"Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana magonīte," tā smejoties un saņemot ziedus 102. dzimšanas dienā, šodien, 30. martā, savus apsveicējus uzrunāja tukumniece Mirdza Gintēna – Tukuma novada vecākā iedzīvotāja.
Tuvāko draugu un aprūpētāju vidū viņu sveica novada domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, sociāla dienesta vadītāja Ina Balgalve, pensionāru biedrības priekšsēdētāja Sarmīte Krecere un «Neatkarīgās Tukuma Ziņas».
Varētu atnākt arī tāpat – kā cilvēks
Lai arī, kā saka pati gaviļniece, viņai esot pagrūti ar kājām, redzēšanu un dzirdēšanu, nespēku nemanījām ne mirkli. Viņa ne vien labi zināja, ka šoziem kurināšanai aizgājušas trīs kravas malkas un ka īsti laba tā neesot bijusi, bet arī ik pa brīdim pārliecinājās, vai cienasts uz galda pietiekamā daudzumā un vai visi viesi kārtīgi pacienāti. Mirdzas kundze ļoti labi atcerējās, ka pašvaldības vadītājs Juris Šulcs pērn viņu neesot apciemojis, tomēr nu jau kādu laiku pirms šīs jubilejas zinājusi, ka šogad būšot klāt – tā arī draudzenēm teikusi. Par lielākajām vajadzībām viņa klusītiņām priekšsēdētājam pie auss arī pastāstīja un piebilda, viņš jau varētu atbraukt ciemos arī tāpat – kā cilvēks, nevis tikai kā priekšsēdētājs, un arī citā laikā… Viņa gan teica, ka Šulca kungam noteikti esot daudz darba, tomēr viņam par tiem palīgiem vajadzētu padomāt – vai tik tie tiekot ar visu galā… Par to, ka krīze, ka grūti laiki un naudas nav, dzirdējusī televīzijā. To ik pa brīdim paskatoties, lai gan neesot tie raidījumi tik labi, kā kādreiz. Un viņu izbrīnot, ka daudz runājot krievu valodā… Par valdību viņa neko daudz neinteresējoties, lai gan savu izvēli vēlēšanās izdarījusi. Bet tāpat ievēlēti tie, kurus vajadzēja. Saeimas vēlēšanu dienā viņa televīzijā filmēta, toreiz vēlējusi, lai tikai deputāti nezog.
Apņemšanās jāpilda
Kad I. Balgalve apvaicājās, kā ziema pagājusi un vai daudz slimojusi, Mirdzas kundze saka, visādas liktas neatstājoties nevienu brīdi, tomēr gripa neesot noķērusi. Bet, lūk, iesnas, esot nepārtraukti… Tās nu ne ar ko nevarot izārstēt. Viņai gan esot laba daktere Matisone, kura atbraucot un apskatot, ja vajag.
"Un ko lai citu dara – ja reiz esmu tai otrajā simtā iegājusi, tad jādzīvo vien ir," saka jubilāre un piebilst: "Kas iesākts, tas jāpabeidz…" Un, apstiprinot savu apņemšanos turēties ilgi jo ilgi, kā arī žurnālista Jāņa Vītola aicināta, gaviļniece noskaitīja vairākus dzejoļus vairākiem pantiem, kuri tāpat vien dzīves laikā palikuši prātā. To, ka būtu Skalbes, Raiņa, Aspazijas rindas un tautas dziesmas pantu pantiem mācījusies, neatceroties, taču grāmatas gan daudz savā dzīvē izlasījusi. Tikai tagad acu dēļ nevarot izlasīt neko.
Draugi visapkārt
Ikdienas mājas solī jubilārei palīdz apdarīt aprūpēja Daiga, draugi un kaimiņi, kas sarūpē pārtiku, pagatavo ēst, izkurina krāsnis un izdara citus mājas darbus. Vairāk tuvinieku blakus neesot: "Vienīgi māsa ir, bet viņa jau Amerikā. Viņa ir jaunāka par mani četrus gadus, bet ar to veselību viņai tāpat kā man – mugura, kājas sāp. Mēs visu mūžu tikai sarakstāmies, jo visu mūžu esam šķirtas. Kad vēl viņai vīrs bija dzīvs, tad atbrauca, bet tagad sen jau ne. Tikai apsveikumus un vēstules raksta."
Kamēr ciemojamies, Mirdzas kundze ļoti labprāt fotografējas un ik pa brīdim fotogrāfu pamāca, ka nevajagot to fotoaparātu tik tuvu sejai turēt – labāk pa gabaliņu. Un, līdzīgi kā citās ciemošanās reizēs, atgādina, lai tikai tās bildītes neaizmirstot viņai atgādāt…
Jauka kundziite! Lai veseliiba jubilaarei!