Konkursa «Lieliskais loms» noslēguma pasākumā 25. janvārī ar makšķerniekiem tikās zemkopības eksministrs, makšķerēšanas sacensību organizētājs un tiesnesis ar starptautisku pieredzi, šā atpūtas veida lietpratējs un entuziasts Ārijs Ūdris. Piedāvājam viņa stāstījumu par makšķerēšanu Latvijā.
Aicina iesaistīties makšķerēšanas sportā
Ā. Ūdris:
– Uzskatu, ka esam atbildīgi par makšķerēšanas sportu Latvijā, kas pie mums pagaidām ir jauns sporta veids. Labāk būtu, ka ūdenskrātuvēs lielās karpas paliktu dzīvas un tiktu atlaistas, tad varētu panākt, ka Latvijā vairāk varētu rīkot sacensības, attīstītos lauku tūrisms. Svarīgi ir iekārtot vietas, lai būtu, kur un ko makšķerēt. To var panākt, laižot ezerā zandartus, līdakas, ir arī iespējas karpu pavairošanai.
Runājot par makšķernieku jauno paaudzi, gribētu ierosināt arī jūsu rajonā padomāt par bērnu apmācību makšķerēšanā. Tas ļoti labi izdodas Limbažu rajonā, Rīgas pilsētā. Bērnus tas interesē, un šim nolūkam daudz līdzekļu nemaz nav nepieciešams, turklāt šim mērķim iespējams saņemt Zivju fonda atbalstu. Pirmkārt, bērniem tas būtu audzinošs pasākums, kas mācītu mīlēt dabu, otrkārt – Latvijas komandām, lai piedalītos sacensībās, makšķernieki būs vajadzīgi arī nākotnē. (Mūsu makšķernieku veikalu pārstāvji teica, – ja kāds ar bērniem nodarbotos, to varētu atbalstīt, bet pašiem nav laika. – Aut.)
Pašlaik tiek sagatavota komanda pasaules mēroga zemledus makšķerēšanas sacensībām. No Tukuma puses ir pamaz to cilvēku, kas piedalās Latvijas čempionātos. Zemledus makšķerēšanas Latvijas čempionātā piedalās 20 komandas, tas pats ir arī karpu čempionātā. Pagājušajā gadā spiningošanā Volgā Latvijas komanda izcīnīja otro vietu, arī melno asaru makšķerēšanā, Latvijas komanda piedalījās Serbijā karpu čempionātā. Es aicinu makšķerniekus iesaistīties Latvijas makšķerēšanas sportā!
Ivars Zīle, veikals «Zīles makšķerlietas»:
– Daļa tukumnieku jau piedalās Latvijas čempionātā spiningošanā, tepat notiek arī Mērsraga kausa izcīņa spiningošanā. Mums jau ir savas aktivitātes. Tukuma rajonā cilvēki pirms diviem vai trim gadiem noorganizēja savu blici karpu sacensībām, viņiem ir savi dīķi. Kamēr nepiedalījos Latvijas čempionātā spiningošanā, man likās, ka sacensības – tas ir baigi forši, ka ir makšķernieki – baigie gudrinieki. Divus gadus nostartējis, sapratu, ka tur no gudrības ir ļoti maz. Pirmais, mēs sākām iebilst, ka notverto zivju kalni pēc sacensībām tur mētājas. Kāpēc nav kā Zviedrijā, ka noķer un pēc tam laiž atpakaļ. Ar lielo dalībnieku skaitu, čempionāts it kā sadalījās divās līgās. Lai varētu startēt, nepieciešams kāds atbalstītājs, ja tā nav, sacensībās nevar piedalīties, jo jābūt ļoti naudīgam, vajag savu laivu motoru. Ja makšķerēšanas prasme ir, bet naudas nav, es piedalos tautas klasē, un rodas nepatīkamas asociācijas. Strazdiņš, piemēram, iet projām no čempionāta. Mēs iesim projām, aizgājām arī no «Rapalas», jo sajūta, ka tu maksā naudu, citi uz tevi pelna…
Ā. Ūdris:
– Ar makšķerēšanas sportu neviens neko daudz nav nopelnījis: 100 un vairāk dalībnieku… Tas ir daudz Latvijas mērogam. Laivas pārvešana vien cik neizmaksā! Mēs šogad atteicāmies no sacensībām Dūņezerā, jo gribētāju skaits milzīgs: ja 100 makšķernieki brauc iekšā ar laivām, tā vairāk nav makšķerēšana. Tā kā Dūņezers ir 38 ha, tad tur vairāk par 38 laivām nav ko darīt.
Rekords un godaprāts
Ā. Ūdris:
– Vajadzētu apzināt arī biznesa iespējas, kādas ir, ierīkojot ūdenskrātuves, lai tās varētu iznomāt sacensībām. Internetā uz tādām ūdenskrātuvēm piesakās gadu vai divus iepriekš. Mēs Latvijā šajā biznesā esam atpalikuši.
Mums pieklājīga karpa skaitās 4 kg smaga. Bet šogad decembrī Burtnieku ezerā nokāva 32,2 kg smagu karpu. Ļoti žēl, ka cilvēki nepadomāja, ko dara. Tādas karpas mums ir, arī Tukuma rajonā: pie Jaunpils Struteles dīķos bija lielas karpas. Lielāks prieks būtu, ja dīķa saimnieks katru noķerto karpu izmērītu, apskatītu, vai tā nav traumēta, un tad to palaistu atpakaļ, lai citi atkal varētu to noķert. Šogad karpai mainījies pasaules rekords, kurš jau sasniedzis 40 kg. Tas bija Vācijā. 25 līdz 30 kg karpas vairs nav retums. Ir arī līdakas, kas sasniegušas 25 kg, asari – 2,7 kg smagi.
Mēs jau zinām arī dīvaino Latvijas rekordasara vēsturi – to noķēra tīklā un tad ieskaitīja par makšķernieka rekordzivi. Negribas aprunāt šos cilvēkus, taču diemžēl tā ir viņu attieksme pret sabiedrību, Gāja strīds par 20 kg smagu līdaku Ventā. «Latvijas avīze» šo rekordu atbalsta, citi ne. Bet viens gan skaidrs – 20 kg līdaka vai 20 kg karpa attēlā stipri atšķiras…
Neesam tik bagāti, lai ezeros zvejotu ar tīkliem
I. Zīle:
– Ja salīdzina, kā bija Engures ezrā pirms diviem gadiem, tad pašlaik kārtība ir lielāka. Nelegālo tīklu ir mazāk.
Ā. Ūdris:
– Mēs neesam tik bagāti, lai ezeros zvejotu ar tīkliem. Ja ir noorganizēts makšķerēšanas centrs, kur par samaksu var makšķerēt, tad apkārt sāktu veidoties arī cita struktūras.
I. Zīle:
– Vai Engurē atļaus laivai lietot elektromotoru?
Ā. Ūdris:
– Tas atkarīgs tikai no tā, kam ezers pieder un kāda ir vietējo attieksme. Ja ir, kas vēlas rūpēties par apsaimniekošanu, ja ir ezera valde un ja viņi prasīs Jānim Stikutam vai Normundam Riestiņam aizliegt vai atļaut vienu vai otru lietu, tad tas arī tiks izdarīts. Saprātīgi priekšlikumi netiek atteikti. Man arī dažkārt saka: "Vai tas ezers ir tavs?" Nav mans, bet dzīvot ezera krastā un neparūpēties, lai tur nenotiktu maluzvejniecība, būtu grēks. Tīklu mūsu ezerā ir stipri maz un ūdu vēl mazāk. Deviņus gadus apsaimniekoju Dūņezeru.
I. Zīle:
– Liepājas ezerā, kas ir ļoti laba makšķerēšanas vieta, kur rīko arī sacensības, tagad ligzdo savāds putns, kas esot Sarkanajā grāmatā. Un nu šeit grib veidot speciālu liegumu. Bet tam putnam taču nebija tik slikti, ja viņš atlidoja un nolēma šeit ligzdot!
Ā. Ūdris:
– Ja vietējie ezera apsaimniekotāji neko neiebildīs, tad tā arī būs.
Ornitologiem aizmugurē ir Eiropas atbalsts.
Ivonna Plaude, «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore:
– Ja Engures ezerā nebūtu lieguma, nebūtu ornitologu bāzes, kas nodarbotos ar niedru izpļaušanu? Jūs paši atzināt, ka brauc ar nelegāliem tīkliem un ka situācija ir uzlabojusies. Ja nebūtu ornitologu, situācijas uzlabošanās nebūtu.
Marina Kāpa, makšķerniece:
– Makšķernieki makšķerē, bet 15. augustā sākas pīļu medības, un tad šauj uz nebēdu. Dažkārt miglainā rītā ezerā jūtamies neomulīgi, kad visapkārt šauj.
Ā. Ūdris:
– Ja Engures ezera daļai, kam nav lieguma, būtu saimnieks, kas to uzraudzītu, tad jau problēmas varētu sākt risināt. Bet pagasti jau nekad savā starpā nevienosies. Kuldīgā panāca, ka var lašus oficiāli ķert Ventā. Bija arī sabiedriskā organizācija «Salacas ieleja», kas gan sargāja, gan apsaimniekoja upi, bet beigās septiņas pašvaldības nevarēja vienoties, un visi labie darbi izjuka. Un notiek… brīnumu lietas. Man ir arī informācija, ka zēni ar atļautiem pāris murdiem nedēļas laikā no Burtnieku ezera paņēma septiņas tonnas zušu. Kad pārējie attapās, ko tad inspekcija skatās, bet inspekcija atļāva… Paši nekautrējoties nesa projām un vēl otrreiz nāca pakaļ. Tas diemžēl nav izdomāts makšķerniekstāsts. Latvijā ir divas upes, kur izmakšķerētos lašus drīkst paturēt, – tās ir Salaca un Venta.
Zivju paradumi mainās
Ā. Ūdris:
– Likumus visiem neuzrakstīsi. Ja ūdeņi ir apsaimniekošanā, tad stratēģija, kādas zivis makšķerēt, ir jāizlemj pašam. Tas pats ar karpām. Mums Dūņezerā uz Jāņiem 7.00 no rīta viens noķēra vienu 9 kg karpu uz gumijas zivtiņu, 8.00 noķēra otro 7 kg, arī uz gumijas zivtiņu. Vakarā aizgāja kūpināt un iekšā atrada vairākus desmitus mailīšu. Tātad karpa jau palikusi par plēsēju. Sacensībās viens noķēra 12 kg karpu, tā paņēma vizuli…
– Kāda atšķirība ir starp asari, kas dzīvo jūrā, un to, kas dzīvo iekšējos ūdeņos?
– Vērtēsim ne mazāk kā 19 cm garu asari. Ja gribam redzēt, kas notiek Latvijas ezeros, tad visa populācija ir tik tālu izvirtusi, ka asari jau 17 cm reti kurš sasniedz. Jūrā negausība ir novedusi pie tā, ka tos 5 kg mazos asarīšus nav problēma saķert, bet kur tu, cilvēks, viņus liksi? Labāk būtu kā Igaunijā, kur noteikts: 19 cm garus drīkst ķert, un viss.
– Kur paliek mazie asarīši pēc lielajām makšķerēšanas sacensībām?
– Tie tiek aizvesti uz zooloģisko dārzu. Sacensību laikā Dūņezerā divās dienās noķer 250 kg ķīšu, tādējādi atņem barības bāzi citām zivīm. Mums uz ķīšiem labi ķērās zandarti, tie ir zivju barība. Sacensības ir tāda spēlēšanās ar dzīvo radību.
Pagājušajā gadā Rubenes dīķī pie Valmieras 1,5 dienas laikā noķēra 17 karpas, neviena nebija vieglāka par 7 kg. Visas šīs karpas palaida atpakaļ. Bet trijām karpām iekšā bija samoduri (maluzvejnieku rīks, ko likums lietot neatļauj). Tā nav normāla makšķernieku attieksme pret zivīm.
Pālē ir it kā necils mednieku dīķis, bet iekšā ļoti labs zivju ganāmpulks. Tur tika noķerts Latvijas breksis, 5,6 kg smags. Tās ir cienījams loms, jo Krievijā vēl šāda rekorda nav.
– Vai Dūņezerā uz šķērsbļitkām var noķert zandartus?
– Var, bet labāk tie ķeras uz gumijas zivtiņu. Pirms pieciem gadiem mēs Dūņezerā ielaidām 225 000 zandartu mazuļus. Pirms četriem, pieciem gadiem lielākais noķertais zandarts bija 7 kg. Šogad vairāk nāk trijnieki. Asari Dūņezerā nav lieli, lielāko esmu redzējis 600 gramus smagu. Kad lika tīklus, tad tīklā bija daži, tādi tuvu kilogramam. Bet ar mormišku tādi nav noķerti. Mēs jau neapsaimniekojam, mēs vienkārši uzpasējam.
Man ir labs draugs, kurš kādu 100 ha ezeru Latgalē paņēma apsaimniekošanā. Viņš aizpagājušajā gadā ezerā ielaida četras tonnas karpu. Kad vietējie uzzināja, ka tur brīvi tās var ķert… Sēdēja bariem un dienām ilgi. Tagad tur būs laivu bāze, makšķernieki varēs makšķerēt, bet tas nebūs par velti. Karpas, kuras līdz šim šajā ezerā nebija dzīvojušas, tika ielaistas 1 kg smagas, rudenī tās sasniedza jau 2,5 līdz 3 kg (bez piebarošanas).
Ādažos ir dīķis Egonam Simsonam (Makšķernieku asociācijas priekšsēdētājam), kur dzīvoja karpas, līdakas, foreles. Tur ielaida samus, Kaķīša ezerā ielaida 6 t samus, kas bija 2,2 kg smagi. Pēc diviem gadiem šeit noķēra 6,6 kg smagus samus. No zila gaisa tas sams neuzbarojās. Nepārdomāta zivju ielaišana ar laiku dos rezultātu: dažkārt pozitīvu, bet dažkārt – negatīvu.
Sērenē Ojārs Kaupers nodarbojas ar baltā amūra pavairošanu. Dīķis bija aizaudzis, uz hektāru ielaida astoņus amūrus, lai iztīra dīķi no nezālēm. Ja amūru vairāk, tie sāka ēst karpām paredzēto barību. Tas pats bija arī mums: dīķī astoņus amūrus ielaidām, pagājušajā gadā nevienas zāles tur nebija – pa tīro viss! Mēs barojām amūrus, barojām ar briedinātiem kviešiem.
– Amūri jau arī var savairoties…
– Nevairojas; amūrus ieved. Tā ir interesanta zivs. Vēl ir interesanta tāda zivs, ko krievi sauc par lomiku un kas ir spēcīgāka par karpu. Starp Volgas karpām un mūs karpām arī ir liela atšķirība, Francijas karpa, Anglijas karpas ir ar lieliem vēderiem.
Makšķerēšanas prieki paliek aizvien dārgāki
Ā. Ūdris:
– Motiļi (trīsuļodu kāpuri) tirgū maksā jau 60 līdz 70 Ls/kg. Tos ved no Krievijas. Karpām barība – tā, ko Rīgā pārdod divos specializētos veikalos, ir normāla, bet pārējos veikalos maksā 2,3 vai 4 Ls/kg. Tas ir pilnīgi garām! Tad labāk barību gatavot pašam. Ir tāda, kas maksā 10 līdz 12 Ls/kg; tā ir ar garantiju. Tomēr iebarošanai barību varētu taisīt paši, sastāvdaļas var nopirkt paši, sākot ar bērnu piena pulveri. Nav jēgas pirkt lēto barību ne brekšiem, ne karpām.
Lai jums neķeras!
