Normunds Skribis ir viens no engurniekiem, kuru pagasta iedzīvotāji ierosināja godināt Latvijas 90. dzimšanas dienā. Normunds ir aizrautīgs autosportists. Un ir gandarīts, ka viņa maizes darbs ir arī vaļasprieks – Normunds strādā Engures autoservisā «PHL».
Veiksmīgākā sezona Latvijas autokrosa čempionātā viņam un viņa komandai bijusi pagājušajā vasarā, kad «Open» klasē iegūta trešā vieta. («Open» klase ir tāda automašīnu klase, kurām dzinējs ir uz aizmugurējā tilta). Normunda komandā ir divi mehāniķi – Raitis Konošonoks un Juris Bite. Uz visām sacensībām līdzi brauc arī šoferis Normunds Kāpa. Turklāt komanda startē ar automašīnu «Zaporožec», un tas ir vēl jo uzteicamāk, ja visu biezo automašīnu vidū, braucot ar zapiņu, gūtie rezultāti ir izcili.
Lai pierādītu pats sev
Normunda sacīkšu automašīna gan tikai no ārpuses izskatās līdzīga «Zaporožecam». Tā ir nedaudz platāka, garāka. No zapiņa ir palicis tikai jumts un grīda. Visas sacīkšu automašīnas ir pārtaisītas, pielāgotas krosa vajadzībām.
Zaporožecu izvēlējās tāpēc, ka to finansiāli ir vieglāk uzturēt. Agrāk remonti notikuši servisā, bet tagad Normunds šim mērķim ir ierīkojis savu darbnīcu mājās. Tikai lielākiem darbiem, kā, piemēram, krāsošanai tiek meklētas iespējas servisā. Automašīnai ir «Žiguļa» motors. Vecajām, PSRS laika mašīnām, rezerves daļas ir lētākas, taču sacīkšu variantā tas tā nav, jo mašīnai ir jābūt piemērotai krosa vajadzībām. Tā kā līdzekļi ir ierobežoti, tad vīri aizvien domā, ko un kā varētu pielāgot, izmantot, lai panāktu vajadzīgo efektivitāti arī ar ierobežotiem līdzekļiem. "Man vajag pašam sev pierādīt, ka varu ar to tikt galā. Meistarība netiek sasniegta vienā gadā. Šis ir daudzu gadu darba rezultāts gan, runājot par braukšanu, gan sacīkšu automašīnas uzlabojumiem," saka Normunds.
Vidēji, lai aizbrauktu un piedalītos vienās sacensībās, ir nepieciešami 150 līdz 200 lati. Vasarā iznāk seši, septiņi posmi. Naudu mēģina kaut kā sagrabināt ar draugu līdzdalību, sponsoriem, iegulda paši savu naudu. Arī ģimene atbalsta Normunda aizraušanos, abas meitas brauc līdzi skatīties sacensības. Viena no meitām jau beigusi augstskolu, otra pirmo gadu kā uzsākusi mācības augstskolā.
Novērtē iespēju – braukt
Latvijas auto čempionātā brauc dažādi cilvēki: gan tādi, kas gandrīz vai miljonāri, gan tādi entuziasti kā engurnieki. Ir tādi, kas sacīkšu automašīnu būvē paši savām rokām, viņi ir mehāniķi. Ir tādi sacīkšu dalībnieki, kas visu par naudu pērk, īrē mehāniķus, treileri. Arī Normunds ir iegādājies treileri, busiņu, nojumītes, lai uz sacensībām varētu aizbraukt paši saviem spēkiem. Autobraucēji nezina, kā šogad ies, jo krīzes dēļ ar sponsoriem droši vien būs grūti. Jau šogad Engures autosportisti sacensībās braukuši par saviem līdzekļiem. Vienīgais, ko viņiem uzsauca vietējā pašvaldība, bija maksa par licenci – Ls 120. Bet licence autosportistiem ir jāiegādājas katru gadu, tāda ir Eiropas kārtība
Runājot par sacīkšu automašīnu, sākumā Normunds par zapiņu nemaz negribējis neko dzirdēt, bet dzīvē esot tā sagriezies, sākuši un tā arī brauc joprojām.
"Zapiņš jau tagad tāda kā ekskluzīva lieta, vai nu jau nav šāda sajūta radusies?" vaicājām Normundam. "Nezinu, cik tas nu ir ekskluzīvi? Bet mēs braucam. Mana gada gājuma cilvēkiem automašīna bija kaut kas vienreizējs. Tas bija liels notikums dabūt automašīnas vadītāja apliecību un vispār dabūt braukt. Kas tad tagad nekait?! Tagad bērni vismaz 80% nenovērtē šo lietu, labāk pasēdēt pieturā un iedzert šņabi. Uzpīpē un datoru pačakarē, par tēva vai mātes nopelnītiem līdzekļiem automobili padrāž. Ar to arī ir visa interese beidzas. Cik jaunieši pie mums ir nākuši, tik viņus interesē vienīgi nauda, tā ir vienīgā ambīcija. Cik viņu te, servisam, cauri gājis, tik aizgājis, neviens nav palicis, " savu pieredzi stāsta Normunds. "Vai tad servisā neko nevar nopelnīt?" "Vismaz divus, trīs gadus ir jāmācās. Bet viņi grib lielu naudu saņemt tajā pašā dienā. Un tā arī pasaka: "Kāpēc man te mācīties, labāk eju uz būvi, kur par to, ka dzenu smiltis, man maksā uzreiz un daudz!" atbild Normunds, "Tādi 18- un 19-gadīgo mums servisā nav neviena. Ja kāds atnāk, kādu skaļāku mūziku ielikt, lai tur būtu bum, bum…. vai uzliktu kaut kādus nevajadzīgus lietos diskus. 90% jauniešu ir tādi, kam tehnika neinteresē. Mums strādā tikai viens jauns cilvēks, viņam ir 25 gadi un viņš ir arī mūsu mehāniķis sacensībās."
Sacīkstēs braukt nav tik viegli, kā izskatās
Lai iegūtu savu sacīkšu auto, mehāniķi ņēma vecu mašīnu, sāka griezt un likt kopā. Ar šo tagad var braukt tikai sacensībās. Aizmugure zapiņam nogriezta nost, viss salikts no jauna, krāsots, metināts. Plastmasas spārni salikti, automašīna nedaudz paplatināta. Visi pedāļi pārmetināti sporta vajadzībām, stūre pārtaisīta. Konstrukciju skatījušies no citiem. Sacensībās pie stūres brauc Normunds. Un tas nav tik viegli, kā izskatās no malas. Braukšanas māku cilvēks apgūst un pēc pirmajiem trijiem gadiem jau saprot, vai viņš var braukt, vai nevar. Skolas, kur to iemācīties, nav. "Braukt sacīkstēs nav tas pats, kas braukt pie stūres automašīnai, kuru brauc gandrīz vai katrs. Ir jāpieņem krasi lēmumi, jāizvērtē situācija, kad tu vari iet garām, kad nevari, jābūt reakcijai," tā Normunds.
Uz jautājumu, cik vērta mašīna tagad, Normunds atbild, ka tas nav novērtējams naudā….
Izmantojām iespēju un pajautājām par tiem, kuri startē ar ļoti labām, biezām mašīnām, kuriem nauda nav jāskaita, kā šādos krosos veicas tādiem autosporta cienītājiem?
"Ir tādi, kas cītīgi trenējās, piemēram, Naglis. Cepuri nost, viņš pats cenšas darīt visu! Ir bagāti cilvēki, kas apzinās, ka nevar paši braukt un dod šo iespēju citiem, paši sēžot blakus."
Nesapņot neizsapņojamus sapņus
"Vai ir sapnis pašam kādreiz piedalīties tādās sacensībās, kā, piemēram, Dakaras braucienā?" "Nu nevajag sapņot to, kas vispār nav izsapņojams! Tas nav reāli. Tur tik tiešām ir vajadzīga nauda un brauc ļoti biezi cilvēki. Ja iespēja būtu, es brauktu, protams, kaut vai par mehāniķi līdzi. Arī tas ļoti augstu kotējas, ne jau tikai viens tas, kurš brauc pie stūres, ir tas galvenais. Tas ir komandas darbs. Bet ir jau vēl dzīvē citas, svarīgākas lietas – ģimene, mājas," atbild Normunds. Uz jautājumu, kādās sacensībās iespējams autosportistiem piedalīties, viņš pastāstīja, ka galvenās sacensības esot Latvijas čempionāts. Esot arī iespējas braukt Ziemeļvalstu kausa izcīņā un dažādās Eiropas sacensībās, bet tam ir vajadzīga nauda un laiks. "Nevis nauda, bet – vesela kaudze naudas… Lai sagatavotu mašīnu Eiropai, vajadzētu 40 000 līdz 50000 latu. Jābrauc taču uz katru sacensības posmu, bet, ja divi posmi notiek Portugālē, tad nav grūti iedomāties, ko nozīmē sporta mašīnu dabūt turp un atpakaļ, cik vajag līdzekļu, cik vajag brīvā laika!"
Šogad engurnieki sasnieguši vislabāko savu rezultātu, pagājušajā gadā kopvērtējumā bija sestie. Tad arī mašīna neesot bijusi tik jaudīga. "Pagājušā gadā mēs braucām uz Igauniju noregulēt mašīnu, divus mēnešus auto tur nostāvēja. Tik un tā Igaunijā tas izmaksājis lētāk. Jauni slodzes stendi gan esot visur. Taču šeit, Latvijā, neizdarīs to, ko vēlas automobiļa īpašnieks, bet naudu paņems trīs reizes lielāku, un rezultāta nebūs.
