Tādu recepti savas veselības uzlabošanai un lieliskas pašsajūtas saglabāšanai pirms septiņiem gadiem izvēlējās nu jau 67 gadīgais kandavnieks Agris Formanis. Savu ciešo apņemšanos viņš toreiz, kā pats atzīst, "ielika sirdī", un pārvietošanās ar velosipēdu kļuva par viņa ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, par nepieciešamību.
Lai noskaidrotu, kā un kāpēc Formņa kungs nonāca tieši pie šādas veselības atgūšanas paņēmiena, jautājām viņam pašam:
Izvēles priekšā
– Kā tad viss sākās?
A. Formanis:
– Pirms septiņiem gadiem pavisam nopietni sašķobījās veselība. Sirds nervu iekaisuma rezultātā piedzīvoju neskaitāmas sāpju lēkmes, pat infarktu un bieži pēc palīdzības vajadzēja vērsties ātrajā palīdzībā. Labi, ka sieva Brigita strādāja medicīnā un, kad bija mājā nelabumu reizēs, zināja ieteikt, kā labāk rīkoties. Tai pašā laikā mocījos arī ar muguras problēmām – radikulītu, mugurkaula deformāciju. Tās bija sekas, kas uzkrātas kolhoza laikos «Draudzībā», kur strādāju par traktoristu. Arī kuņģa kaites mocīja. Vienvārdsakot, biju bezizejā, un vajadzēja domāt, ko darīt lietas labā. Īstā reizē ieklausījos savas mazmeitas Līgas ieteikumā: "Opap, man ir zāles priekš tevis, tikko izlasīju kādā žurnāla rakstā – tev jāsāk nodarboties vai nu ar peldēšanu, vai riteņbraukšanu!"
Peldēt un vēl regulāri – tas nu mūsu apstākļos nav iespējams, bet šķūnītī taču stāv vecais Ulmaņlaika ritenis. Kāpēc gan ne – jāmēģina! Tā arī sāku braukt.
– Vai atceraties un varat raksturot sākotnējās sajūtas, kādas jūsu pārņēma, kad sākāt braukt ar divriteni? Kurp veda jūsu izraudzītie ikdienas maršruti?
– Grūti jau gāja. Sākums patiešām nebija viegls. Ritenis bija vecs un nolietots, bet mans organisms – no slimībām novārdzis. No slodzes un sasprindzinājuma sāpēja muskuļi, un likās, ka veselība tikai pasliktinās. Sākumā braucu īsus ceļa posmus, bet, kad pāris reižu no pilsētas centra jau biju ticis līdz Kandavas pagriezienam un atpakaļ, kad muskuļi ar slodzi bija apraduši, sāku justies labāk. Nu sapratu, ka atlaides vairs nav – tikai uz priekšu! Tā arī pamazām sāku braucienu galapunktus attālināt – līdz Laipām, Pūrei, Jaunmokām un tad jau arī – Tukumam. Braucu arī uz pretējo pusi – līdz Strazdes baznīcai, Lībagiem, Laucienai. Tajā vasarā pat aizbraucu līdz Jūrkalnei. Vecajam spēkratam tas bija par smagu, salūza gultnis, bet atsaucīgi cilvēki palīdzēja, un tā tiku ar savu riteni arī mājā. Pēc tam gan biju spiests iegādāties citu – piecātrumnieku. Ar to braukšana bija pavisam citāda. Tagad jau braucu ar daudz modernāku.
Viss atkarīgs tikai no paša
– Vai ir tā, ka kādreiz māc doma – ek, šodien gan nebraukšu?
– Ar stingru apņēmību esmu atguvis veselību un saprotu, ka atkāpes nav, tāpēc uzskatu, ka divritenis ir manas zāles. Citi nevar dienu nodzīvot bez narkotikām, bet es – bez divriteņa. Dienā vismaz 30 km jānorullē, tā ir norma. Arī ziemā. Vienīgi, ja laukā temperatūras stabiņš rāda zem -15°C, tad ir salti un labāk tomēr uz lielā ceļa nerādīties. Esmu kristietis un jūtu, ka Dievs ir ar mani, un ir mani sargājis visu šo laiku. Bet es, ja ko apņemos, to arī daru. Smēķēšanai "nē" pateicu 1996. gadā, bet pēc diviem gadiem Valsts svētku priekšvakarā – nē pateicu arī alkoholam. Nebija jau vienkārši, kad draugi turpināja piedāvāt, bet es tik teicu vienu: "Šodien nē!" Tā dienas gāja, un drīz vien arī neviens vairs grādīgo nepiedāvāja. Ja kaut ko ļoti vēlas, var panākt, bet tas atkarīgs tikai no katra paša. Negribu sevi lielīt, bet man tas ir izdevies. Veselību esmu atguvis un varu vēl arī pastrādāt.
– Vai ir kādas ķibeles vai traumas arī šo gadu laikā gadījušās? Kāda ir autovadītāju attieksme pret riteņbraucēju?
– Ir, ir gadījies nokrist uz ielas slidenā laikā. Piecēlos un pirmajā brīdī likās, ka viss – kājas vairs neklausa, drusku bailes arī, bet tad "ierunājās" sirds balss – tev taču līdz Strazdes baznīcai bija šodien jātiek! Saņēmu spēkus, uzrausos uz riteņa un – uz priekšu! Ej nu zini, kā būtu, ja tā nebūtu rīkojies?!
Par autobraucējiem runājot, ir visādas situācijas bijušas. Pāris reižu agresīvo braucēju dēļ esmu "nospiests" no ceļa braucamās daļas, bet kopumā autobraucēji ir solīdi un daudzi koleģiāli sveicina. Es esmu nodrošinājies ar atstarotājiem, ķiveri, kuru par riteņbraukšanas atbalstīšanu man uzdāvināja Dailis Plezers, un nekādi nesaprotu un varu tik brīnīties, kā gājēji paši par savu drošību nerūpējās un nelieto atstarotājus.
"Jo vecāks, jo dullāks – labā nozīmē,"
Tā paziņas dažkārt sakot Agrim, redzot viņu diendienā uz divriteņa. Viņš sakās to uztveram ar humoru, jo savos 67 mūža gados justies tik mundram, kā tagad, nav vis daudziem lemts. Vēl jo vairāk atceroties, kā viņš juties pirms septiņiem gadiem, kad veselība turējās, tā teikt "mata galā" un izveseļošanās prognozes tolaik bija gauži vājas.
Sastopot uzņēmīgo vīru uz divriteņa kaut kur pa ceļam Kandavas apkaimē, paziņas un biežākie autobraucēji vairs nejūtas izbrīnīti. Kāds sastapts garāmgājējs, norādot uz riteņbraucēju, sacīja: "Šī vīra priekšā aiz cieņas jānoņem cepure." Jā, Agris Formanis sevi ir izārstējis pats – ar stipru gribu, apņēmību un divriteni.
Viņš gan bilst, ka labprāt gribētu atrast kādu domubiedru, jo divatā braukt būtu daudz savādāk un interesantāk. Turklāt šīs puses apkārtne un Kurzemes skaistākās vietas jau iepazītas krustu šķērsu. Tomēr līdz šim viņam līdzbraucējus nav izdevies pierunāt. Varbūt ir kāds uzņēmīgais, kurš varētu piebiedroties? Agris par to justos īpaši iepriecināts un ir pārliecināts, ka veselības uzlabojumi noteikti neizpaliks.
Interesanti: A. Formanis ir veicis precīzu paša nobraukto kilometru uzskaiti: tā 2002. gadā no februāra līdz augustam viņš bija pieveicis turpat 5000 km; 2004. – 7660 km; 2006. – 7675 km; bet 2008. gadā 9600 km. Pagājušajā gadā pietrūka vien 400 km, lai uz divriteņa būtu norullēti 1000 km!
Un vēl kāds Formaņa kunga ieteikums – ikdienā veselības stiprināšanai lieti noderot rozīnes un paša dārzā izaudzēti ķiploki! Pamēģiniet arī jūs!
