Pagājušo sestdienu viesatnieki pulcējās kultūras namā. Septiņi devītie saņēma apliecības par pamatizglītības iegūšanu un reizē teica ardievas savai skolai. Skolai, kas nesa dižā latvieša, Dainu tēva – Krišjāņa Barona vārdu. Par skolas likvidāciju pagasta padomes sēdē nobalsoja pašu ļaužu ievēlētie tautas kalpi – pagasta padomes deputāti.
Vajadzētu kliegt, bet – nekā
Viesatu skoliņā izlaidumi allaž bijuši tautas svētki. Tā ir tā reize, kad kultūras nama zāle ir piepildīta līdz pēdējam solam. Absolventi priecīgi. Meitenes jaunās kleitās, šķiet, darinātās pa kripatiņai no varavīksnes, kas lokās pāri ezeram attēlā ekrānā uz skatuves. Puiši – svinīgi tumšos uzvalciņos. Pastīvi, jo nav pierasts. Zālē sēdošajiem klēpjos un līdzās ziedi. Daudz ziedu. Šķiet, visi Viesatu dārzi savējiem līdzi atnākuši.
Uz skatuves skolas karogs. Uz ekrāna – mainās attēli. Pārsvarā varavīksnes tilts pār ezeru un mazā skoliņa ar valsts karogu. Skoliņa arī gaismas bildē izskatās nokaunējusies. Tā vien liekas, labprāt zemē paslēptos. Fonā skaņu kastēs skan mūzika. Ne īpaši jautra, ne arī bēdīga. Skolotāji dara savu darāmo, kā allaž izlaidumos. Viss šķiet iet savu gaitu, bet tā gribētos, lai patiesības dzirksts, kas tepat vien, ļaužu vidū, atrodas, ar skaļu blīšķi uzsprāgtu. Skolu, vienīgo pagasta skolu, Dainu Tēva skolu ir aizslēguši! Bet – nekā…
Kas būs Viesatas? Nekas!
– Bildēsimies pie ezera. Skolas mums vairs nav. Vakar jau gribēja mūs izmest laukā, – tā skolotāja Rita Gulbe.
– Vai patiesi? Kālab?
– Garš stāsts. Bet es jau laikam izpļāpājos… Prasiet priekšniekam.
– Pagasta padomes priekšsēdētāj, kas notis ar skolas ēku?
– Pašreiz neko konkrēti nevaru pateikt. Tukša stāvēs.
– Ar jaunpilniekiem neesat runājuši par ēkas nākotni? Viņiem tak lielāks svars novadā būs.
– Izrunājušies esam. Gan par bērnudārzu, gan citas iespējas, bet vēl konkrēta plāna nav. Novads vēl nav izveidots, un lēmuma par skolas ēkas nākotni nav.
Tad nu mēs, žurnālisti, atcerējāmiems, kā pirms 10 gadiem runājāmies ar skolotāju Guntu Nordenu dienā, kad pēdējo izlaidumu svinēja Struteles skolā. Toreiz sveikas skolai nebija tik sāpīgas, jo līdzās nāca arī lepnums – "Mums pagastiņā būs sava skoliņa, kas tāpat un allaž nesīs Dainu tēva vārdu. Būs labāka kopā sadzīvošana. Visi jautrā pulciņā. Turpat uz vietas."
"Bet šodien sajūta briesmīga. Reizē svētki un arī bēres. 36 gadi skolā pavadīti. Varējām tak saglabāt skoliņu, bet paši cieši to negribējām. Un kas notiks?! Pamazām Viesatas taps nekas. Tukšums," saka G. Nordena un aizsteidzas. Vēl tik daudz darāmā. Jāsavaldas. Bērnus taču nevar saraudināt. Viņi ne pie kā nav vainīgi.
Arī sveces raud
Klases audzinātāja Baiba Rasa ieved absolventus. Kājās piecēlušies, dzied himnu «Dievs svētī Latviju». Uzrunu teic direktore Ilze Rasa. Runā par varavīksni pār ezeru. Par krāsām septiņām, kuras tajā iezīmējis kāds no septiņiem absolventiem – Jānis Bezdelīga, Baiba Dakša, Juris Dakša, Kristaps Holšteins, Ilona Krūtaine, Elīna Miķelsone un Linda Rasa.
Katram no viņiem skolotāji ceļa maizei dod līdzi labus vārdus. Absolventi saņem apliecības, puķes, apsveikumus. Visi apsveic visus. Viesatās tā pieņemts. Tālab jau no mājām līdzi atnesti ziedu klēpji. Rasas, Gulbji, Šteini, Krūtaiņi un pārējie – ikviens viesatnieks. Pērnie un aizpērnie skolas beidzēji. Visi viņi kopā kā viena liela ģimene. Šķiet, ka vēl nekad padomju gados celtais kultūras nams nebija dzirdējis tik daudz labu vārdu… Un nedzirdēs vairs. Pirms pasākuma kāds no skolas beidzējiem skatuves priekšā iededza sveces. Liesmas dega negribīgi. Parafīns ātri kusa. Notecēja kā asaras, un liesmiņas nodzisa. Skolotāja Arinda Puriņa pienāca un sacīja: "Re, arī sveces raud…"
Sapņi, kas nepiepildās
Aija Švāne izlaidumniekiem bija 1. klases audzinātāja. Ieveda bērnus ābecē, burtus, vārdus apgūt palīdzēja. Kopā ar bērniem uzrakstīja uz papīra lapām par to, kādu viņi domās lūko dzimto vietu 2022. gadā. Un toreiz visi kopā izsapņojuši – būs Viesatās liela, jauna skola. Protams, vidusskola. Būs arī ūdensparks ar strūklakām ezerā, tā krastos. Lielveikali būs. Būs spēkstacija (tā ir), bērnu spēļu klubs, maizes ceptuve, būs arī rotaļlietu rūpnīca, kur strādāt… Laikā, kad A. Švāne lasīja bijušo ābečnieku nodomus, zālē sēdošie smējās. Par ko?! Par pasakām, kas nepārtapa īstenībā… Pieaugušie tātad ir samierinājušies ar dzīves īstenību: kā ir – ir… Smejas, bet I. Rasai kamols spiežas kaklā. Direktore nespēj novaldīt asaras, kad teic: "Mēs te kopā esam pēdējo reizi."
Bērni klusējot neklusēja
Pirms beigu dziesmas un fotografēšanās ezera krastā zālē ienāk Teātra žurka. Ar somām, paprāviem koferiem. Žurka cilā somas un vaicā: "Uz kuru skolu man doties? Remtes, Blīdenes, Irlavas, Zantes? Varbūt tomēr labāk uz Jaunpili?! Tur tak nu būšot varens novada centrs ar jau visvisādiem labumiem?!" Žurciņa pati – nu 9. klases skolniece Sintija Bezdelīga – mācīsies Irlavā.
Vēlāk, jau pēc pasākuma, Sinitja atzina, ka bērni jūtoties draņķīgi. Skola taču bija galvenā kopā sanākšanas vieta, te pasākumi, teātrītis. Nu vairs nekā…
– Ko tauta valodo, kas skolas slēgšnas lietā vainojams?
– Neminēšu, jūs uzrakstīsiet.
– Pagasta vadība?
Atbildei – klusums…
Ka tik visu samazināt , pilnīgi riebj. Laikos izskatās, ka neko nevajag. Par cilvekiem nemaz nedomā 🙁
Lasīju un vienkārši apraudājos, cik patiesi ir uzrakstīts 🙂 Šiem bērniem ir jabūt lepniem, kad ir pabeiguši tieši šo skolu, kā pēdējies 🙂 Apsveicu – Lindu Rasu, Kristapu Holšteinu un Ilonu Krūtaini
nuja ja traki jau bija bet ko dariit ka valdiiba debiila….