Divām partijām 9. Saeimas laikā bija lielas iespējas panākt savu solījumu realizāciju, jo tās atradās trīs valdību sastāvā. Viena no tām bija Zaļo un zemnieku savienība (ZZS).
Vērtējot 2006. gadā publicētos solījumus, var pamanīt, ka ZZS jau laikus paredzēja, kas notiks pēc pāris gadiem. Tika izvirzīti mērķi – ierobežot pārmērīgo patēriņa kredītu apmēru, veicināt uzņēmēju gūtās peļņas ieguldīšanu jaunās investīcijās, spekulatīvos darījumus ar nekustamajiem īpašumiem aplikt ar nodokli. Šo solījumu realizācija neapšaubāmi būtu samazinājusi 2007. gada uzpūsto ekonomikas burbuli. Apņemšanās liecina, ka ZZS pārstāvji vismaz programmas līmenī saprata, ka notiekošais ir cikliska rakstura un nepieciešami pasākumi, kas ļautu piedzīvot pēc iespējas zemāku ekonomikas lejupslīdi. Diemžēl darbība sākās tikai 2008. gadā: zināšanas un izpratne par ekonomikas procesiem acīmredzot bija, bet darbības trūka.
Kaut arī atbilstoši nosaukumam partijai būtu jāatbalsta gan zaļās idejas, gan lauksaimniecības attīstība, tas pēc būtības nav iespējams, bet, kā smejas ciniķi – Latvijā viss ir iespējams, jo mazais un vidējais lauksaimnieks jau ir ļoti zaļš, tāpēc, ka intensīvai saimniekošanai viņam nemaz naudas nav. Bet, konkrēti runājot, tieši ZZS lauksaimniecības ministram M. Rozem tagad un turpmāk piedēvēs lauksaimnieku nodevēja lomu, gan par to, ka piekrita Tautas partijai likvidēt cukura rūpniecību, gan arī par to, ka nesniedza visu informāciju, kas varētu novērts krīzi piena lopkopībā. Arī ar zaļo ideju realizēšanu neveicas, jo, piemēram, E. Pētersons, kas pārstāvēja ZZS uzņēmumā «Latvijas Valsts mežs», ne tikai nav rosinājis zaļāku darbošanos, bet arī, būdams piejūras pašvaldības vadītājs, aktīvi cīnījies pret Ķemeru nacionālā parka pastāvēšanu.
Tā kā lielākais ZZS atbalsta punkts bijis rajona pašvaldības, to vadītāji, tiem, arī zaudējot vietu pašvaldību amatos, vienmēr piedāvāts amats partijas paspārnē, tā tas, piemēram, noticis gan ar kādreizējo Tukuma domes vadītāju Rutu Celitāni, gan bijušo Lestenes pagasta priekšsēdētāju Dzintru Mihailovu un citiem. Arī vairumā rajona institūciju, kuras pārvaldīja ZZS biedri, vadība piedāvāta partijas biedriem. Tieši tāpēc, lai nezaudētu atbalsta punktu, ZZS intensīvi pretojās jebkādām administratīvi teritoriālajām reformām, kas gala rezultātā ar katru atcelšanu papildus tērēja ievērojamus valsts līdzekļus.
Tieši ZZS vadībai Labklājības ministrijā D. Staķes personā varam pateikties par ievērojamām problēmām, kas sociālajam un valsts budžetam kopumā būs arī nākotnē. Proti, lēmumu, ka jaunās māmiņas var saņemt pilnu darba algu un arī māmiņu (tēva) algu pilnā apjomā. Lēmums neiedziļinoties – izcils, tikai… to, iespējams, spētu panest vienīgi tāda valsts kā ar naftu bagātā Norvēģija… Ļaunas mēles melš, ka D. Staķes rosinātais lēmums sagatavots pašas ģimenes interesēs, jo bērnu pabalsts noderēja pašas bērniem, kam tobrīd dzima bērni.
Lielākie skandāli, kuros partija iesaistīta: Balsu pirkšana: Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji Ogresgala pagastā pirka vēlētāju balsis par šņabi, naudu un ieejas biļetēm uz koncertiem. Emša portfelis. 2007.gadā Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu pret Saeimas priekšsēdi Induli Emsi par nepatiesu liecību sniegšanu saistībā ar 2006.gadā viņam Ministru kabineta telpās nozagtajiem 10 000 ASV dolāru skaidrā naudā. Emsis pinās paskaidrojumos, tad atzina, ka sniedzis nepatiesas liecības. Zādzība nokļuva izmeklētāju uzmanības lokā, izmeklējot Saeimas deputātu kukuļošanu no Ventspils uzņēmumu melnās kases. Emsis atkāpties negatavojās, un ZZS to arī neprasīja, tomēr pēc skandāla viņš lielo politiku pameta, bet joprojām darbojas Latvijas Zaļajā partijā. Žurnāls «IR» izceļ vēl vairākus skandālus: Lembergs cietumā. 2007.gada martā ZZS premjera kandidāts Lembergs tika aizturēts, viņam tika piemērots apcietinājums un uzrādīta apsūdzība par kukuļņemšanu sevišķi lielā apmērā, naudas atmazgāšanu un īpašumtiesību nedeklarēšanu. Šīs un virkne citu apsūdzību sevišķi smagos noziegumos ir apkopotas lietā, kuru pašlaik izskata Rīgas apgabaltiesa. Lembergam piemēroti drošības līdzekļi, kuri nav saistīti ar brīvības atņemšanu. Tiesa ir attaisnojusi Lembergu tā dēvētajā Grinberga lietā, kurā viņš bija apsūdzēts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un nepatiesu ziņu sniegšanu.
Tiesneši un ģenerālprokurors. 9.Saeimas laikā būtiskas izmaiņas piedzīvoja Satversmes tiesas sastāvs. Par tiesnesi kļuva Viktors Skudra, kurš bija pārstāvējis Lembergu tiesā kā advokāts. ST amatam ZZS izvirzīja arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Zaigu Vrubļevsku, kura bija pieņēmusi Lembergam labvēlīgus lēmumus. Savukārt Augstākās tiesas amatam Saeima bez skaidras argumentācijas noraidīja Māri Vīgantu, kurš lēma par apcietinājuma piemērošanu Lembergam 2007. gadā. ZZS arī vienīgā no Saeimas partijām atklāti pateica, ka neatbalstīs Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā.
Antimafijas likums. ZZS kopā ar TP novilcināja pēc Ģenerālprokuratūras iniciatīvas izstrādātos grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas ļautu ģenerālprokuroram izbeigt kriminālprocesu pret personu, kas sniegusi liecības pret saviem līdzdalībniekiem un tādējādi būtiski atvieglojusi augsta līmeņa korupcijas izmeklēšanu.
Mutatis mutandis. 2008. gadā ZZS deputāts Vilnis Edvīns Bresis iesniedza priekšlikumus Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas likumā, kas būtiski sašaurinātu noziedzīgi iegūto līdzekļu jēdzienu. Deputāts pats nespēja paskaidrot, ko nozīmē lietotais termins mutatis mutandis. Izskanēja aizdomas, ka grozījumi ir Lemberga interesēs. Prezidents atdeva likumu Saeimai, kas to pieņēma jau bez mutatis mutandis.
Valsts nozagšanas likums. 2010. gada jūnijā ZZS deputātes Skaidrīte Pilāte un Baiba Rivža Saeimā iesniedza grozījumus likumā par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas bija labvēlīgi lielajiem zemes īpašniekiem un radītu valstij daudzu miljonu latu zaudējumus. Prezidents grozījumus nodēvēja par valsts nozagšanu, un abas deputātes tos atsauca.
Zemeņu kūka. 2008.gadā atklātībā nāca ziņa, ka īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele (ZZS) par valsts naudu (Ls 930) sarīkojusi dzimšanas dienas svinības, dokumentos pasākumu nosaucot par semināru pašvaldībām. Gudele atkāpās no ministres amata un izstājās no partijas.
Kocīšs K.,jur., 24.09.2010 21:41 delfi
Kāpēc daudzi balsotāji nevēlas balsot. Nevēlas balsot par partiju listēm, jo saprot, ka tiek "vazāti aiz deguna" – ar 1995.gada 6.jūnija vēlēšanu likumu miljonam pilsoņu ir atņemtas vēlēšanu tiesības, tās atstātas tikai partijām. Tātad tu neesi vēlētājs, bet tikai balsotājs, ja neesi partijas biedrs, bet partijas biedru ir tikai nepilns viens procents no visa pilsoņu kopuma. Satversmes skaistais pants, ka visa vara pieder tautai ir partiju uzurpēts. Ir noticis partiju veiktais apvērsums – demokrātija nomainīta uz partokrātiju. Partokrātijā politiku turklāt nosaka tikai partiju īpašnieki, Saeimā lemj ar īksķiem tikai daži šie īpašnieki, pārējie 90 procenti deputātu paklausīgi seko īkšķim. Tad nu ir tā, ka pat partokrātijas iekšienē valda netaisnība. Latvija tāpēc novesta nabadzībā. Kāpēc lai 2.oktobrī balsotāji atkal balsotu par to pašu?! Partokrātija ir nocietinājusies savā cietoksnī ar vēlēšanu likuma 9.pantu. Atkal tiek rīkotas t.s. vēlēšanas, kas ir tikai vēlēšanu imitācija, jo mēs taču neesam vēlētāji, bet tikai balsotāji par partiju listēm! Mums, visiem bezpartejiskajiem, ar likumu ir AIZLIEGTS ( !!! ) izvirzīt kandidātus, iesniegt sarakstus, balsot par saviem kandidātiem, pašiem kandidēt… Mums nav vēlēšanu tiesību! Tad kāpēc mūs dēvē par vēlētājiem?! To dara partokrātija, un to mēs sākam saprast. Izeja tomēr vienmēr ir. Tā ir atrasta pašā vēlēšanu likumā, to nav pamanījuši partejiskie likumdevēji – viņi ierakstījuši likumā, ka tukšās aploksnes ir pieskaitāmas pie derīgajām balsīm, no kurām skaita procentu barjeru. Jo vairāk šo tukšo aplokšnu urnās, jo augstāk ceļas procetu barjeras skaitlis, un pie noteikta tukšo aplokšņu skaita barjeru vairs nevar pārvarēt neviena partija. Saeima nav ievēlēta. Valsts prezidents esošajai Saeimai nosaka darba kārtību – grozīt vēlēšanu likumu, dodot tiesības pašai tautai izvirzīt kandidātus, tos ievēlēt, kā tas bija, ,piemēram, kad 1990.gadā ievēlēja Augstāko Padomi. Tās bija demokrātiskas vēlēšanas. Pēc tam varu sagrāba partijas – īpaši Latvijas ceļš, un tad partijas demokrātiskās vēlēšanas likvidēja. Mums vajadzīga mažoritārā vēlēšanu sistēma. Tas ļoti īsi. Mēģināsim atgūt demokrātiju ar tukšām aploksnēm.