īpaši gadu nastai, kas nu sasniegusi septiņus gadu desmitus, uzmanību nepievēršot. "Taisnība jau ir, ka vecums neizbēgami nāk un nemēdz attālināties, tomēr uz mani laikam tas neiedarbojas, jo varu justies tā, kā pati vēlos. Un pat ja kaimiņi pa reizei pārmet, kur es raujos un lai par veselību vairāk padomājot, tā arī atsaku: "Vai lai kājām uz kapiem eju!?" Kustos, kamēr varu, jo citas izejas jau nav! Un tā kopā ar vīru (ar viņu šogad vasarā jānosvin vēl kāda skaista gadadiena – Zelta kāzas) turpinām nepaguruši darboties." Vienīgie pašā ziemas vidū esot neliels atelpas brīdis, kad dārzkopība tiek atlikta malā.
To, ka sasniegts zināms vecums, Zentas kundze izjūtot vienīgi tad, kad jāsāk darboties ar atmiņu. "Ja jaunībā varēju iegaumēt dzejolīšus latviešu, krievu un angļu valodā, visu ko spēju atcerēties – kas, kur, kādā klasē un ar ko kopā gāja, tad nu vairs atmiņa tik labi nedarbojas. Aizeju uz veikalu, jāiegādājas trīs lietas, un tikai mājās nākas attapties, ka kaut kas tomēr aizmirsies," stāsta jubilāre. Tāpat ilgāk jāparokoties savos zināšanu apcirkņos, ja nepieciešamas kādas konkrētas zināšanas. Reizēm viņu mudinot piedalīties kādā no erudīcijas spēlēm, jo kopumā viņa zina daudz un par dažādām sfērām, tomēr reakcija un atminēšanās vairs neesot tik zibenīga, kā agrāk un kāda šīm spēlēm būtu nepieciešama. Toties, iespējams, daudz spilgtākas nu ir kļuvušas bērnības atmiņas.
Par gladiolu apmīļošanu un skološanu
Mīlestība uz visu zaļo un to, kas dārzā izaudzējams, Zentas kundzei ir no ģimenes nākusi. Ar "zaļiem īkšķīšiem" apveltīta bijusi arī viņas mamma: "Atceros, ka drīz pēc kara (man varēja būt pieci gadi), kaut dzīvojām salīdzinoši nabadzīgi, mammai visā Rūjienas apkārtnē vienīgajai bija dažas, kaut vienkāršas, bet gladiolas. Kā mēs viņas lolojām! Visi kaimiņi uz tām nāca skatīties kā uz brīnumu. Tā es šo stafeti pārņēmu," stāsta Z. Plezere un piebilst, ka nu arī dēlam Aināram ir patikšana uz gladiolu audzēšanu (vien mazbērnus gan vairs neizdoties iesaistīt ravēšanas darbos). Un kaut arī Z. Plezere 40 gadus nostrādāja par ģeogrāfijas skolotājus, tomēr jau bērnībā viņas sapņojusi kļūt tieši par dārzkopi un tikai dārzkopi. "Pat, kad ar bērniem spēlējām "skolās", es vienmēr izvēlējos būt par skolnieku, un, kaut biju visai gudra meitenes, nu nebija man tāda doma kļūt par skolotāju! Bet, redz, kā dzīvē sanāk!" secina jubilāre – par pedagogu izmācījusies teju spiestā kārtā, jo tālāk par Valmieru tolaik mācīties nevarējusi atļauties.
"Man īpaši patika strādāt ar vidusskolēniem – ar bērniem, kas jau vairs ne tikai ķiķina un ākstās, bet ar kuriem var parunāt kā ar līdzīgiem. Un ar viņiem man vienmēr bija īpaši laba saprašanās un savstarpēja uzticība," par skolā pavadītajiem gadiem secina Z. Plezere. "Mācīju bērniem arī visādas ģeķības. Piemēram, kāda mamma man pārmeta, kā es varot stāstīt, ka "pašlaik dobes ravēt nedrīkst!"? Bet tā jau ir – neīstā mēnesī ravēta dobe atkal drīz aizaugs, uzradīsies tārpi vai citas likstas," no skološanas darbiem veikli atgriežoties pie sirdij tik tuvās darbošanās dārzā, stāsta Z. Plezere. "Man ārkārtīgi patīk pētīt zodiaka zīmju, mēness fāžu ietekmi uz dārza darbiem, patīk eksperimentēt – nu ļoti gribējās būt man par biologu-zinātnieku! Mana bioloģijas skolotāja Valda Kiršteina (politiķa Aleksandra Kiršteina audžumāte) bija teju Dievs manās acīs. Ko tik viņa mums nemācīja! Gan potēšanu (esmu pat tolaik mēģinājusi potēt jāņogu ķirsī), gan jau drīz pēc kara lecektīs audzējām melones, arbūzus," stāsta Plezeres kundze, kas ar skolotāju turpināja sarakstīties arī vēl pēc skolas absolvēšanas: "Reiz man pa pastu no Cēsīm viņa pat atsūtīja lielu, garu oleandru…"
Tētis un "kukulītis maizes"
Tomēr, neskatoties uz to, ka "oficiālu papīru" Zentai Plezerei kā dārzkopei tā arī nav bijis, entuziasmu eksperimentēt un pētīt šai jomā gan apskaustu ne viens vien zinātnieks ar grādu. "Tikko kāda kundze tirgū vaicāja, kādas krāsas šabeļpupiņas es ieteiktu audzēt. Tā arī stāstu – ņēmu no katras krāsas pa simts pupiņām, lai pārliecinātos, kurām lielākā raža un kuras visātrāk gatavas, un atstāju – tikai labākās," smejoties stāsta jubilāre. Eksperimentatora gars viņai visticamāk esot no mammas (kura savukārt to pārņēmusi no sava tēva), kas arī ar tādām lietām daudz ņēmusies, piemēram, griezusi kartupeli vairākās daļās, lauzusi asniņus, skatījusies, cik no katra var izaugt. "Reiz pat tā izdevās no viena kartupeļa veselu grozu izaudzēt!" stāsta Z. Plezere.
Savukārt tētis ģimenē bijis vien pirmos četrus Zentas kundzes bērnības gadus. Viņu – Aleksandru Bernānu – 1944. gadā vācu okupācijas laikā mobilizēja darbos uz Vāciju. Ģimenei par viņa tālāko likteni tā arī nekas nebija zināms. "Tēva māsa, kas, kā tagad saka, bija ekstrasenss, dziedniece, gan, liekot kārtis, vienmēr teica, ka brālis ir dzīvs," stāsta Zentas kundze, taču par to, ka tā ir vistīrākā patiesība, pārliecināties izdevās tikai… 1997. gadā. "Pirms tam gan sūtījām dažādus pieprasījumus, bet, kā jau Padomju gados, nekādas ziņas par tēti neviens nesniedza. Līdz 90. gadu beigās tomēr beidzot uzzinājām, ka tētim ir otra ģimene Vācijā un ka viņš ir dzīvs. Iesākumā gan jaunā tēta ģimene izturējās ļoti atturīgi, jo laikam nodomāja, ka esam kaut kādi krāpnieki," tomēr, kad Zentas kundze uzrakstījusi un nosūtīja vēstuli uz sešām lielām lapām (ko vāciski iztulkoja Ina Dišlere), kurā mēģināja apkopot visu, ko par tēti atcerējās – viņus aicināja satikties. Z. Plezere neslēpj, ka tas ir bijis viens no aizkustinošākajiem brīžiem viņas mūžā. "Latviski gan vairs tētis gandrīz nerunāja, kaut gan pats stāstīja – ilgus gadus glabājis avīzi dzimtajā valodā, kuru regulāri pārlasījis, līdz tā nodzeltējusi un izjukusi. Bet kad devām līdzatvesto «Lāču» rupjmaizi…viņš atcerējās: "Maizes kukulis!"," par brīdi, kas pārspēj izdomātu romānu radīto aizkustinājumu, stāsta Zentas kundze. Satikties ar tēti, pirms viņš aizgājis mūžībā, kopumā izdevies divas reizes. Vēl pēc tam kādu laiku Z. Plezere rakstījusi vēstules savai pusmāsai, kas Vācijā darbojusies tūrisma aģentūrā, tomēr valodas barjera ciešāku saskarsmi tomēr traucējusi.
Iedzimtā kautrība un svētku svinēšana
Līdz ar neapšaubāmo līderi – dārzkopību, Z. Plezerei ir vēl kāds hobijs, un tā ir ceļošana. Ja izdodas, vismaz reizi gadā cenšoties aizdoties ārpus valsts robežām un kopā ar citiem dārzkopības biedrības aktīvistiem apceļojot arī dzimto zemi. "Esam izbraukājuši teju visas Latvijas muižas, drīz gatavojamies braukt uz Rundāli, pa ceļam arī kādu saimniecību varētu apmeklēt," spriež Zentas kundze. Kad apskatītas zemes, kur viss zied, vai neuznāk vēlēšanās tajās pakavēties ilgāk? "Man – nē, kā 10 dienas, tā gribas mājās. Un, ja godīgi, man visvairāk patīk vēsais klimats, ziemeļu zemes," stāsta Z. Plezere. Vēl nepiepildītais sapnis būtu aizdoties uz Īslandi. "Tāpat arī ļoti patīk Norvēģija," piebilst Zentas kundze, "Kaut pa Troļļu taku laikam gan vairs negribētu braukt." Toreiz ne viens vien ceļa biedrs, braucot kalnā divstāvu autobusā, bija teju histērijā… Tik neomulīgi tas bijis! Jubilārei gan neesot niķis, kā nereti citiem dārzkopjiem, vest no ceļojumiem mājās kaut kur izraktus stādiņus. "Es tos iegādājos un, laikam jau tas ir mans dabiskais kautrīgums, kas neļauj tāpat vien stādiņus izrakt," secina Z. Plezere. Jubilāre spriež – ja sevi būtu jāraksturo, teiktu, ka ir konservatīva. Patīk mājas dzīve, kārtība: "Ja vīrs kaut ko meklē, vienmēr zinu, kur to atrast un, tā arī saku, ja tur nav – tad ir nozagts!" smejas Z. Plezere. Par to, ar kādu rūpību tiek veikti arī visi dārza darbi, katrs gan jau būs pamanījis, kas reiz Plezeru ģimenes dārziņam kaut garām gājis – dobītes glītās rindās un teju katrai puķītei zīmīte klāt. Tāpat arī viņai ne pārāk patīk "pārsteigumi". Tas attiecas gan uz ceļojumiem, jo gribas visu izplānot un sagatavoties, gan jubilejām. "Laikam nekad nav paticis tā skaļi svinēt dzimšanas dienas, drīzāk – klusu atzīmēt. Man vairāk patīk rīkot svētkus citiem," saka Z. Plezere.
Tomēr cilvēkam, kurš vienmēr aktīvi darbojas, organizē dažnedažādus pasākumus un nekad neatsaka padomu, it īpaši, ja runa par tik iemīļoto dārzkopību…izvairīties no oficiālām sveikšanām…nu reti kad izdodas! Un tā tas pavisam noteikti ir arī šajā dzimšanas dienā.
Zenta Plezere:
– Dzimusi 1940. gada 28. aprīlī Rūjienā, Valmieras rajonā;
– Mācījusies Rūjas 7-gadīgajā skolā; tad iestājusies Valmieras pedagoģiskajā skolā, mācījusies līdz 1958. gadam. Ieguvusi specialitāti – pamatskolas skolotājs – vecākais pionieru vadītājs. 1962. gadā iestājusies LVU Ģeogrāfijas fakultātē – neklātienē. Ieguvusi specialitāti ekonomists, ģeogrāfs – ģeogrāfijas pasniedzējs.
– Strādājusi Matkulē un Jaunpils vidusskolā par vecāko pionieru vadītāju, direktora vietnieci mācību darbā, kā arī par ģeogrāfijas skolotāju.
– Darbojas Tukuma un Jaunpils dārzkopības biedrībā;
– Ir dēli Daili un Ainārs, kā arī četri mazbērni – Lota Eduards, Jānis un Līva-Dana.
