It kā jau bezgala tumšs laiks – tiešā un arī pārnestā nozīmē. Pat ne tik tumšs kā bažīgi nomācošs – kā būs? Kā pašiem? Kā citiem? Kāds izskatās tās solītās bedres dibens? Vai ir jau klāt, vai vēl tikai krītam?…
Bet visiem šiem "kas?" un "kā?" līdzās uzradušās arī kādas pavisam citādas sajūtas. Vēl trauslas, bet – pārliecinošas un gaišas… Varbūt pēc laika būs labāk nekā bija, jo līdz ar grūtībām kļūsim dzirdīgāki un redzīgāki, iecietīgāki un pacietīgāki, pieticīgāki un uzcītīgāki… Re, par to atgādina arī pavisam jauni cilvēki – kā Dāvis Sīmanis šodienas «Akas« intervijā. Par to vai ik dienas pārliecina sastaptie cilvēki. Tā, gatavojoties rūķu gaitām, sazvanāmies ar saviem iepriekšējo gadu palīgiem. Nu, protams, visi gatavi palīdzēt un pastāsta tik daudz labu stāstu par to, kā klājies ļaudīm, ko rūķi apmeklējuši pērn.
Nu, paskatieties, cik daudzi atbalsta labdarību, un – ne jau tikai kādu īpašu akciju laikā! Turklāt vairums no viņiem nav ar pasaulīgo mantu nez kā apauguši, daudziem pašiem problēmu netrūkst, bet – gausties? Žēloties? To nē! "Citiem taču ir grūtāk, īpaši tiem, kam mazi bērniņi, kam vēl ilgus gadus jāstrādā, bet…darba pēkšņi vairs nav..," tā skaidro pensijas vecumu sasniegušie un arī cilvēki vidējos gados.
"Nu, ko dzenam kreņķi par to PVN! Vai tad pienu un maizi nepirksim, pat tad, ja tā maksās, 47 santīmus 45 vietā? Kas mēs kādi tumsoņas, ka nelasīsim avīzi, ja tā maksās pāris santīmu vairāk!? Ko biedē un tracina cilvēkus – "nodokļi!", "bedre!", "krusts pāri!", ne to vien esam pieredzējuši!" lūk, kādus uzmundrinošs pārmetumus mums – laikraksta veidotājiem – nācās uzklausīt dienā, kad pirmo vāku greznoja sēru rāmis. Un bija jātaisnojas, ka vāka bilde – kolektīva lēmuma un visu avīžnieku solidaritātes sekas, ka, pārfrāzējot sakāmvārdu, dažu procentu dēļ darbošanās un dzīves prieku pazaudēt negrasāmies. Strādāsim! Jautāsim, skaidrosim un rakstīsim – par visu, kas valstī, mūsu pilsētās un pagastos notiek. Visvairāk jau gribētos par labo – sevī un citos. Bet jāzina taču arī, kas vainīgs, ka bedre liela; ko darīt, lai krītot nesasitos un gala beigās – laukā tiktu. Un jāpieraksta, lai neaizmirstos, ko visi kopā pa šo laiku būsim mācījušies…
