Jauki, ka mitri slidenajā laikā Durbes pils tomēr pulcēja savējos. Jaunāki un vecāki ļaudis šo svētdienu, 21. decembri, bija nolēmuši pavadīt Tukuma muzeja rīkotajā pasākumā «Zelta svētdiena». Turklāt, kā norādīja muzeja direktore Agrita Ozola, – īstajos Saulgriežos. Arī šoreiz svētki bija izdevušies mīļi un sirsnīgi, ar "ekspromtiem" un, protams, lielisku mūziku.
Pirmo reizi «Zelta svētdiena» rīkota 1992. gadā, pieminot šīs idejas aizsācēju tālajos 20. gadsimta 20. gados – tukumnieku Ati Freinātu. Durbes pilī šī bija jau četrpadsmitā «Zelta svētdiena». Un tas ik gadus ir pasākums, kurā Tukuma muzejs atrāda paveikto un stāsta par nākotnes plāniem, teic paldies atbalstītājiem un savējiem.
Un Durbes pilī šajos gados paveikts daudz. A. Ozola aicināja regulāros nācējos mēģināt atcerēties, kāda pils izskatījusies pirmajā «Zelta svētdienā». Grūti? Protams! Jo viss, kas nācis klāt, uztaisīts, restaurēts, iegūts, nopirkts, darināts – viss tik dabiski iekļaujas kopējā interjerā, ka faktiski "pazūd". Arī šogad skatītie lielās zāles aizkari taču šķiet tik dabiska un loģiska lieta, bet tie piekārti tikai pirms dažām dienām. Tikpat dabiski šķiet greznie aizkari guļamistabā – taču tukumnieču rokām darinātie lambrekeni arī tapuši tikai šogad un vēl taps nākamgad.
Aptaustīt drēbi
Vēl jaunums ir tērpu kolekcija tiem muzeja darbiniekiem, kas vada programmu «Piedzīvosim 1905. gadu Durbes pilī». Tie ir trīs vīriešu tērpi (kalpotājam, revolucionāram un pils kungam) un vairāki dāmu tērpi (baronesei, revolucionāru atbalstītājām, kalpotājai). Kā stāstīja Durbes pils saimniece Daiga Šmitenberga, tērpi palīdzēs programmu dalībniekiem labāk iejusties tā laika garā un notikumos; nākotnē tiks domāts par tērpu šūdināšanu ne tikai muzeja darbiniekiem, bet arī pašiem programmu dalībniekiem.
Brīnumains notikums šajā «Zelta svētdienā» bija kāds dāvinājums. Burtiski dažas minūtes pirms pasākuma muzejs no tukumnieces Edītes Lozes saņēma dāvinājumā vairākus lieliski saglabājušos apģērba gabalus – divas kleitas, īsta zīda rītakleitu un burvīgu rakstainu blūzi. Tās tūdaļ tika izrādītas pasākuma apmeklētājiem, kuriem bija arī tā vienreizējā izdevība "aptaustīt drēbi". A. Ozola aicināja ikvienu, kam mājās glabājas kāda vēsturiska lieta un kuram nebūtu žēl no tās šķirties, nest to uz muzeju krājuma papildināšanai.
Ar īsiem priekšlasījumiem uzstājās Irlavas vēstures pētniece Māra Mende (par kādreizējo Irlavas koloniju), Audēju darbnīcas vadītāja Agita Pumpure (par izšūto lambrekenu darināšanu) un zinātniece Ina Līne (par topošo Durbes pils ēdamistabu). Ikvienam dāvanā – Tukuma muzeja jaunais rakstu krājums.
Viss sākās ar nākamo profesiju
Vēl šis gads īpašs ar to, ka muzeja palīgu pulkam nākuši klāt divi puikas – Tukuma 2. pamatskolas 6.c skolnieki Edvards Ozoliņš un Ritvars Arbidāns. Kā stāstīja Tukuma muzeja restauratore Dace Kazuša, viņi ir īsti senlietu meklētāji. Arī viņi saņēma «Muzeja rakstus» un konfekšu kārbas.
Vēlāk intervijā «Neatkarīgajām Tukuma Ziņām» puikas pastāstīja:
– Mēs interesējamies par vēsturi. Un tad pagājušajā gadā mums bija projekts par nākotnes profesiju. Mēs intervējām Daci [Kazušu] – par viņas profesiju, par arheoloģiju. Mēs aizrāvāmies, sākām meklēt dažādas senas lietas. Mēs paskatāmies, piemēram, kur ir pilskalns – un tur meklējam. Vēl pirms tā projekta mēs parakāmies Mednieku ielā – atradām durvju fragmentu. Tas bija pirmais atradums, ko nodevām muzejā. Vēl mēs bijām atraduši tādu kā mazu dimantiņu, bet Edvards to pazaudēja! Šodien mēs atnesām tādu kā vairogu, bet pateica, ka laikam neņemšot pretī.
– Un kāda ir jūsu nākotnes profesija?
– Arheoloģija. Mēs ar to aizraujamies.
– Tiešām pēc 12. klases iesiet studēt vēsturi?!
– Jā.
– Varbūt esat piedalījušies arheoloģiskajos izrakumos Tukumā?
– Nē, mēs tikai šogad par tiem uzzinājām. Ja vasarā tādas grupas būs, mēs noteikti piedalīsimies!
Sarunā ar Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu uzzinājām, ka puikas muzejā ierodas teju katru dienu. Arī atnesto "vairogu", iespējams, nevajadzētu noraidīt, bet vispirms "noskaidrot, kas tas tāds vispār ir"!
Visa pasākuma laikā vērojām, ka puikas dzīvi interesējas par pilī notiekošo, viņi nenogurdināmi klausījās priekšlasījumos, pētīja demonstrētās fotogrāfijas, bet neformālajā daļā neskopojās ar dāvanā saņemtajām konfektēm un iesaistījās zinātkārās sarunās. Iespējams, tiešām – aug muzejam jaunā maiņa!
