Šis gads Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai nāks ar lielām pārmaiņām – tagad tai būs četras reģionālās pārvaldes, kurās tad it viss būs skaņojams. Tukums, visticamāk, tiks iedalīts Rīgas zonā. Par pērn paveikto un šogad iecerēto stāsta Tukuma rajona Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Vitolds Mašnovskis (pagājušajā gadā varējām viņu apsveikt ar četru enciklopēdisku sējumu «Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra» izdošanu).
Veiksmes un neveiksmes – nosacītas
– Ierēdņa darbs ir tāds, kur, manuprāt, pateikt, ka esi kādus kalnus apgāzis, ir diezgan neiespējami – tāpēc arī veiksmes un neveiksmes ir samērā nosacītas. Varbūt tas dīvaini izklausīsies no ierēdņa mutes, bet par veiksmi uzskatu to, ka varu kādam cilvēkam palīdzēt; dot labu padomu, kā kādu problēmu atrisināt pēc iespējas mazāk sāpīgi, jo jebkura kultūras pieminekļa atjaunošana un sargāšana ir diezgan sāpīgs process. Tas ir apgrūtinājums īpašniekam. Ja apgrūtinājumu nav, cilvēks var rīkoties samērā brīvi, saskaņojot savus darbus tikai ar būvvaldi.
Ar muižas vārdu pat graustus pērk
– Runājot par darba lietām, pērnais gads bija interesants un veiksmīgs tieši dokumentācijas ziņā. Inspekcija ieviesa ļoti dzelžainus noteikumus, un gada laikā izdevās pēc šiem kanoniem sakārtot visu dokumentāciju; tas ir – sīki un smalki informēt katru kultūras pieminekļa īpašnieku (centos to personīgi izdarīt) par to, kas jādara ar šo pieminekli; kā labāk restaurēt, kā tikt pie finansējuma, kam kādus projektus iesniegt un tamlīdzīgi. Nevis tā, ka es tikai prasīšu, lai cilvēks sargā, un pats tikai skatīšos. Nē, gribu pēc iespējas palīdzēt, lai viņš tiek galā ar šo sarežģīto procedūru.
– Cik pavisam ir kultūras pieminekļu rajonā?
– 186.
– Un ar katru īpašnieku ir runāts?
– Jā, cik nu izdevies no viņiem "samedīt". Tā vienam piemineklim – Aizupes muižai – īpašniece dzīvoja Kambodžā; kad viņa atbrauca uz Rīgu, tad ar pagasta padomes palīdzību izdevās viņu sastapt un sniegt šo dokumentāciju. Citādi var gadīties tā: īpašnieks ēku nojauc un tad stāsta, – pirmoreiz dzird, ka tas bijis kultūras piemineklis. Ej un tiesā pierādi, ka viņš lieliski zināja, ka tas ir kultūras piemineklis… Tāpēc īpašnieka atrašana reizēm ir pats grūtākais.
Turklāt patlaban šo objektu īpašnieki ļoti bieži mainās. Tas notiek tā: nopērk pussabrukušu objektu, gadus divus vai trīs patur un, kad cenas uzkāpušas trīskārtīgi, tad, ne kapeiku neieguldot, pārdod tālāk par trīskārtīgu cenu.
– Vai tad nekustamo īpašumu tirgus nav piebremzējies?
– Nē, nē, viss pilnā sparā turpinās. Ir pat tā, ka speciāli pērk drupas ar muižas nosaukumu. Pēc tam šīs drupas noārda, jo tās nav aizsargājamas, un vietā uzceļ veselu kompleksu ar muižas nosaukumu; ierīko tur superatpūtas vietu, SPA kompleksu vai vēl ko līdzīgu, bet ar muižas nosaukumu; un neviens nepateiks, vai tā muiža tur bija, vai nebija, bet rezultāts ir simpātisks, es teiktu.
Piemēram, pagājušajā gadā tika pabeigta restaurācija Jaunsātu Kukšu muižā. To nopirka vācietis, kurš pieklājīgi runā latviski. Cilvēks ar naudu – ieguldīja ļoti nopietnus līdzekļus, un rezultāts ir satriecošs.
– Vai šo rezultātu varēs baudīt ikviens?
– Jā, tas ir pats interesantākais. Tas nav objekts, kam riņķī dzeloņdrāšu žogs, trīs suņi, kā, teiksim, Nogales pilī Talsu rajonā. Pamēģini tai pieiet klāt – tevi vai nu suņi saplosīs, vai arī sargi piekaus.
Bet Kukšu muižas īpašnieks ir izteikts kultūras cilvēks. Viņš uztaisīja VIP viesnīcu. Muiža ir 1725. gada muižas kunga māja. Savā laikā tā bija perimetrālā apbūve – pa perimetru noslēgta, bet vienas sienas jau manā laikā nebija (I Pasaules kara laikā noārdīta), un muižas īpašniece Atmodas laikā, gaidīdama cenu kāpumu, sagaidīja to, ka jumts iegāzās uz galvas. Paldies dievam, muižu ar lieliem kreņķiem, jo tā bija ieķīlāta un pārķīlāta, nopirka šis vācietis vārdā Jāns un pilnībā atjaunoja. Ko nozīmē pilnībā? Ar ļoti izteiktu cieņu pret objektu; proti, uz sienas atklājās seni zīmējumi – freskas, un tās, ko bija iespējams, profesionāļi atjaunoja (protams, par ļoti pieklājīgu cenu), bet pārējo piezīmēja klāt pēc idejas, kā tas varētu būt.
Un, lai būtu, kā tam vajadzētu būt, viņi konsultējās ar Imantu Lancmani (Rundāles pils direktoru), cilvēku, kam līdzīga Eiropā nav; to saku nepārspīlējot. Un, ja Lancmanis tur piedalījies, tad tā ir kvalitāte. Katrā ziņā šī ārkārtīgā pietāte pret latviešu kultūru iepriecina.
Muižas īpašnieks, piemēram, iepirka izcilu latviešu gleznotāju darbus; ļoti kvalitatīvus šodienas akadēmiska tipa darbus. Tas dod garšu visai tai lietai. Nu, un, protams, tur atpūsties brauc visādi vēstnieki un ministri, bet, iepriekš sazvanoties, jebkurš var aizbraukt un par vienu latu visu izstaigāt un apskatīt; bieži vien saimnieks pats visu izrāda. Tagad pamazām atjauno muižas parku un sapņo par to, kā atjaunos arī līdzās esošo ezeriņu.
Es ierosināju viņam piešķirt Gada balvu par izcilu ieguldījumu kultūras pieminekļa atjaunošanā, bet, kā sapratu, viņam to nepiešķīra. Šo balvu jau bieži dala nu, teiksim, "interesanti", maigi izsakoties… Domāju gan, ka viņš to bija pelnījis; arī kaut kāda naudiņa tur nāk līdzi – sīka, salīdzinot ar to, kas ieguldīta muižas atjaunošanā, bet pats princips ir būtisks.
Baznīcām klājas labāk
– Ko teiksiet par tendencēm? Kāda ir attieksme pret kultūras pieminekļiem rajonā?
– Kā lai pasaka… Attieksme ir atkarīga no naudas. Lielai daļai īpašnieku nauda ir, un kultūras pieminekļi tiek atjaunoti un kopti, bet, kur šīs naudiņas nav, tur ir bēdīgi. Tomēr lielākā daļa tiek sakopta – tāda ir tendence.
Kaut vai tā pati Jaunmoku pils, kur jau iepriekšējie pārvaldnieki daudz izdarījuši un arī tagadējā pārvaldniece Gunta ir ļoti kārtīgs cilvēks, kas daudz paveikusi. Tur viss iet uz augšu…
Arī baznīcām tā lieta iet uz labo pusi. Un, kas bija ļoti interesants moments – lai gan uz partijām skatos kā Ļeņins uz buržuāziju, tomēr Latvijas Pirmā partija (mācītāju partija) sakrālo celtņu atjaunošanai iedeva divus miljonus latu. Šķiet, – kas ir divi miljoni, ja Latvijā ir 337 luterāņu baznīcas vien; pāri par 200 katoļu; pāri par 100 pareizticīgo un vēl citādu… (Protams, lauvas tiesu dabūja luterāņu baznīcas)
Bet man reizēm nācās saskarties pat ar kuriozu. Esmu rūpīgi sabildējis materiālus enciklopēdijai, taču man zvana un saka: "Atbrauc, mums ir traki interesantas izmaiņas!" Aizbraucu – viņi taču ir kapitāli atjaunojuši – jaunu jumti uzlikuši, sienas nokrāsojuši… Man vecās bildes vairs neder. Nopūšos un priecīgi bildēju no jauna, jo bauda skatīties – kur agrāk skranda bijusi, tagad viss spīd un laistās; ja vēl tas saskaņots ar inspekciju un solīdi izdarīts…
Tāpēc no visām tribīnēm saku – varam par Pirmo partiju runāt, ko gribam, taču šim solim rezultāts ir ļoti jūtams.
Skumji, kad nevar palīdzēt
– Neveiksme tā nav, taču nereti vislielākā rūgtuma sajūta ir tad, kad nevari cilvēkam palīdzēt. Visu problēmu pamatā – nauda. Tagad pat – Sātu baznīcā cilvēkiem uz galvas krita apmetums. Ar lieliem kreņķiem dabūjām no inspekcijas Ls 3 000, un nu apmetums vairs nekrīt uz galvas. Sataisīja arī jumtu – par to prieks, bet to naudu vajag vēl desmitreiz vairāk. Ja man uz gadu atvēl Ls 4 000 līdz 5 000, tad – ko man teikt? Ja redzu, ka naudu vajag kā ēst, bet nevaru palīdzēt, tad tā ir vienreizēji pretīga sajūta.
– Kuriem kultūras pieminekļiem, jūsuprāt, būtu jāpalīdz visvairāk?
– Sāpīgo vietu ir daudz, taču tagad vairāk vai mazāk tie "sāpju bērni" ir aplāpīti. Durbes pils rotonda bija bēdīgā stāvoklī, tomēr pilsēta atrada naudu tās restaurācijai.
Durbes pils – tur atjaunošanas darbs noris pēc visiem klasiskajiem kanoniem. Durvis nevis izgāž un veco vietā ieliek jaunas, bet vecās līmē pa gabaliņiem kopā, lai katra detaļa būtu identiska. To, ko Agrita (muzeja direktore Agrita Ozola) izdarījusi, var tikai apbrīnot – maksimāli saglabāts viss, ko iespējams saglabāt. Protams, tas bijis iespējams tikai, pateicoties pilsētas un rajona padomes atbalstam.
Ja atjaunošana nenotiek, tad ir skumji, taču lielā mērā to var pārdzīvot, nodarbojoties ar kaut ko citu – ar šīm grāmatām. Tad redzu, ka reāli varu atstāt ko paliekošu. Savā darbā bieži vien to nevaru izdarīt, un man atliek tikai noskatīties.
– Dažviet kultūras pieminekļi nezināmu iemeslu pēc nodeg. Vai arī mūsu rajonā nācies saskarties ar tik ļaunprātīgu attieksmi?
– Pērn nē, bet pirms kāda laiciņa Kalnmuižas dzirnavas mīklainā veidā nokūpēja. Dzirnavas bija Kandavas novadā, ļoti gleznainā vietā pie ezera. Tur leģendārajam Sniedziņam viss tas apvidus piederēja; kamēr Sniedziņš sēdēja cietumā, viņa idejas biedri tur svinējuši viņa dzimšanas dienu un trāpījuši ar raķeti jumtā; no dzirnavām palika tikai drupu kaudze… Tagad, cik zinu, šai vietai ir jauns īpašnieks, kas vēlas dzirnavas atjaunot. Par to tikai priecājos – būs par vienu sakārtotu vietu vairāk.
Sistēma tiks reorganizēta
– Par inspektora darbu runājot – gada vidū visa inspekcijas sistēma praktiski tiks reorganizēta. Turpmāk jautājumus par katru naglu būs jābrauc saskaņot uz vienu no četrām reģionālajām inspekcijām (katrā Latvijas novadā pa vienai – Rīgā, Kuldīgā, Cēsīs un Rēzeknē). Es, visticamāk, būšu viens no Lielrīgas zonas inspektoriem. Par lietderīgumu negribu izteikties, jo esmu ierēdnis, bet uz Tukumu, visticamāk, došos tikai objektu pārbaudēs.
