Četrās stundās četras izrādes – tāda varētu būt 8. aprīlī notikušās starpnovadu bērnu un jauniešu teātra skates «Vējlukturis 2010» bilance jeb skaitliskā izteiksme.
Ja agrāk šiem svētkiem kultūras nams atvēlēja divas dienas, tad šobrīd situācija ir mainījusies: kultūras namu kolektīvus pārstāvēja vien Engures bērnu un jauniešu teātris «Vienkārši» (režisore Baiba Dorne), bet skolu teātrus – Tukuma 2. pamatskolas teātra pulciņš (režisores Vivita Jaunkļaviņa un Rudīte Poča), Pūres pamatskolas un Jaunsātu skolas teātra pulciņš (režisore Iveta Baumane) un Zemgales vidusskolas teātra pulciņš (režisore Ivonna Bredovska). skatītājos, kā daždien, paši dalībnieki. Un bija tā kā skumji klausīties bērnu valodās par to, ka darbadienās jau visiem jāstrādā, tāpēc neviena nav… (Ja vēl iedomājam, cik plašas tautas masas veido pensionāri un bezdarbnieki, kam bērnu teātris, acīmredzot, šobrīd nerūp…).
Uz skatuves – viss, kā nākas
Bet uz skatuves viss bija kā nākas – gan savi jautrie brīži, gan pārsteigumi. Labā nozīmē lielākais pārsteigums bija engurnieku izrāde. Nelielā sarunā ar žūriju režisore B. Dorne atzinās, ka ne viņai kāds maksā, ne jauniešiem – paši no brīvas gribas piektdienu vakaros sanākot teātri spēlēt; kopīgi lugas lasot un, kas vairāk pie dūšas, to arī paņemot. Darbojoties vairāk pēc sajūtām.
– Kādreiz, ļoti sen, mācījos par svētku režisoru; kādu laiku vadīju Engures kultūras namu, pēc tam – Mākslas skolas Teātra nodaļu. Parasti mani atrod, kad vajag taisīt izlaidumus – nu jau gadus 15… Neatkarīgā teātra pirmais kodols bija Mākslas skolas bērni, taču viņi mainās, mainās un mainās. Trīs puiši jau iestājušies augstskolā, bet mūs nepamet. Viens no jaunekļiem tāds, par kuru skola bezmaz priecājās, ka tika no viņa vaļā, bet nu puisis ir pieprasīts pasākumu vadītājs – teātrī pilnīgi atplaucis; beidzot sajuties kaut kam piederīgs un vajadzīgs…
Ar lugu materiālu mēs visādi mokāmies – katrs meklē kādas idejas. Es tik ļoti nepasekoju līdzi – viņiem vairāk skolā rodas dažādas idejas; nevar vairs spēlēt suņus – kaķus. Bet tādu vidusceļu atrast, kur jaunieši justos dabiski, nav viegli. Bet vispār jaunatne unikāla – pēdējo reizi, kad piedalījāmies Līvijas Akurāteres rīkotajā teātra skatē «Zelta gurķis», smuki dabūjām 1. pakāpes diplomu, turklāt grupā bija tikai puiši nolasījušies, – tā B. Dorne.
Ko tad, ja bērni nepilnveidosies?…
Par to, kāpēc šogad skatē tik maz dalībnieku, vaicājām tās rīkotājai, režisorei R. Počai:
– Šogad tā sagadījies, ka kultūras namus pārstāv tikai viens – Engures teātrītis, jo Pūres teātrim, kas vienmēr piedalās, trīs bērniņi ir aizbraukuši uz Vāciju ar projektiņu (ja trīs aktieru nav, nevar startēt). Tāpat Zemītes teātrītis, kas vienmēr braucis uz šo konkursu – viņiem šajā sezonā bijusi paaudžu maiņa, un tas nozīmē, ka jaunie vēl nav gatavi startēt skatē. Milzkalnē darbošanās teātru mākslā uz laiku ir pārtraukta – Līga Cvetkova vairs nevada teātra pulciņu (to laikam ietekmējuši finansiālie jautājumi); bet Tukuma bērnu teātris «Knifiņš» šogad visus spēkus atdevis Gada izrādei – sestdien, 10. aprīlī, Dailes teātra Mazajā zālītē rādām savu izrādi («Knifiņš» ir viens no trim teātriem, kas Gada izrādes skatē ieguvis maksimālo punktu skaitu. – Red.). Tas nozīmē, ka četru piecu kultūras namu teātru, kas līdz šim piepildīja skatē, nebija.
Ar skolām ir savādāk – skolās līdz šim bija kāds skolotājs, kas rūpējās par teātra mākslas attīstību un par to, lai bērni darbotos. Un te ir tas moments, ka par savu darbu kāda naudiņa būtu jāsaņem, bet skolās, tāpat kā visur, tagad taupa… Tad nu jautājums, cik nu katrs var atļauties strādāt ar savu kolektīvu?… Uz tādām mazām vienībām kā dzejas lasīšanas konkursiem, kur viens divi bērniņi jāsagatavo, var sagatavoties un piedalīties, bet teātra māksla ir pietiekami liela mašinērija, ko nevar uztaisīt vienā – divās dienās vai dažos mēģinājumos; tur regulāri un pakāpeniski jāstrādā. Līdz šim teātra pulciņus skolās lielākoties vadīja literatūras skolotāji, taču nu viņiem arī jādomā, kā nopelnīt un kam laiku ziedot. Svarīgi arī tas, cik naudiņas skola atvēl, lai uztaisītu izrādi, jo izrādei vajadzīgs vis kaut kas – tā nav pat literārā kompozīcija, kur varam uzvilkt baltas – melnas blūzītes… Teātra māksla ir viena no sarežģītākajām lietām; ņemot kārtīgi, tā ir visu mākslu sintēze – kur ir gan deja, gan dziesma, gan vokālais, kustība un skatuves runa… Absolūti viss. Tev tas viss vēl jāsaliek kopā, jādod scenogrāfiskais, aktieriskais un vizuālais risinājums. Ja ar tām naudiņām tik slikti, tad šī skate ir kā pirmais brīdinājums… Ko darīs jaunieši? Uz ko mēs ejam un kā teātra māksla tālāk darbosies? Lai gan skatēs izrādes arī kritizējam, tomēr bērniņi vismaz strādāja – viņi mācījās skatuves runu, skatuves kultūru un varēja sevi sajust kā kultūras cilvēku teātra mākslas izpratnē, bet tagad tās lietas attālinās… Ir bail par to domāt, bet rezonanse noteikti būs vēl lielāka. Lielā vai mazā skolā, bet bērnam jāveidojas. Ja tā nav?…
Pirms Gada izrādes kā uz kuģa trapa
– Paraugoties vēsturē, cik izrāžu bija skatē pirms dažiem gadiem?
– Skate gāja divas dienas. Nāca visas skolas un kultūras nami. Bija grūti gan bērniņiem, gan žūrijai nosēdēt to laiku. Arī šoreiz diena būtu pilna, ja būtu atbraukuši visi kultūras namu teātri. Bet tā nu sakārtojušās zvaigznes šogad… Par kultūras namu teātriem jāsaka – no tiem nebūtībā nav aizgājis neviens (Milzkalnē arī vēl veidosies), bet kas notiks ar skolu teātrīšiem, grūti pateikt…
– Kas cerīgs par nākotni sakāms?
– Atceros – 1991. gadā, kad mums bija lielās pārmaiņas, daudzviet no pašdarbības kolektīviem aizplūda cilvēki, kas cerēja laukos veidot savas saimniecības, un amatiermākslai vairs neatlika laika. Tomēr pat, ja jāstrādā un jāpelna maize, tā otra puse – garīgā, ir tikpat svarīga. Pēc dažiem gadiem cilvēki nāca uz kolektīviem atpakaļ, un likās – viss notiek un aiziet. Tagad ir krīzes laiks – cilvēks, mājās sēžot, to tik vien dzird, cik viss grūti un būs vēl grūtāk – viņš saņem tik daudz negatīvas informācijas, ka mēģina atrast garīgo stabilitāti kur citur. Vajadzība pēc kultūras pat pieaug – pašdarbnieku mums netrūkst, tikai pasākumu apmeklētība – tas gan ir cits jautājums. Šodien jau cilvēks ļoti apdomā, kuru koncertu apmeklēs un kam nākotnē pataupīs naudiņu. Tomēr, ja varam noturēt tās lietas, kas neprasa lielu finansiālu ieguldījumu, tad tas ir daudz. Tas ir pats galvenais.
– Kādas ir sajūtas pirms Gada izrādes Rīgā?
– Mēs tūdaļ krāmējam dekorācijas un vedam uz Rīgu. Jau reiz teicu – ir tāda sajūta, ka pie krasta piebraucis lielais kuģis un es stāvu uz trapa. Zinu, kā esam nostartējuši – to stabilitāti, kas ir krastā, bet tas lielais kuģis – Dailes teātra Mazā zāle! – nezinu, kā tur ielikt mūsu izrādi, kur daudzi nosacījumi atšķiras. Piemēram, tur priekškars ir līdz ar pašu skatuvi, bet mums ir vajadzīga proscēnija un daudzas tādas lietas. Tāpēc esmu, kā uz trapa, kas šūpojas, un tikai, kad kuģis sāks braukt, redzēsim, kā viss notiksies… Tomēr jebkurā gadījumā ir gandarījums par padarīto darbu – jo īpaši bērniem. Kad Pierīgas reģiona skatē Limbažos mūs novērtēja ar desmit ballēm… Skatē, kur piedalījās visi lielie amatierteātru kolektīvi, tikai trīs izrādes tika novērtētas ar līdzīgu rezultātu! Pēc katras skates mana atbildības latiņa ir tikai cēlusies. Augstāka novērtējuma nevar būt – bērniem tas ir lielākais viņu darba novērtējums – būt uz šīs profesionālās skatuves! Priecājos, ka mani bērni redzēs Teātri, kur sienas pašas par sevi runā. Ceru, ka teātra mākslas izpratne un mīlestība viņos paliks uz mūžu; tomēr labprāt novēlētu, lai grūto aktiera profesiju labāk neizvēlas. Goda Dieva vārds – zinot, kā šajā laikā tā tiek finansēta un kā tas viss top… Labāk, lai izvēlas labu profesiju, jo uz skatuves iemācītās lietas nekad netiks atņemtas.
Par to, ka «Knifiņš» kādreiz varētu nonākt uz profesionālās skatuves, neesmu pat sapņojusi – līdz šim mēs strādājam savai publikai Tukumā. Tā ir jauniešu teātru lielākā problēma – kad esi viņus sagatavojis, viņi aizpeld projām lielajā dzīvē… Paliek tikai gandarījuma sajūta, ka esi kaut ko iedevis līdzi dzīvē; turpmāk viņi savādāk vērtēs izrādes un aktieru darbu – vispār uz dzīvi mazliet savādāk raudzīsies, un tas ir pats galvenais. Ja mani bērniņi kādās darba pārrunās varēs sevi droši aizstāvēt – pierādīt, ka viņi šim darbam ir vairāk derīgi nekā kāds cits, tad tas jau būs ļoti daudz…
