1. februārī Tukuma rajona padomes konferenču zālē pilsētas, novadu un pagastu sociālie darbinieki un nevalstisko organizāciju pārstāvji tikās ar Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Aiju Barču un priekšsēdētājas biedri Intu Feldmani. A. Barča stāstīja par tiem likumprojektiem, kurus komisija izvērtē, kā arī atbildēja uz jautājumiem par pensiju un pabalstu aprēķināšanu un iespējamajām izmaiņām šajā jomā, sociālo darbinieku atalgojuma problēmām un darba apjomu, invalīdu problēmām, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas darbu un citiem jautājumiem.
Kas svarīgāks – pieredze, ietaupījums vai pazīšanās?
– Izskanējusi informācija, ka ir problēmas ar finansējumu darbam ar vardarbībā cietušiem bērniem (Finansējums nav ticis pieredzes bagātajam centram «Dardedze». – Red.). Mēs arī strādājam ar vardarbībā cietušajiem bērniem un saņemam šo naudu. Kur ir lietas būtība? Kam jāpievērš uzmanība?
A. Barča:
– Jūs vaicājat, kāpēc bija neliels skandāliņš? Problēma bija. Katru gadu valsts budžetā tiek noteikta konkrēta summa vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijai. Tā ir divējāda. Viena paredzēta par darbu ar šiem bērniem tuvu dzīvesvietai (pagastā, pilsētā) – 10 seansi pa 45 minūtēm katrs, vienai nodarbībai valsts atvēl pāri par Ls 10. Ar šo naudu viss ir kārtībā, jo sociālie darbinieki katru mēnesi informē, cik ir šādu bērnu un cik naudas vajag. Šo darbu dara īpaši apmācīti psihologi, kas var strādāt ar vardarbībā – emocionālā, fiziskā un seksuālā – cietušajiem bērniem. Pat ja naudas tam pietrūkst, budžeta grozījumos to vienmēr piešķir.
Bet dzīvē ir tā – jo vairāk un labāk strādā sociālie darbinieki, jo vairāk šādu, arī smagu gadījumu tie atklāj. Un tracis sacēlās tieši par šiem smagajiem gadījumiem, kuros nepietiek tikai ar nodarbībām. Ja notikusi seksuāla vardarbība ģimenē, izvarošana utt., ar bērnu jāstrādā papildus, un valsts paredzējusi, ka to dara institūcijās, piemēram, krīžu centros, kur ir speciālas istabas bērnu nopratināšanai.
Lai piešķirtu valsts pasūtījumu, notika konkurss, lai noskaidrotu, kurš sniegs pakalpojumu šajos smagajos gadījumos. Un Ruta Celitāne, kas vada Sociālo pakalpojumu pārvaldi, ir atbildīga par to. Izrādās, pēc konkursa nolikuma uzvarējuši tie, kas piedalās ar mazāku summu dienā, savukārt citi, kas savus pakalpojumus novērtējuši dārgāk, no valsts pasūtījuma izkrituši.
Taču – neapvainojieties, jo vienā jūsu pagastā arī izveidots jauns krīžu centrs (Zantes krīžu centrs. – Red.) -, bet Celitānes kundze nevarēja atbildēt, kā īsti izvērtēta centru pieredze un pakalpojumu kvalitāte. Ja centrs ir ļoti jauns, par pieredzi runāt nevar, tikai par tur strādājošo cilvēku profesionalitāti.
Protams, centrs «Dardedze», tā filiāle «Valmierā», protestē, arī Talsu centrs izkritis no aprites, līdz ar to Kurzemē vairs nav neviena, bet Zemgalē divi – Dobelē un Zantē. Tomēr konkurss ir noticis, nauda ir sadalīta.
Runājām, – ja esošie centri netiek galā ar smagiem gadījumiem, jātaisa jauns konkurss, jāmeklē finansējums, taču jautājums ir ļoti nopietns.
Vardarbīgais dzīvo, cepuri kuldams
A. Barča:
– Jautājumu par vardarbību ģimenē gribētu pagriezt nedaudz citādi, tikai nezinu, vai šīs Saeimas laikā tas izdosies. Proti, ja ir vardarbība ģimenē, tad bērnu un māti no tās izņem, ber vardarbīgais dzīvo, cepuri kuldams, un priecājas par dzīvi. Pēc tam bērnu atdod ģimenē, un vardarbība turpinās.
Uzskatu, – ja ir vardarbība, no ģimenes jāņem varmāka, kam jārada tādi apstākļi, lai viņš justu nepieciešamību mainīties. Kaut gan tas būs smags process. Turklāt tie nebūs tikai vīrieši, mums varmākas ir arī sievietes.
– Sociālie darbinieki rosināja izstrādāt izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, lai vecākiem par ilgstošu nerūpēšanos par bērnu iestātos kriminālatbildība, bet jūs to noraidījāt.
– Redziet, šajā lietā ir šaura, bīstama robeža. Piemēram, mana pieredze, strādājot Liepājā, ir šāda. Bija gadījums, kad ģimene ar trim bērniem (mamma II grupas invalīde, tēvs godprātīgi strādāja) tika ievietota vienistabas dzīvoklī. Un vienu dienu 11.00 mātei bija jādodas uz speciālo 9. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (VDEĀVK). Līdzi viņa paņēma vienu bērnu, divi palika mājās, jo mammai nebija, kur tos atstāt. Bet komisija viņu pieņēma ne 11.00, kā paredzēts, bet 14.00; droši vien domāja, ka bērni pagaidīs; diemžēl nevienam neienāca viņu pieņemt vispirms. Savukārt pārējie bērni trīs stundu laikā paveica to, ko paveica. Blakus dzīvoja divas pensionāres, kas par to, ko dzirdēja, ziņoja bāriņtiesai. Aizdrāza vietējā televīzija, bāriņtiesa, atbrauca bērnu un ģimenes lietu ministrs, prese; bērnus aizveda uz patversmi, bet mammai, kam jāiet uz tiesu, – nervu sabrukums. Tā ka neiedziļinoties var visādi notikt…
– Mēs nerunājam par šādiem gadījumiem, runājam par īpaši nežēlīgu izturēšanos pret bērnu vecāku ilgstoša alkoholisma dēļ.
– Kāpēc tad šos cilvēkus nevar notiesāt, ja, piemēram, bijusi fizika vardarbība?
– Bet nav fiziskas vardarbības tai vispārpieņemtajā nozīmē. Alkoholisma dēļ vecāki pamet bērnu nedēļām, nerūpējas. Zilumu nav, dvēselē tos tā uzreiz neredz… Taču tiesa prasa ekspertīzi.
– Vai bāriņtiesa pietiekami apsekojusi, pediatrs iesaistīts?
– Bet tiesai jau ar to nepietiek. Labi, mēs pārtraucam vecāku varu, bet ko sodām? Bērnu, kuru izņem no ierastās vides. Taču māte, tēvs dzer tālāk, un viņiem dzimst nākamie bērni, un viņiem nav itin ne mazākā stimula mainīties. Kāpēc ar likumu nevar noteikt piespiedu ārstēšanos?
– Pagājušajā gadā Ārstniecības likumā grozījumi ir izdarīti. Šis likums pie mums komisijā ir atvērts, varam to paskatīties. Likumā noteikta piespiedu ārstēšana, ja nodara vai var nodarīt kaitējumu veselībai vai citām personām, taču mēs šo situāciju papētīsim.
– Bērnu no ģimenes izņem, vecākiem paliek dzīvoklis. Kad bērns atgriežas no bērnu nama, pašvaldībai jādod dzīvoklis, jo savējo vecāki pārdevuši un naudu nodzēruši.
– Par to bāriņtiesai jādomā, uzliekot aizliegumu mantai. Taču es saprotu problēmas būtību un mantisko jautājumu, bet precīzi, kurā likumā un kas ir jālabo, tagad pateikt nevaru. Taču jautājumu par piespiedu ārstēšanos izpētīsim pavisam ātri.
Pensija – bez nodokļiem?
– Kurā Eiropas savienības vai pasaules valstī pensionāriem jāmaksā nodokļi? Bet man tas jādara, jo mana pensija ir virs Ls 165.
A. Barča:
– Jārunā par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas jāmaksā, ja pensija pārsniedz 165 latus. 1999. vai 2000. gadā Saeimā par šo jautājumu jau diskutēja. Mēs gribējām iestrādāt normu, ka pensionāra neapliekamais minimums ir pensijas apmērs. Vienīgais, ko varu teikt, ka šis pensijas apmērs – Ls 165 – arvien augs, bet tās lielās pensijas, kas pārsniedz Ls 500 un vairāk, vienmēr apliks ar nodokli.
Bet ir cita lieta, kur situāciju gribam labot no nākamā gada 1. janvāra, un tā attiecas uz strādājošajiem pensionāriem, kam iedzīvotāju ienākuma nodokli atvelk no pirmā lata. Mūsu arguments ir ļoti spēcīgs – tā ir diskriminācija darba tirgū. Pensionāram atvelk nodokļus no pirmā lata, bet jaunākam cilvēkam neatvelk. Domāju, ka būsim panākuši vienošanos. Turklāt likums par iedzīvotāju ienākuma nodokli ir atvērts, priekšlikumi jāiesniedz līdz 28. februārim.
– Jautājums par principu. Cilvēks mūža garumā krāj kapitālu un pensijas gados saņem pensiju, ko apliek ar nodokli, otrs krāj kapitālu, ieliek bankā, saņem dividendes, kuras ar nodokli neapliek. Lūk, šī ir problēma, ko cilvēki nesaprot. Vai Saeima šo jautājumu neskatīs? Pieļauju, ka ne.
– Varbūt saspringsim un šādu priekšlikumu iesniegsim.
– Cik lielu summu Latvijas valsts iegūst no pensionāru nodokļiem?
– Uzreiz nepateikšu, jo tas ir Finanšu ministrijas jautājums.
– Vai uzkrājumi sociālajā budžetā ar gadiem nezaudēs savu vērtību?
– Ja nekļūdos, šie uzkrājumi (370 miljoni latu) ir Valsts kasē un pelna 4% gadā, gadā budžetā ienesot 17 līdz 19 miljonus latu. Komisijā diskutējām, ka tas ir stipri maz.
Premjers Ivars Godmanis runā par speciāla uzkrājuma fonda izveidošanu. Es fonda veidošanu neatbalstu, jo tas prasa lielus administratīvus izdevumus valdei, dokumentu apstrādei, izdevumus, kas paņems ievērojamo daļu no šīs summas, varbūt līdz pat 10%. Drīzāk to varētu darīt Labklājības ministrija, atverot un finansējot īpašas programmas. Un, ja tas ir valsts sociālās apdrošināšanas speciāli iezīmētās budžeta naudiņas pārpalikums, var domāt, kā tagad atbalstīt cilvēkus.
Esam ar Pensionāru federāciju par to runājuši. Kādreiz bija 13 alga; gluži par 13 pensiju gadā to nosaukt nevar, bet mēs mehānismus esam izpētījuši, redzēsim, par ko ar premjeru vienosimies.
Un nevienam nav noslēpums, ka inflācija tāpat šo naudu apēd.
– Pensionāru federācija iesniedza jūsu komisijā vairākus priekšlikumus. Vai par tiem varētu vienoties?
– Varētu vienoties par pensiju indeksāciju, ņemot vērā darba stāžu. Jo tagad skata pensijas apmēru, bet darba stāžu neņem vērā. Tas nozīmē, ka mazās pensijas par mazu darba stāžu tuvojas tām, ko saņem cilvēki ar lielu darba stāžu. Tas ir bīstami, jo jauniešiem dod signālu, ka diez vai ir vērts maksāt nodokļus, gan tāpat ar pensiju pieliks.
Domāju, ka varētu piespiest Labklājības ministriju šo indeksāciju aprēķināt un izdarīt oktobrī. Neatbalstīsim to priekšlikumu, ka šis Pensiju likums jāliek malā un jāraksta jauns. Šobrīd cilvēki saistīti pat ar trim pensiju likumiem.
Vēl mēs varētu vienoties par piemaksām pie pensijas tiem, kam pēc padomju prasībām nepārtrauktais stāžs bija 28 gadi, kā arī par neapliekamā minimuma piemērošanu strādājošajiem pensionāriem – tas būtu jāceļ no Ls 165 uz Ls 200.
– Kad pensijas un sociālie pabalsti sasniegs garantēto iztikas minimumu?
– Nu, mīļie, ja pabalsti sasniegs garantēto ienākuma līmeni, tad strādāt nevienam nevajadzēs un pie mums iestāsies komunisms!
– Kāpēc, pārrēķinot pensiju, netiek ņemta vērā izpeļņa, tikai nostrādātie gadi?
– Jā, tā ir, bet pirms kāda laika strādājošajiem pensionāriem pensijas vispār netika pārrēķinātas. Taču diskusija par to uzsākta, ceru, ka no nākamā gada būs izmaiņas.
– Vai indeksācijas slieksnis paliks Ls 225 vai virzīsies uz augšu?
– Domāju, ka virzīsies, piemēram, no Ls 225 uz Ls 300, bet smalki jārēķina, cik tas valstij izmaksās.
Valsts nemaksā, bet tikai prasa!
– Vai nav domāts noteikt sociālā darbinieka algas apmēru, vismaz minimālo robežu? Ļoti bieži sociālais darbinieks laukos spiests darīt vairākus darbus, lai savilktu galus.
A. Barča:
– Darbs ir vienlīdz liels laukos un pilsētā. Tiesa, pilsētā šo darbu dara vairāk cilvēku – ar ģimenēm, veciem cilvēkiem utt. Noregulēta samaksa ir sociālajiem darbiniekiem, kas strādā institūcijās – stacionāros, aprūpes centros utt. -, bet, uzliekot pagastiem par pienākumu maksāt noteiktu summu, būs jautājums: kur es ņemšu naudu. Jo – naudas nav.
Varam censties šo jautājumu skaidrot, bet viss atkarīgs no tautas priekšstāvjiem jebkurā pagastā. Diez vai kāds no viņiem būtu gatavs strādāt par minimālo algu un joņot no rīta līdz vakaram. Bet tā arī ir sociālo darbinieku profesionalitāte – parādīt, ka šis darbs ir ļoti vajadzīgs. Esiet viltīgāki! Lai klienti raksta vēstules deputātiem!
– Bet realitāte ir tāda: jo aktīvāks sociālais darbinieks, jo vairāk naudas vajag pašvaldības budžetā, tāpēc pašvaldībai daudz izdevīgāks ir kusls sociālais darbinieks, kas neko neprasa.
– Ziniet, dzīvē jau arī sociālie darbinieki lieto šādas tādas viltībiņas. Ja kāda pensionāru apvienība prasīs kaut ko izdarīt, tad pašvaldībai būs jāizdara… Turklāt sociālie darbinieki ir parakstījuši līgumu, kurā nevar paredzēt darīt visu un bezgalīgi. Ja uzliek papildu pienākumu, jāmaksā vairāk.
– Pagasta padomē strādā grāmatvedis, kasieris, bet nevienam netiek prasīta obligāta augstākā izglītība, izņemot sociālo darbinieku. Un visiem pagasta padomē ir augstākas algas, bet ne sociālajam darbiniekam. Tanī pat laikā prasību par augstāko izglītību noteikusi valsts, bet algu maksā pašvaldība. Un tie, kas algo šo darbinieku, pasaka: es neesmu teicis, ka tev jāmācās.
– Valsts šo rociņu sāka pielikt pagājušajā gadā; ja nemaldos, dara to arī šogad, piemaksājot sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm un bērniem.
– Nepiemaksā, jo nav noslēgti līgumi!
– Budžetā ir nauda iebalsota pirms vairākiem mēnešiem, bet nav noslēgti līgumi ar vietējām pašvaldībām. Tam bija jānotiek janvāra pirmajās dienās.
Kas attiecas uz situāciju kopumā – vērsīšos Latvijas Pašvaldību savienībā, lai varētu tikties ar pagastu vadītājiem. Neticu, ka sociālais darbinieks pašvaldībās ir pēdējā vietā. Bet, ja tā ir, šis darbinieks var ievest pagastu tādā purvā, ka nebūs, kas balso nākamajās vēlēšanās.
Pat nezina, cik valstī invalīdu…
– Zinu, ka esat informēta par darba nespējas komisijām. No vairākiem bērnu invalīdu vecākiem saņemts lūgums darīt kaut ko lietas labā, lai tās vietas, kur pārbaudes tiek veiktas, tiktu pielāgotas šo bērnu vajadzībām. Nereti sanāk, ka bērns ratiņos jānes otrajā stāvā. Tukumu apkalpo 6. komisija Rīgā, Mārupes ielā 39, kas atrodas piecstāvu dzīvojamās mājas dzīvoklī. Telpas ļoti nepiemērotas. Problēmas ir arī ar datu bāzēm.
A. Barča:
– Vides pieejamība atkarīga no paša VDEĀVK, no cilvēka, kas to vada. Man ir pārmests, ka par daudz saasināti visu uztveru, bet jūsu teiktajā taisnība ir.
Kad skatījām jauno Invaliditātes likumu, VDEĀVK priekšnieks uz mūsu jautājumu, cik Latvijā ir invalīdu, atbildēt nevar. Gandrīz pēc pusgada to pašu prasījām. Tagad izdomāts, ka vajag Ls 150 000, lai sakārtotu datu bāzes. Kāda gan milzīga programma vajadzīga skatīšanās režīmā? Mēs runāsim par vides pieejamību, bet atbildes uzreiz nebūs.
– Esmu otrās grupas invalīde, dzīvoju labiekārtotā dzīvoklī, bet pabalstu dzīvokļa samaksai nedod un saka: jums ir bērni… Bet bērni dzīvo savu dzīvi.
– Redziet, Latvijā ir spēkā 1937. gada Civillikums, kur skaidri un gaiši teikts, kā bērniem rūpēties par vecākiem un vecākiem rūpēties par bērniem, un, ja kāds to nedara, kā to piespiest darīt. Protams, tas ir individuāli. Ja bērniem būs daudzbērnu ģimene, viņi ir pensionāri vai invalīdi, tas nozīmē, ka situācija tiks vērtēta.
Bet Latvijā ir pietiekami daudz bezkaunīgu gadījumu katru dienu. Piemēram, vecmāmiņa uzdāvina dzīvokli mazdēliņam, kas pelna labi. Taču pašvaldības noteikumi paredz, ka vecmāmiņa tagad vairs pabalstu saņemt nevar, bet mazdēliņš nāk uz pašvaldību un rīko traci. Pēc nopietnām sarunām mazdēliņš saprata, ka viņam omei jāmaksā ne tikai Ls 50 mēnesī, bet vairāk.
– Bet kā lai noskaidro, cik tad reāli ir cilvēka ienākumi? Ir turīgi pensionāri, kaut arī deklarācijā raksta, ka ienākumus gūst tikai no pensijas, bet patiesībā pārdevis īpašumus un nauda tur bankā. Kāpēc mums, sociālajiem darbiniekiem, nav tiesības prasīt informāciju no bankām?
– Mūsu komisija iesniedza priekšlikumus, uzaicinājām banku pārstāvjus un juristi teica: nē, šādu informāciju teikt nevar. Šis jautājums nav aizvērts, diskusija turpinās. Mums ieteica no likuma izņemt tekstu, kas paredz sociālajiem darbiniekiem tiesības to noskaidrot, bet mēs tam nepiekritām. Tagad Ministru kabinetam jādomā, kā šo jautājumu risināt.
Taču, ja tiešām ir aizdomas, ka cilvēks nerunā patiesību, var vērsties tiesībsargājošās iestādēs, jo iesniegumā sociālajai nodaļai noteikti ir rakstīts, ka cilvēks atbild par sniegto ziņu patiesumu.
– Valsts solīja bērniem līdz 4. klasei brīvpusdienas no pagājušā gada 1. septembra, tad no janvāra… Bet šis solījums netiek pildīts joprojām!
– Tad jārunā ar Pirmo partiju un Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Cik zinu, arī Piena programma apstājusies.
– Ja cilvēks strādā sabiedriskajā organizācijā, par to algu nesaņem, bet kāpēc nevar ieskaitīt šo laiku darba stāžā?
– Man patīk – algu nesaņem, nodokļus nemaksā, bet pensiju grib…
Ir iespējams, strādājot brīvprātīgo darbu, veikt brīvprātīgās sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo reizēm gadās dažādos projektos kaut kādu naudas summas saņemt. Jādodas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, Valsts Ieņēmumu dienestu, jāreģistrējas un katru mēnesi jāmaksā noteikta naudas summa.
