14. novembrī daudzās valstīs tiek atzīmēta Vispasaules Diabēta diena. Tās priekšvakarā, 11. novembrī, Tukuma Diabēta biedrības pacientu grupa vakarpusē devās ciemos uz Džūksti – pie vienas no ilggadējām "savējām", pie Edītes Balderes-Sildedzes. Daudziem tā bija reta, sen gaidīta iespēja: no pašas Edītes pieredzes uzzināt "recepti", kā tikt galā ar depresiju…
Jāteic, ka atbraucējus sagaidīja īsts pārsteigums! Domās sagatavojušies ierasties pie nopietni slimas septiņdesmitgadīgas sievietes, visi pēkšņi apjuka, ieraugot… koktēlniecības skulptūru dārzu! Viesiem pretī iznākusī Edīte, atbalstījusies vispirms pret stumjamajiem ratiņiem, pēc tam – pret pašas izgatavoto Meduslāci, nesteidzīgi sāka savu stāstu:
– Tas, redz, notiek, kad vecuma galā cilvēks paliek "tāds"… Pieņemu, ka neesmu riktīga! Bet, kopš augustā sāku darboties ar koku, ir tapuši 33 darbi. Lielākais no tiem – pasaku Baltais Tēvs, kas novietots pie pagasta bibliotēkas. Esmu dzirdējusi neizpratnes pilnās cieminieku replikas, "kāpēc tāds ķēms te stāv"… Bet mani ilgi nelika mierā doma: ja uztaisīšu Balto Tēvu un noliksim to centrā, pagasta ļaudīm dzīvē labāk ies! Pagaidām, iespējams, tam ticu tikai es… Ticu tāpēc, ka esmu tikusi galā ar savu depresiju! Darbs ar koku, visa šī darbošanās, man palīdzēja!
Kad īsā laika periodā no manas dzīves aizgāja divas labākās draudzenes: skolotāja Irma Meija un dakterīte Silvija (Subre. – Aut.), nezināju, kam pieķerties. Televīzijas seriāli ir apnikuši, lielākā daļa no šoviem – sekli, ar valdības strīdiem un meliem negribas sev maitāt garastāvokli… Un tad vienudien, lasot pasakas jaunākajai mazmeitai Anniņa, sākām runāt par pasaku tēliem, domāt par to, ka šos taču varētu atveidot! Un nu man te ir Ezītis, Gailis, divi Lāči… Anniņa tikai pasūta, un es tikai taisu! Nu jau te arī skolas bērni nāk skatīties. Kad viņi, priekā gavilēdami, skraida no vienas skulptūriņas pie otras, kad noglauda Kaķi, samīļo Lāci, nopaijā galvu Vālodzei, priecājas par Princesi, kam galvā nevis kronis, bet latviski tautiska austā prievīte… Jā, tad es saprotu, ka tas viss kādam vajadzīgs! Sanāk tāda kā "mākslas terapija". Man tā palīdz tikt galā ar nevēlamām domām, palīdz cīņā pret bezdarbību, jo es roku nejūtīguma dēļ nevaru darīt "smalkākus" darbus – pat ne traukus, ne grīdu mazgāt… Bet ar kaltiņiem, ar āmuru, redz, varu darboties! Un bērniem mans darbs palīdz aizpildīt kādu dvēseles stūrīti, kam būtu jāpiepildās ar latviešu tautas folkloras zināšanām, ar mīlestību un saudzību pret dabu…
Kad rudenīgais vēsums uz sabiezējusī krēsla mūs iedzen Edītes siltajā, mazbērniem pilnajā mājā, sarunas uzņem aizvien jaunas un jaunas tēmas! Par pašiedvesmu, pašizdziedināšanos. Par viršu tēju – asinsvadu tīrīšanai, par mālu un ābolu etiķa kompresēm – nejūtīgām rokām. Par citiem grāmatās un žurnālos gūtajiem derīgajiem padomiem… Jā, arī par dzīvi! Par visiem astoņiem mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem, par pārbaudījumiem, no kuriem mēs neviens dzīvē neesam pasargāts. Bet galvenokārt par to, ka – jāķepurojas! (Par to, – kādā no nākamajām publikācijām mūsu laikrakstā).
Atceļā uz Tukumu sarunas trupinājās, – šoreiz jau par Vispasaules Diabēta dienas atzīmēšanu Tukumā 22. novembrī 10.00 Tukuma kultūras namā. Biedrības vadītāja Rasa Hohmanne pastāstīja, ka uz šo pasākumu solījušies ierasties arī diabēta pacienti no Pluņģes (Lietuva).
