Vai VID iznīcinās seno labdarību un svētkus laukos – talkas?

Pērn mūsu dižbrūkleņu laukos bija nedaudz vairāk par 3000 talcinieku – „lasītāju sev” un savai ģimenei. Par visiem esam ļoti priecīgi, jo tas jūsu atnestais prieks par šīm brīnišķām ogām, stāstījums par ģimenē uzlaboto veselību, atnestās jaunās receptes – tas viss nes līdzi tik ļoti nepieciešamo prieku par Dzīvi un gandarījumu par paveikto Dabas atjaunošanā „kūdras tuksnesī” un cilvēku labā. Mums visi talcinieki ir mīļi, gan paši mazākie, gan sirmie seniori, gan neredzīgo biedrības, gan skolu un slimnīcu kolektīvi.

Katru gadu mūsu talciniekiem sestdienās un svētdienās koncertus Dabā sniedz mākslinieki un mūsu pašdarbnieki, jo te ir dabā strādājoša auditorija, kas pateicas ar dažām salasīto ogu saujām un šis „honorārs” esot muzikantam vismīļakais garos ziemas vakaros.

Šogad daudzi dārznieki laukos ir satraukušies par VID vadītāju draudiem „uzbrukt” lauku talciniekiem par nenoformētiem darba līgumiem. Mēs savukārt pārliecinājāmies, ka „Darba līgumi” ir attiecināmi uz „darba dienas” strādājošiem, bet nevis uz dažu stundu talciniekiem. Tāpēc kādas VID inspektoru fotogrāfijas nav pierādījums par vairākām darba dienām, jo viņiem ir atkārtoti jāfotografē vismaz 2-3 reizes dienā lai spētu pierādīt pilnu darba dienu. Otrkārt, talcinieki – pilsētnieki parasti darba dienās strādā oficiāli reģistrētu darbu pilsētās, ko katrs inspektors var pārliecināties savā datu bāzē, ja vien viņš ir patiesi inspektors, bet nav kāds „izspiedējs” ar viltotu vai īstu apliecību.

Diemžēl, bet ir dzirdētas baumas par visai nekrietniem VID inspektoru uzbrukumiem, pārbaudot pat radniecības pakāpi. Viņi rupji pārkāpj Latvijas parakstīto starpvalstu vienošanos «Par bioloģisko daudzveidību», kur 8. pantā ir noteikts: „Saskaņā ar savu valstisko jurisdikciju respektēs, saudzēs un saglabās pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu ar tradicionālo dzīvesveidu uzkrātās zināšanas, jauninājumus un praktisko pieredzi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā, kā arī veicinās to plašāku pielietošanu. Atzīs un iesaistīs šo zināšanu, jauninājumu un prakses turētājus šo zināšanu pielietošanā, sekmēs šādu zināšanu, jauninājumu un pieeju izmantošanas rezultātā iegūto labumu taisnīgu sadali;”

Atgādinu 19. g.s. sākumā grāfa Ludviga Augusta Mellina (Krievijas dzimtbūšanas atcelšanas likumu izstrādes vadītājs) rakstīto –„…latviešiem ir 2 lieli svētki – Jāņi un Talkas…”. Savukārt vēsturē brīvo latviešu zemnieku talku veida palīdzība sen aprakstīta un tās tika atļautas visās valsts iekārtās kopš 13. gs. un pat padomijā mēs studenti braucām ražas talkās, nesaņemot kādu algu.

Man šķiet, ka pašreizējā partokrātija kopš 1995. gada izvērš sistēmatisku cīņu pret pašas vadītās valsts pamatiedzīvotājiem laukos un tagad – pēc nedabīgi augstiem nodokļiem – lielākiem ES, viņi cer iznīcināt seno labdarbību un svētkus laukos – talkas, jo šo darbības veidu viennozīmīgu tulkojumu angļu valodā pat neatrast, jo to tulko gan kā „izpalīdzēšana”, gan kā „palīdzība”, gan kā „kopīgu darbību”.

Pēdējā laikā kādi avīžnieki kā „jaunie teorētiķi” par „atļauto talku” sauc vien kādu netīrumu savākšanu pēc „Ļeņina baļķa” parauga un laucinieku talkas pielīdzinā „padomijas tradīcijām”.

Vēstures liecības:

A. Hūpelis 18. gs. rakstījis: „Spiedīgā gadījumā muiža rīkoja talku ar kopīgu ēšanu, dzeršanu un vakarā deju pie somu dūkām.”

Taču A. Švābe uzskata: „Paradums organizēt plašus kopdarbus no kaimiņu sētu jauniešiem pastāvēja jau pirms zviedru laikiem kā ieradumu tiesību institūts. Talkas sakarā ar brīviem zemniekiem vēl izmanāmas 16. gs. sākumā”

„…jau 13. gs kā ordenis tā bīskapi pieaicināja latviešu zemniekus lauksaimniecības sezonas darbu sastrēguma laikā talkas veidā, kamēr galvenos darbus muižās veica dreļļi (vergi). Tie bija karagūstekņi (leiši etc.)…„

Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture 1500 – 1600. Stokholma, 1964. (284., 285. lpp)

Te vietā ir saprast, ka tautas svētku aizliegšana jau notika padomijas gados, kad kādi vietējie komunisti aizliedza Jāņus, jo arvien plašāk pilsētu strādnieki brauca pie saviem lauku talku organizatoriem kopīgi svinēt Jāņus. Tā komunistu vadoņi cerēja apspiest un vairāk pakļaut spītīgo tautu. Tautas nosodījums un arī mūsu egregora palīdzība nesa visai nelabu galu šiem tautas naidniekiem.

Patlaban kādi nejēgas no VID virsotnēm cenšas parādīt savu „pārcentību” apspiežot ar sodiem tikpat senus tautas svētkus – Talkas, sevišķi augļu dārzos. Viņu aprobežotība ir domā, ka labāk ir atstāt zemē Mātes – Zemes dāvanas, nevis atveseļot tautu.

Daudzās tautās ir senās zinības, ka lasot augļus ar rokām, domu enerģija strukturē ūdens molekulas, kuras nes līdzi savu „atveseļošanas enerģiju” un dzīvesprieku.

Mūsdienu tālās prognozēs rakstīts, ka lielās Pasaules pārmaiņās izdzīvos tās tautas, kurās būs spēcigākas savstarpējās palīdzības idejas un tradīcijas, ko VID pašlaik cenšas laukos iznīcināt, tādejādi viņi pilda kādu „melno spēku” uzdevumu.

Esmu lasījis pētījumu, ka visās pēcpadomju valstīs strauji pieauga mirstība virs „bioloģiskās normas”, bet viszemākā mirstība ir tautās, kur ir lielākas un vairāku paaudžu ģimeņu tradīcijas.

Mūsu ogu lasīšanas talcinieku iepirkto ogu naudiņa nonāk saimniecības kasē un tālāk tā tiks aplikta ar nodokļiem, jo tā visa tiks izmantota saimniecības attīstībai, jo „purvu bridējus” nedz šī valsts, nedz ES vēl neatbalsta.

Vēl neviena ģimene „lasot sev” nepilnu dienu nav šeit sasniegusi ieņēmumu normu – 2000 Ls, kas būtu tai jādeklarē kā apliekamais ieņēmums, kā meža ogu vai sēņu ievākums.

Daudzi Latvijas valsts atjaunošanas laiku likumi pasen jau aizmirsti. Piemēram: kopš 1991. gada bija likums „ar „apgrozījuma nodokli” netiek aplikti pakalpojumi lauksaimniecisko darbu veikšanā. Tāpat „apgrozījuma” nodoklis nav, ja juridiskā persona saviem darbiniekiem, citiem pakalpojumu sniedzējiem nodod bez maksas lauku ražu (sk. 4. pants), vai to maina pret pakalpojumu.

Protams, Korektā „apgrozības likuma” vietā tika radīts Pievienotās vērtības nodoklis, kas daudzās ES valstīs lauksaimniekiem ir „0” vērtībā, bet latviešiem – 21%. Jāņem vērā tas, ka lauku raža nav tikai šī gada darba un resursu ieguldījums, ko grāmatvedībā var atskaitīt no PVN kā izdevumus, bet raža ir daudzu iepriekšējo gadu darbu rezultāts. Tādejādi zemnieki ar PVN Latvijā tiek aplikti dubultīgi, pat par iepriekšējās paaudzes ieguldījumu, piemēram, meliorācija.

Paskatīsimies

PVN bāzes pārtikas produktiem Eiropā  26.01.2010 18:27

Lielbritānija – 0%

Īrija – 0%

Malta – 0%

Andora – 0%

Sanmarino – 0%

Slovēnija – 0%

Horvātija – 0%

Šveice – 2,4%

Lihtenšteina – 2,4%

Luksemburga – 3%

Polija – 3%

Spānija – 4% (Kanāriju salās, Seutā, Meliļjā – 0%)

Grieķija – 4,5%

Portugāle – 5%

Kipra – 5%

Francija – 5,5%

Monako – 5,5%

Beļģija – 6%

Nīderlande – 6%

Vācija – 7% (Helgolandes salā – 0%)

Islande – 7%

Bulgārija – 7%

Maķedonija – 7%

Serbija – 8%

Turcija – 8%

Rumānija – 9%

Čehija – 9%

Itālija – 10% (maize – 4%)

Austrija – 10%

Slovākija – 10%

Krievija – 10%

Ukraina – 10%

Baltkrievija – 10%

Ungārija – 12%

Zviedrija – 12%

Somija – 12% (Ālandu salās – 0%)

Norvēģija – 13% (Svalbardā jeb Špicbergenā – 0%)

Kosova – 16%

Gruzija – 18%

Armēnija – 18%

Azerbaidžāna – 18%

Igaunija – 19%

Lietuva – 20%

Albānija – 20%

Latvija – 21%

Dānija – 25% (Grenlandē – 0%)

Patlaban lauku saimniecības saņem maksu par ražu pēc daudziem mēnešiem, BET… valsts iestāde «Latvenergo» pieprasa samaksu ik mēnesi, maksimāli līdz 20 datumam un pēc tam par katru dienu (!) aprēķina „soda naudu”.

Iespējams, ka vienīgi no ES topošās Direktīvās par mazo un vidējo uzņēmumu saglabāšanu un attīstīšanu mēs varēsim sagaidīt reālu atbalstu arī Latvijā, kas patlaban tiek novirzīts lielajām muižas veida saimniecībām, jo citādi tās nevarētu izdzīvot.

Man šķiet, ka lauku zemniekiem laiks publiski pateikt savu viedokli, jo visas pazīmes rāda, ka šeit realizē Krievijas KGB slepeno dokumentu (atrasts un publicēts «LA» 1992. g.) par „Atriebību Latvijai par PSRS iznīcināšanu” realizējot Latvijas lauku iznīcināšanu, kā tautas dzīvo balstu.

Pielikumā VID atbilde uz Prezidenta kancelejas pieprasījumu:

VID atbilde