20. martā gadījās būt pie Melnezera un tur pārsteidza domubiedru pulciņš, kas ņipri gatavojās peldei āliņģī; viņu vidū arī SIA «Betika DGH» vadītājs Uģis Grantiņš, ko vairāk pazīstam kā fotomākslinieku – dabas draugu.
Ņemot vērā, ka ziemas peldēšana prasa īpašu – gan morālu, gan fizisku sagatavotību, aicinājām Uģi pastāstīt par savu norūdīšanās pieredzi.
Nekādas rūdīšanās…
U. Grantiņš:
– Es tevi nošokēšu, jo nekādas rūdīšanās nav bijis. Bija tā, ka paziņas pirtī izdomāja – jāsāk ziemā peldēties; sarunāja iet uz Melnezeru, un viss notika. Pēc tam aicināja mani, lai nāku nofilmēt un pie viena paņemu peldbikses. – Nu labi, – teicu: – Nofilmēt varēšu, bet par peldbiksēm vēl stingri padomāšu (tomēr līdzi paņēmu). Draugi jau reizes trīs bija peldējušies, un es tā padomāju – patiesībā, kāpēc jāuztraucas, cik tas ūdens auksts vai silts – kad iekāpšu āliņģī, tad jau redzēs… Prātošana atbaida; bļitkotāji taču arī ledū ielūst, un – vai tāpēc kas slikts notiek?
Varu teikt – sajūtas bija labas, tagad tā vairs nav – ūdens par siltu. Peldēt sāku janvārī un pēc tam, atkarībā no laika un noskaņojuma – dažreiz trīs reizes nedēļā, citreiz tikai brīvdienās.
– Ja runa par noskaņojumu, kā ieklausies sevī – savārdzis āliņģī nekāp?
– Es savārdzis nejūtos, jo sevi nepiespiežu… Piemēram, redzu – šodien saule spīd un ir tik foršs laiks, ka to vienkārši gribas izbaudīt… Āliņģī.
– Vai āliņģī pagūsti nosalt vai kāp ārā ātrāk?
– Tik dziļi neesmu aizdomājies. Kad izkāpju ārā, jūtos, kā no nātrēm izkāpis – ādu kā ar adatiņām dursta.
– Un tad tā kārtīgi noberzies?
– Nē, kā kuru reizi – arī pēc pašsajūtas.
Tagad kādu mēnesi eju uz jogas nodarbībām, un tur dzirdēju interesantu domu – ne visiem tas der – ne visiem vajag rūdīties.
Rūdīšanās sākums – pirtī
– Kādas ir tavas labās veselības receptes? Regulāri ar sportu nodarbojies?
– (Uģis rāda uz vēderu, kam josta par šauru) Ha, ha, ha! Regulāri – reizi nedēļā (gadus četrus – piecus) eju pirtī; varbūt to arī var uzskatīt par norūdīšanās procedūru. Tagad, kā sāku runāt par pirti, tā palika karsti – šūnas jau saprata – kaut kam jābūt. Tā notiek arī stundu pirms pirts – kamēr salieku dvieļus, jau sāku svīst.
– Vai ar pirtī kā āliņģi – uzreiz ej pēties?
– Nē, vispirms kādas divas, trīs reizes eju izkarsēties un tikai tad peros; un arī sevi nemoku – visu daru tā, lai justos labi. Pirtī eju kompānijā, un tā tāda tradīcija – punkta pielikšana darba nedēļai. Parunājam ar večiem par šo un to – uz lāvas nav biezāko vai gudrāko, visi pliki, un miers. Laikam jau tā sakne ziemas peldēšanai no pirts nāk – tieši pirtī ķermenis pierod temperatūras kontrastiem.
– Agrāk gāji uz svaru zāli. Vai joprojām trenējies?
– Tagad, kad eju peldēties, izskrienu pa Melnezera mežiem trīs kilometrus. Svaru zāle vairs nav aktuāla – tagad gribas izskrieties, jo mežs ir ļoti patīkams – mušas acīs vēl nelido, putni dzied riņķī, un gaiss ir tāds, ka plaušas plēš pušu, kamēr neesi pieradis – tik svaigs.
– Vai tev ir kādi īpaši ēšanas paradumi?
– Varu ieteikt tikai vienu – mazāk lasiet žurnālus! Cilvēki taču apjūk – padomi ir tik dažādi un gadās arī pretrunīgi. Manuprāt, ļoti svarīgi ir mācēt ieklausīties sevī un saprast, kas pašam vajadzīgs. Nedomāju, ka visiem, kā man, derēs pirts un ziemas peldes.
Ieklausies sevī un nestreso!
– Cik vienkārša vai sarežģīta ir tā ieklausīšanās sevī – pirms ēšanas ilgi pārdomā, ko ēdīsi?
– Uz to var paraudzīties tā – vai tu ēd tāpēc, ka jāēd (jo ir pusdienlaiks, draugi aicina vai tamlīdzīgi), vai arī tāpēc, ka gribas ēst? Es, piemēram, šodien vēl neesmu ēdis, un nekas; toties rudeņos, kad tuvojas gripas vīrusu laiks, man ļoti gribas skābus kāpostus. Pērku kilogramu kāpostu un tāpat arī apēdu. C vitamīnam man nevajag citronus, bet skābus kāpostus, un viss! Saēdos tos visam gadam.
– Rezumēsim tavu pieredzi – tātad, pietiek apmeklēt pirti, peldēt un ēst pēc patikas, lai izvairītos no…
– Stresa.
– …?
– Jā, jo enerģija jau patērējas stresojot. Labā nozīmē jābūt egoistam – jābūt apmierinātam ar sevi. Problēma tā, ka mēs negribam risināt savas problēmas, tāpēc regulējam citus. Un atkal – ja risini citu problēmas, tad neproti risināt savas vai arī tev to nav…
– Ko tu ieteiktu tuklai meitenei ar skumjām acīm?
– Kaut ko ieteiktu tikai tad, ja prasītu padomu. Ja viņa izvēlējusies skumt, varbūt cilvēkam patīk skumt? Bet, ja negrib skumt, lai sāk priecāties. Šodien no rīta mazgājos un, spogulī skatoties, iedomājos – mēs taču ikdienā nenovērtējam, cik milzīga nozīme ir acīm. Cik tas smalks mehānisms – 70% dzīves taču uztveram ar acīm… Un mēs, redzīgie, gaužamies par visu kā mums vēl nav!.. Stulbi. Mēs nenovērtējam to, kas mums dots.
Manuprāt, ļoti svarīgi ir uztvert dzīvi kā ekskursiju – par visu priecāties un visu uztvert kā piedzīvojumu. Kāpēc meklēt ciešanas un rūpes, ja esi šeit ieradies tikai uz 60 līdz 70 gadiem? Kam tev nauda, ja tev ir acis, ja esi vesels? Arī nauda ir tikai iedomāta vērtība – cik daudz ir situāciju, kur naudai tikai papīra vērtība?
