Visu darba mūžu – dzemdību namā

Pašā nedēļas vidū un krāšņāko rudens puķu laikā, apaļu dzimšanas dienu svin vecmāte Rūta Jansone. Pēc mēneša viņa varēs svinēt vēl vienu jubileju – apaļus 40 gadus vienā darbā vietā – Tukuma slimnīcas Dzemdību nodaļā.

Dažas dienas pirms jubilejas tikāmies ar jubilāri viņas darba vietā. Par darbu gan runājām vairāk, jo, kā teica vecmāte, – nekur nav tik labi kā darbā… Tāds esot viņas moto. Pirms sarunas viņa brīdina, ka no ātrajiem saņemtas ziņas par divām sievietēm, kas plāno braukt uz nodaļu. Tā ka runāšanu varētu nākties pārtraukt pusvārdā.

40 gadu ilga pieredze

– Saskaitot gadus, iznāk, ka Tukuma dzemdību nodaļa ir jūsu pirmā un vienīgā darba vieta.

– Tukuma slimnīcā sāku strādāt 1968. gada decembrī. Tobrīd vēl mācījos Vecmāšu skolā, Tukumā biju valsts praksē. Viena māsiņa no darba bija aizgājusi, un man šo vietu ieteica. Un tā, ar nelieliem pārtraukumiem – pašas dekrēta laikā un mēnesi 5. bērnudārzā – visus šo gadus strādāju vienā vietā. Ar mēnesi bērnudārzā man pietika, lai saprastu, ka nespēju iedomāties darām ko citu kā vien vecmātes darbu.

Ziniet, uzreiz nemaz nedomāju par vecmātēm. Drīzāk gribēju būt māsiņa, feldšere, bet vecākā māsa teica – vecmāte tomēr ir kaut kas!.. Kad stājos 1. Medicīnas skolā, mani ievirzīja uz vecmātēm. Un pēc tam nonācu šeit, kur savulaik dzima 1000 bērnu gadā un bija milzīga slodze. No otras puses – nekur citur tik īsā laikā nevarētu tik daudz iemācīties.

– Pirmo pieņēmāt puisīti vai meitenīti? Un cik bērnu pavisam?

– Pirmais bija puisītis, vairāk gan neko neatceros. Man bieži prasīts, cik daudz bērnu pieņemts, taču neko neesmu pierakstījusi. Kādreiz gribēju veidot savu statistiku, taču tā arī neizdarīju. Bet noteikti – daudz, jo pirmajās darba desmitgadēs Tukumā dzima 1000, pat 1200 bērnu. Tad skaits nokritās līdz astoņiem simtiem, bet tagad gadus sešus kā netiekam, tā netiekam pāri 400 bērniem.

Jāatbild par diviem

– Vai nācies aizdomāties par lielo atbildību, kas jāuzņemas vecmātei?

– Tā doma, ka jāatbild par diviem – mammu un bērnu – nekad nepāriet, satraukums ir vienmēr. Katra sieviete, katras dzemdības, katrs process ir savādāks. Un dzemdībās tu nevari zināt, kas notiks pēc mirkļa… Ir labi, bet pēkšņi viss mainās. Visu laiku jātur roka uz pulsa.

– Šādās situācijās palīdz pieredze?

– Uzmanība nekad neatslābst, lai kāda arī nebūtu pieredze, taču piekrītu citu teiktajam, ka dzīvē viss sadalīts pa posmiem – agrā jaunībā uztraucies par visu, jo nav pieredzes, prakses, tu daudz ko nezini; bet arī pēc tik ilgiem gadiem uztraucies, jo tagad zini, kas var notikt, ko vari sagaidīt. Bet, kā jau teicu, katrs gadījums ir īpašs un atšķirīgs.

– Bērni ir dzimuši un dzims, tomēr metodes mainās. Vai pieredzējušam mediķim ir viegli mainīt domāšanu un pieņemt jauno?

– Kad ieviesa ģimenes dzemdības, piekritu uzreiz. Ja abi vecāki to vēlas, lai notiek. Bet izmaiņas šajā jomā notikušas lielas. Atceros, vecajā dzemdību namā palātā bija daudzas gultas, māmiņas slimnīcā gulēja nedēļu un ilgāk, bērnus barot nesa ik pēc trim stundām, mammas mocījās, piena daudz… Tad krita dzelzs priekškars, un viss mainījās.

– Var teikt, atmoda ienāca arī dzemdību zālē?

– Vistiešākajā veidā. Mums ir ģimenes dzemdības, bērniņš pēc dzemdībām ir pie mammas, kas viņu baro, kad nepieciešams; viesi var apciemot palātā; mājās laiž pēc pāris dienām… Ārzemēs tas viss bija sen. Zinu, mēdz teikt, ka kādreiz bijis drošāk – labāk ilgāk pagulēt slimnīcā, nekā mājās saskarties ar problēmām, bet sarežģījumu tagad ir daudz mazāk. Un, ja kaut kas atgadās vai ir jautājumi, pieejams ģimenes vai bērnu ārsts, visu diennakti var zvanīt uz dzemdību nodaļu vai ātro palīdzību.

Bērniņš ir jāgrib

– Ko jūs ieteiktu tām sievietēm, kas izlemj ieņemt bērniņu?

– Bērniņš ir ļoti jāgrib. Nupat, pirms dienām četrām, pie mums dzemdēja sieviete, kas astoņus gadus dzīvojusi Vācijā; viņas vīrs ir vācietis. Kas tās bija par neviltotām izjūtām, kas tas bija par prieku, sagaidot šo bērniņu! Kā priecājās tētis, mamma! Bija jāraud līdzi prieka asaras. Bet tā nav vienmēr.

– Ko tad mammas nedara?

– Nepriecājas par bērnu.

– Vai spriežat pēc tā, ka grūtniecības laikā sievietēm izsprūk: "Kad tas ārprāts reiz beigsies?!?"

– Jā. Man ļoti bieži prasa, kad beigsies tās mokas… Bet, mīļais cilvēk, uz šejieni taču nenāk mocīties, te nāk dzemdēt savu bērnu, ko sieviete vēlējusies un gaidījusi deviņus mēnešus. Nevis mokas un mokas… Brīnums atnācis, nevis mokas. Šķiet, nereti sievietes nav psiholoģiski sagatavotas bērna piedzimšanas brīdim. Nezinu, vai vainojama audzināšana, kurai līdzi nāk vecmāmiņu un mammu izjūtas, kas pasniegtas nepareizi, vai pašas nezināšana…

– Bet viegli jau nav…

– Kurš saka, ka viegli. Dzemdības ir fizioloģisks process, kas notiek pakāpeniski un beidzas ar bērna nākšanu pasaulē. Bet pirms tam deviņus mēnešus ir gaidīšanas laiks – laiks iegūt informāciju par to, kas un kā notiks. Kādreiz nebija nekā, tagad var izvēlēties ārstu, iet uz nodarbībām, var lasīt un mācīties, kā pareizi gan grūtniecības laikā uzvesties, gan dzemdībās. Nekad nevajag novērtēt par zemu to informāciju, kuru māmiņas tiek mudinātas iegūt.

– Bet jūs taču katru sievieti sagaidāt kā mammu, nevis mocekli…

– Varbūt katru reizi tā arī nesanāk, jo arī mēs esam cilvēki; dzemdību nodaļā jau vislabāk parādās, kāda ir tā mūsu dzīve un kādas ir problēmas. Bet tas – bērniņa pasaulē nākšanas brīnums – jau paliek un rada prieku.

– Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, – kādas īpašības jums palīdzējušas šo darbu darīt? Kādai jābūt vecmātei?

– Ir jāmīl cilvēki un darbs, lai gan medicīna nav tā nozare, kurā ir tikai prieki vien. Jābūt pacietībai, cilvēku mīlestībai. Jāspēj izturēt, kaut kādreiz dūša pilna. Sākumā arī bez raudāšanas neiztika, bez tās jau neviens neiztiek… Dabon no mazākas priekšniecības un lielākas, dabon no pacientiem, bet tad saproti, ka visiem labs nebūsi; ka nevari otra dzīvi izlaist caur sevi, jo tad sevi pazaudē. Tas nemaz nav iespējams. Esmu arī novērojusi, ka starp cilvēkiem veidojas tāda kā psiholoģiska saderība vai nesaderība. Ar vienu redzies pirmo reizi un uzreiz jūti kontaktu, bet ar citu – nesaderi. Tas ir tāpat kā iegūsti draugus – ne visi par tādiem kļūst, lai arī dzīvē satiec daudzus un ar daudziem pierīvējies, esi blakus. Ja nesaderība gadās darbā, saprotu, ka būtu jānāk citai vecmātei, bet tādu iespēju nav. Un tad nu palīdz pieredze – tu savācies, saņemies, pieslīpējies. Lai arī dzemdības ir emocionāls brīdis, mediķiem tas ir darbs, kas jāizdara pēc vislabākās sirdsapziņas.

– Kur jums pašai dzima bērni?

– Protams, Tukumā. Pirmo bērnu, meitu, pieņēma vecmāte Rita Strautiņa, bet dēlu – Inta Mihaļska. Man bija vieglas un ātras dzemdības – tā biju sevi sagatavojusi, ņemot vērā pašas pieredzi dzemdību zālē. Neuzskatīju, ka pats sākums – vilkšana un kontrakcijas – ir kaut kas nozīmīgs. Redziet, viss notiek galvā. Protams, kā korķis neviens bērns ārā neskrien, turklāt kā vecmāte zināju, kas un kā notiek, bet, galvenais – viss notika ātri. Pieļauju arī, ka man ir zems sāpju slieksnis.

– Lai gan darbam veltāt daudz laika, tā pietiek arī ģimenei. Ko jūs darāt ārpus darba?

– Man ir trīs mazmeitiņas. Aukle gan esmu nosacīti, jo divas iet skolā, bet mazākā, kurai ir gadiņš, dzīvo Īrijā. Man patīk palasīt grāmatas, gatavot ēst. Redziet, gadi nāk, no nakts darba piekūst, gribas atpūsties. Kādreiz sievietes no 55 gadiem gāja pensijā; vecmātes ar lielu stāžu meklēja kaut ko vienkāršāku, piemēram, dienas darbu poliklīnikā. Tagad – turpinām strādāt.