Zenta Mauriņa un mūsdienas

Kā vērtēt Zentu Mauriņu – pagātnē un tagadnē? Kā ikdienas apstākļos kopt dvēseli? Ko mūsdienās varam darīt Latvijas labā? Šīs domas, šie motīvi vijās cauri ikviena runātāja sacītajā 5. decembra vakarā, Zentas Mauriņas cienītājiem tiekoties Rīgā, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkās zālē.

Savās atziņās, atmiņās, vērojumos un ar Latviju saistītās nākotnes cerībās dalījās gan filozofi, gan teologi. Iesācies it kā sausā, tīri akadēmiskā stilā, runātājiem mainoties, vakars izvērtās patiesi jauks! Bija iespēja skatīt arī fragmentus no dokumentālajām filmām, spēlfilmām un teātru izrādēm par Zentu Mauriņu, kā arī materiālus slaidrādē. Pasākuma organizētājs – pazīstamais žurnālists un publicists Arnis Šablovskis.

Dvēseles spēks un gaisma

Filosofe Skaidrīte Lasmane savu stāstījumu sāka ar to, ka katram mums ir savs priekšstats par Z. Mauriņu un ir liela atbildība šajā vakarā runāt par visiem labi zināmu, taču tik dažādi, tik daudzveidīgi uztveramu personību. No literatūrzinātnes viedokļa var runāt par Z. Mauriņas literatūrfilosofiju, kas gan tolaik, gan arī mūsu dienās literatūrkritikā tiek uztverta neviennozīmīgi. Un ko gan var gribēt, retoriski jautāja referente, jo ir taču teiciens: "Kā mežā sauc, tā atskan." Z. Mauriņa, nesaudzīgi un tieši, atklāti izsakoties par dažlabu literātu vai kritiķi, iemantojusi ne vienu vien nedraugu… Piemēram, vai gan tulkotājam patīk par savu veikumu dzirdēt, ka "…dažs teikums, kas vācu valodā viegls kā putna lidojums, latviešu valodā smags kā tanks"? Vai arī, par literatūrkritiķiem runājot: "…dīvainā kārtā daudzi apdāvināti latviešu kritiķi neatšķir dabas zinātnes no gara zinātnes." Kā pretreakcija, kā "atbalss mežā" jāuztver kritiķu sacītais par Z. Mauriņu: sak, viņas filozofiskās esejas lasot, "pāri vidusmēram stāvošie jutīsies kā vidēja līmeņa straumē. Profesionāļiem par seklu". Tā ir mēraukla, kam arī mūsdienās piekrīt ne viens vien intelektuālis, Z. Mauriņu nosaucot par "filozofi ģimnāzistēm un mājsaimniecēm". Un mūsu lielākā nelaime ir tā, ka esam nesaudzīgi, no viena cilvēka gaidot, pat pieprasot visu! It īpaši – mūsdienu sabiedrība, kas radusi tikai patērēt. Patērēt cita radīto un… kaifot kritizējot!
Taču Z. Mauriņa netraucē dziļumam, atzina S. Lasmane. Un būtu interesanti zināt, ko viņā cilvēki atradīs vēl pēc 100 gadiem, jo patlaban – viņas 110. gadadienas priekšvakarā – atziņas un vērtējumi gan sakrīt, gan atšķiras no tā, kā rakstniece un filozofe tika vērtēta, viņai dzīvai esot. Taču – laikiem un paaudzēm mijoties, paliet viņas nezūdošākā daļa – spēja, par spīti apstākļiem, kopt savu dvēseli, būt par iedvesmas avotu tiem, kam citādi pietrūktu spēka un gara gaismas. Brīžos, kad arī viņai pašai, šķiet, tūlīt, tūlīt pietrūks spēka, viņa to smēlās pasaules atzītāko filozofu darbos, vienmēr atceroties Platona sacīto: "Es zinu, ka tikai daži tā domā un spēj tā domāt!" Viņa allaž paturēja prātā, ka pasaulē pilnības nav – uz to ir tikai jātiecas, mūžīgās vērtības ir jāuztur. Personība ir tā, kas uztur gara pasauli, jo, kā sacījis filozofs Gundolfs: "Ko savā dvēselē nenesam, to cita dvēselē nekad nesapratīsim…"

Neiespējamais – iespējams

Filosofs Edgars Mucenieks, kas lielu daļu savas dzīves ziedojis, pētot Z. Mauriņas mūža devumu, sacīja: "Viņa gāja dzīvē ar augstām prasībām! Un – neiespējamais kļuva iespējams!"
Runātājs, nedaudz ironiski pasmaidījis, aicināja klausītājus iedomāties, kā Z. Mauriņai klātos, dzīvojot mūsdienās. It kā jau skaisti – 16 gadus esam neatkarīgi… Bet – vai dzīvojam neatkarīga cilvēka dzīvi?! Tiem, kuri dzimuši neatkarīgajā Latvijā, tagad ir jau 16 gadi! Kāda aug šī paaudze? Vai viņi zina, kas ir dvēsele? Vai prot atšķirt skaistus vārdus no patiesiem vārdiem?
Iespējams, ka kaut kādā ziņā, dzīvojot šodien, Z. Mauriņai būtu vieglāk – viņa strādātu ar datoru; saskarsmē ar pasaules kultūras cilvēkiem izmantotu internetu; Labklājības ministrijas un pašvaldības institūcijas palīdzētu ar tehniskajiem līdzekļiem; atbalstu sniegtu invalīdu apvienība «Apeirons». Taču… viņas ideāls bija daudzpusīgs, daudzprasīgs, izvēlīgs un neatkarīgs cilvēks! Skumjas ironijas pilnā balsī runātājs jautāja: "Vai viņa, piemēram, varētu mierīgi gulēt pēc tam, kad televīzijā būtu noskatījusies filmu par Putinu?!"
Mums šodienā tik ļoti pietrūkst dzīva, patiesa vārda! Un to kā vislielāko trūkumu, ka vislielāko sirdssāpi uztvertu un pārdzīvotu Z. Mauriņa, ja viņai būtu lemts dzīvot šajā uz materiālismu orientētajā patērētāju pasaulē. Viņa vislabāk zināja, ka "bez Mīlestības nekas nav iespējams"!

Sāpes un cerības

Itin kā oponējot iepriekšējiem runātājiem, kas par Z. Mauriņas attiecībām ar reliģiju izteicās kā par "iekšēju konfliktu ar Baznīcu", teologi Andris Kravalis un Paskals Marija Jerumanis uzsvēra to, cik tuva viņai bija kristīgā kultūra, mūzika. It īpaši mūzika – šī "iedarbība bez vārdiem", kas cilvēku attīra, paceļ un iedvesmo! Mūža nogalē, rakstot rindas "Ne es daru, bet ar mani notiek", vai arī – "Kā putnam dziedāt, tā man tīk izstāstīt prātā un sirdī izlolotās atziņas", uzsverot, ka "Dievs, radot sāpēs, radījis arī cerības, lai sāpes mūs nenomāktu", Z. Mauriņa apliecina savu ticību Visaugstākajam. Visa viņas dzīve – tik grūta fiziski un tik viegla, jo patiesa, garīgajā sfērā – ir spilgts un spēcīgs Dieva esamības apliecinājums. "Tas ir sirds intuīcijas ceļš, kas palīdzējis Z. Mauriņai sasniegt mērķi," uzsvēra P. M. Jerumanis. "Z. Mauriņa spēja uztvert realitāti intuitīvi, kas pa spēkam tikai nobriedušam garam. Viņa bija atvērta pret visu, ko mums var dāvāt citas kultūras." Visa viņas dzīve bija cīņa par cerību, īstenojot aicinājumu – būt par Cilvēku." Un – kā vainagojums visam iepriekš sacītajam – Z. Mauriņas dziļi patiesā atziņa: "Manas saknes ir debesīs."

Izšķīrēja ir Dvēsele!

Dievs radījis pasauli tīru un skaistu, bet mēs, cilvēki, to esam padarījuši… tādu, kāda tā ir patlaban. Mūsdienas raksturo liela metafiziska krīze, tāpēc krīze ir arī sabiedrībā, sarunā ar klātesošajiem uzsvēra teologi.
Patiesi nobrieduša gara nostāja ir – iziet no sevis, iepazīt otru cilvēku, Dievu, visaugstāk izvirzot vispārcilvēciskās vērtības. Būt Cilvēkam nozīmē ticēt nemainīgām vērtībām šajā mainīgajā pasaulē. Kā reiz teikusi pati Z. Mauriņa: "Par Cilvēku ir jāizaug! Un mēs grēkojam, ja iznīcinām Prieka puķes! Sirds novelk robežu starp "drīkst" un "nedrīkst", un izšķīrēja ir Dvēsele."

Zenta Mauriņa

(15.12.1897-25.04.1978)
Filozofe, rakstniece, esejiste, tulkotāja, Filozofijas zinātņu doktore.
Zenta Mauriņa dzimusi Lejasciemā, uzaugusi Grobiņas doktorātā, piecu gadu vecumā – pēc bērnu triekas – zaudējusi spēju staigāt.
1915. gadā absolvējusi Liepājas krievu sieviešu ģimnāziju, no 1921. līdz 1923. gadam Latvijas Universitātē studējusi filozofiju, no 1922. līdz 1927. gadam – baltu filozofiju, 1929. gadā papildinājusies filozofijā Heidelbergas universitātē Vācijā.
Bijusi lektore Latvijas augstskolās, vadījusi pašas dibināto literatūras studiju Mūrmuižā, kopā ar dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi bijuši arī redaktori.
1944. gadā kopā ar K. Raudivi emigrējusi uz Vāciju, pēc tam – uz Zviedriju, kur bijusi docētāja Upsalas Universitātē. Trimdas gados lasījusi lekciju ciklu arī Vācijā, Šveicē, Itālijā un citās Eiropas valstīs. Paralēli lektores darbam rakstījusi stāstus, romānus, esejas. Tulkojusi Sigridas Unsetes romānus latviski un Jāņa Akuratera noveles – vāciski.
Apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, goda zīmēm, saņēmusi Konrada Adenauera prēmiju (1971) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu (1969).
Rakstniece mirusi Šveicē, apbedīta Vācijā.
Latvijā ir izdoti Z. Mauriņas Kopotie raksti (1939-1940), raksti 15 sējumos (1996-2003), kā arī darbu izlase «Uzdrīkstēšanās».