30. janvārī notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) domes sēde, kurā pašvaldību vadītāji tikās ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Edgaru Zalānu un Ministru prezidentu Ivaru Godmani. Diskusijas bijušas plašas un sāpīgas, valdības vīru atbildes – izvairīgas. Oficiālās preses relīzes, kas piesūtītas no ministrijas un Pašvaldību savienības, izskatās visai saulainas, bet aptaujātie pašvaldību vadītāji nākotnē raugās ar bažām. 13. februārī plānota lielo un mazo pilsētu, kā arī pagastu vadītāju tikšanās, lai mēģinātu izveidot "vienotu fronti", kas pretimstāvētu valdībai. Bet pagaidām gala secinājumi ir visai skumji – valsts kratās vaļā no atbildības un finansējuma piešķiršanas pašvaldību atbalstam, tādēļ reāli iespējams, ka pēc teritoriālās reformas pašvaldību iedzīvotāji dzīvos sliktāk.
Oficiālie viedokļi – rožaini optimistiski
Kā informēja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa, tuvāko mēnešu laikā ministrija (tāpat kā citas ministrijas) sagatavos priekšlikumus grozījumiem 104 likumos – par pašvaldību darbību pēc novadu izveides. Pašvaldību ministrija jau iesniegusi Saeimā priekšlikumus grozījumiem likumā «Par pašvaldībām». Tie paredz, ka rajona padomes pilnvaras izbeigsies 2009. gada 1. jūlijā, savukārt reorganizācijas process varētu ilgt līdz 2009. gada beigām. Plānots, ka likuma grozījumi, kuros paredzēta rajonu reorganizācija, stāsies spēkā šā gada 1. maijā. Līdz jūnijam Ministru kabinetam būtu jānosaka kārtību rajona reorganizācijas plāna izstrādei, bet rajonu padomēm reorganizācijas plāni būs jāsagatavo līdz šā gada beigām. Ministrija piedāvā noteikt, ka, reorganizējot rajonus, galvenais princips resursu sadalei būtu vienošanās starp rajona teritorijā esošajām vietējām pašvaldībām. Lai iepazīstinātu ar sagatavotajiem priekšlikumiem rajona pašvaldību reorganizācijai un uzklausītu pašvaldību viedokļus, pašvaldību lietu ministrs tuvāko mēnešu laikā dosies darba vizītēs uz Latvijas rajoniem. 1. februārī viņš jau pabijis Cēsīs.
Savukārt LPS padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Dace Zvirbule savā atskaitē citējusi abu valdības vīru teikto, norādot: novadu reforma ir pēdējā lielā reforma, kas Latvijā tiek veikta pēc valstiskās neatkarības atgūšanas; valdība vairs neatbalstīs izmaiņas Ministru kabinetā akceptētajā novadu kartē; lemšana par otrā līmeņa vēlētām pašvaldībām jāatliek uz vēlāku laiku, pašlaik tiks veikta tikai vietējo pašvaldību reforma.
Abi valdības vīri norādījuši, ka līdz 2009. gada beigām novadiem jāpārņem pašreizējo rajonu funkcijas, skolu valdes, jānodrošina sabiedriskā transporta pārvadājumi savā teritorijā, jāuztur to teritorijā esošās slimnīcas, sociālās aprūpes iestādes, kā arī jāpārņem atbildība par rajona padomes kredītsaistībām.
Pašvaldības savā sulā?
Tukuma pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Šulcs sarunā ar žurnālistiem izteica bažas teju katrā jautājumā, kas tika apspriests ar E. Zalānu un I. Godmani. Piemēram, par pašvaldību finansu izlīdzināšanas jauno likumu:
– Esam panākuši vienošanos ar Lielo pilsētu asociāciju, pagastiem un Pilsētu savienību, ka 13. februārī tiekamies pie viena galda un mēģināsim atrast kādus trīs vai četras lietas, par kurām mēs varam vienoties. Citādi – ja katru reizi paceļas vieni un tie paši jautājumi, kur kāds ir neapmierināts, tad no likuma nekas neiznāks ne šogad, ne nākamgad.
Es ceru, ka mēs varēsim vienoties par to, ka valdība nedrīkst nepiedalīties finansu izlīdzināšanā un atstāt pēc 2010. gada pašvaldības savā sulā vārīties. Bet Godmanis netieši pateica, – būtu labi, ja valsts nepiedalītos. Tad iznāk, ka Ls 200 000 katrai pašvaldībai paliks kā vienreizēja dotācija, bet 2009. gadā un nākamajos gados atbalsta nebūs. Ir jāpanāk, ka valdībai jāliek finanšu izlīdzināšanas fondā tikpat daudz līdzekļu, cik iemaksā pašvaldības. Ar šo naudu varētu pacelt novadus, kur dažādu apstākļu dēļ iet grūtāk.
Tikšanās reizē, šķiet, Madonas pārstāvis Andrejs Ceļapīters izteicās, ka nevajag samierināties; ka vajag iet valdībai virsū un prasīt, lai ir kā citās valstīs, kur pēc reformas valsts atbalsts pašvaldībām nevis samazinās, bet, gluži otrādi, vēl tiek piešķirti papildus līdzekļi. Piemēram, katru gadu atbilstoši iedzīvotāju skaitam sadalīt tos pašus Ls 200 000. Bet – tie ir 100 miljoni gadā… Manuprāt, tas ir populistisks sauklis; ja saglabātu tos pašus 55 miljonus – arī tā būtu uzvara.
2009. gadā beidzas arī valsts investīciju projekti – iezīmētā nauda, kas visus gadus bijusi kādu 20 līdz 25 miljonu apmērā. Jaunajā finanšu izlīdzināšanas aprēķinā, ko valdība varētu akceptēt, maksimums varētu būt 13 miljoni. Tātad reformas rezultātā 2010. gadā mēs, pašvaldības, ciešam zaudējumus 42 miljonu apmērā.
Par valsts investīcijas projektiem Godmanis viesa nelielu skaidrību, – ka tos pieņems pēc vecajiem noteikumiem; un, šķiet, lielākā zāles daļa saprata, ka arī dalīs pēc vecajiem noteikumiem. Taču – nauda būs tikai iesākto projektu pabeigšanai. Bet – ja ir pašvaldības, kurām trīs vai četrus gadus neļāva nevienu projektu iesākt, tad ir ļoti skaidrs, kas saņems valsts investīcijas 2008. gadā… Kā mēs varam pretendēt uz šo naudu, ja mums arī iepriekšējos gados nauda nav dota?! Te es runāju par mūsu E. Birznieka-Upīša pamatskolas piebūves projektu. Mums ir bezceris; pašiem jādomā, kā šo projektu realizēt.
Vēl jāņem vērā, ka lielās pilsētas finansu nepieciešamību grib dalīt 50 pret 50 (bija 45 un 55 par labu laukiem) un iedzīvotāju skaita īpatsvars ir liels lielajās pilsētās, tādēļ tām tiks nauda, kas līdz šim tika rajoniem. Tātad – pēc reformas, ja viss notiks šādi, varu teikt atklāti, ka mēs dzīvosim sliktāk! Vismaz naudas masa uz rajonu būs mazāka.
Lauki tiek nobīdīti malā
Jaunpils pagasta padomes priekšsēdētāja Ligita Gintere:
– Jā, patlaban tendence ir tāda, ka izlīdzināšanas fonda jaunajā modelī valdība negatavojas palielināt savu daļu un pat labprāt to samazinātu. Un starp pašvaldībām (lielajām, mazajām) sākas diskusijas, kuram atņemt naudu. Jaunais modelis atņem pašvaldībām finansu iespējas attīstīties; kam nav šo ienākumu, viņiem vispār nav iespējams dzīvot. LPS viedoklis, – vienoties, ka mēs visi kopīgi prasām valdībai vairāk piedalīties šai procesā. Vakar arī Rīgas mērs Jānis Birks aicināja, ka mums nevis jācīnās vienam ar otru, bet vienotiem jārunā ar valdību, lai tā vairāk ieklausās, iedziļinās šais procesos un piedalās.
– Kā šī valdības nostāja varētu ietekmēt tieši Jaunpili?
– Tieši un finansiāli. Pagājušajā gadā gan esam pārsnieguši miljona robežu (Pašvaldības budžets pārsniedzis miljonu latu. – Aut.), bet mēs vienalga esam dotācijas saņēmēji. Ja finansu izlīdzināšanas modelis tiek pārskatīts un lieki līdzekļi nenāk klāt, var gadīties, ka mēs savu nepieciešamību nesaņemam un līdz ar to finansiāli mūsu stāvoklis ir kritiskāks un bēdīgāks. Būs jāpārskata funkcijas – ko varam uzturēt, ko nevaram. Jaunpilij varētu pienākt grūtāki laiki.
Bet mazākām pašvaldībām… Tas nekas, ka Godmanis televīzijā deklarē, ka neaiztiks mazās skolas. Bet – ja finanses netiks pārskatītas, tad skolas nevarēs pastāvēt, jo nebūs finansu, lai skolotājiem algas samaksātu. Nerunājot par to, ka pietrūks naudas uzturēšanai!
Kopumā izklausās, ka lauki, no kurienes daudzi pilsētnieki nākuši un uz kurieni viņi brauc pavadīt brīvos brīžos, tiek nobīdīti, bet arī tiem būtu jāattīstās. Bet izskan, ka laukos lieki un neefektīvi iztērē naudu. Ka, lielākā koncentrācijā (lielajās pilsētās) tērējot naudu, esot pavisam cits efekts. Nezinu, vai mēs visi kādreiz tikai lielās pilsētās dzīvosim… Vai tiešām ir mūsu hobijs dzīvot laukos un izturēt šos spartiskos apstākļus ar minimālajām finansēm?
Arī citās valstīs nav tā, ka viss nolikts uz pašvaldības pleciem. Tajā pašā Dānijā, no kurienes ņēmām reformas paraugu, valsts ar ļoti lielu finansējuma daļu piedalās pašvaldību funkciju nodrošināšanā. Tur jau otro reizi taisa reformu. Un tur ir skaidra valdības ieinteresētība, stabilais finansējums – skaidri zināms, kurā gadā kas tiek izdarīts un kāds finansējums tiks saņemts. Pie mums jau neviens neko nevar garantēt. Mēs ejam cauri visām kapitālisma attīstības stadijām, izslimojam visas augšanas slimības. Bet – mums jau ir arī politiskais aspekts: nezini, kurā rītā pamodīsies un būs jauna valdība, kas teiks, ka vajag pilnīgi otrādi… Šī muļļāšanās rada situāciju, ka esi laimīgs par to, ko esi izdarījis.
Būs vairāk problēmu
Kandavas novada domes priekšsēdētājs Alfreds Ķieģelis:
– Finansu izlīdzināšanas modelī pārejas posmam patlaban ir trīs varianti: kuru apstiprinās, grūti pateikt. Galvenais, – lai apvienojoties neciestu pašvaldības tikai tāpēc, ka izveidoti novadi.
Arī mums pēc reformas klāt nāks Vāne un Zante. Un iedzīvotāju blīvums stipri samazināsies; līdz ar to arī ekonomiskā aktivitāte samazināsies, jo trūkst darba roku; tātad firmām būs apgrūtinātas iespējas šeit atvērt kādas jaunas ražotnes. Tātad pašvaldībām kopējie ienākumi nebūt nepalielināsies, kad izveidosies lielāks novads. Gluži pretēji – būs vairāk problēmu.
Tāpēc ar izlīdzināšanas modeļa izvēli jābūt ļoti uzmanīgiem. Vakar jau tika sadalīts divās daļās: pašvaldību (donoru) un valsts daļa – jābūt 50 pret 50%. Protams, ar laiku šis atbalsts varētu izzust, bet pārejas periodā jābūt noteikti. Jo – katrs jauns veidojums ir kritiens atpakaļ; lai to kompensētu, lai novadiem būtu atspēriena punkts, jābūt valsts līdzekļiem.
Kurš slauc govi un atņem tai barību?
J. Šulcs:
– Autoceļu fonds – arī svarīgs moments. Godmanis nostājās Rīgas pusē, kurā esot ļoti lielas problēmas, kur dzīvo 2/3 (man šķiet, 1/3) iedzīvotāju un kur atrodas liela daļa mašīnu, tādēļ līdzekļi jāpārdala. Bet LPS priekšsēdis A. Jaunsleinis teica, ka tā nedrīkst darīt; ka ir jāizstrādā jauni MK noteikumi un tikai 2009. gadā nauda jādala pēc jaunā principa. Nevis – paskatīties zvaigznēs un pateikt, cik kuram procenti pienākas. Visam jābūt aprēķinātam. Atbildes vietā – klusuciešana. Kā būs, nezinu. Šodien ir 31. datums, bet nevienai pašvaldībai ceļu fonda nauda nav ieskaitīta. Pat viena divpadsmitā daļa nav ienākusi! Labi, mums naudiņa vēl ir; bet kas būtu, ja būtu liels sniegs?!
L. Gintere:
– Godmaņa kungs no tribīnes skaidro: ja kāds maksā transporta un akcīzes nodokli, tad vēlas braukt pa kārtīgu ceļu un nedomā, ka citur ceļi ir slikti. Lūk, centrā dzīvojošajiem ir labāki autiņi un tiem vajag labākos ceļus, tātad – vajag lielāku naudu. Bet es arī maksāju nodokļus! Man ceļš no Jaunpils uz Tukumu ir pašvaks. Ko man darīt? Nebraukt pa slikto ceļu (tātad – nebraucu nekur)? Nemaksāt nodokli? Es saprotu, ka naudas visiem nepietiek; bet – kāda man būs kompensācija par to, ka es maksāju nodokli, bet nauda aiziet citiem ceļiem? Visu laiku iznāk, ka citur pietrūkst, bet mums paziņo, ka slaucam govi un atņemam tai barību… Gandrīz vai teksta pietrūkst…
A. Ķieģelis:
– Jautājumā par autoceļu fondu patlaban rit sīva cīņa ar Rīgu. Tā grib paņemt lauku ceļiem nost visu [paredzēto] pieaugumu šim gadam. Internetā ir karikatūra: Rīgas domes priekšnieks izbrauc līdz robežai, un tālāk nav asfalta… Bet tāda situācija tiešām var veidoties!
Lauku ceļi pa šiem gadiem ir ļoti nolietojušies! 2. šķiras ceļi ir svarīgi katram novadam, jo tie ir iekšējie ceļi, pa kuriem vadā skolēnus, brauc darbinieki, policija, ugunsdzēsēji, tos pašus slimniekus vedīs… Ir uzskats: no jebkuras vietas 30 minūšu laikā ātrā palīdzība var aizvest slimnieku uz Rīgu vai tuvāko rajona slimnīcu. Kā to izdarīs pa ceļiem, kādi ir patlaban?!
LPS cīnās, lai tas, kas ieplānots pašvaldībām šogad, tiktu laukiem, nevis Rīgai.
Diemžēl pašvaldībām jācīnās par tiem jautājumiem, kas ir valsts funkcija – primārā veselības aprūpe, valsts ceļu uzturēšana utml. Mums jācīnās par Cēres ceļa asfaltēšanu – galā ir valsts nozīmes grants karjers; ja uz šādu stratēģiski svarīgu objektu nevar ceļu sakārtot, man nav skaidrs… Kādēļ mums būtu jādomā par valsts problēmām, ja pašiem savu problēmu pietiek?! Bet – ja mēs necīnāmies, tad jautājumi stāv uz vietas…
Ūdenssaimniecības projektu nāksies atlikt?
J. Šulcs:
– Par Eiropas struktūrfondiem Godmanis savā runā teica, ka mēs nevaram nepildīt vienošanos ar ES par vides sakārtošanu, jo mēs riskējam ES maksāt lielus sodus – 450 miljonus eiro. Prasīju, kā to saprast. Zināms, ka MK 18. decembrī pieņemts lēmums par vairākiem projektiem, kuros sadārdzinājums jāsedz pašvaldībām. Atbilstoši šiem noteikumiem atkritumu apsaimniekošanas projektā «Piejūra» mums būtu jāsedz 70% no kopīgā sadārdzinājuma, mēs esam gatavi segt 15% – tāds ir domes lēmums.
Zemgales 12 pašvaldību ūdenssaimniecības projektā, kā norāda Vides ministrija savā vēstulē, mums pašiem jāpārņem priekšfinansēšanas lietas (projektēšana, līgumu slēgšana, iepirkumi), Eiropas nauda parādīsies 2009. gada augustā (labākajā gadījumā). Tātad – projekts jārealizē pašiem, jāiesniedz Eiropas institūcijām izvērtēšanai un pusgads jāgaida, kad nauda atnāk atpakaļ.
Mūsu projekts ir 16 miljonu latu vērtībā. Pieņemsim, to realizēs divos gados. Ko nozīmē paņemt kaut Valsts kasē piecus vai sešus miljonus kredītu? Pašvaldībām nav kapacitātes! Pirmkārt jau jāņem vērā šie 20%, kas ir pieļaujamās kredītsaistības. Mēs taču bijām rēķinājušies ar daudz mazākām summām, kas būs jāiegulda šais projektos. Otrkārt, kādas izmaksas nāks klāt iedzīvotājiem! Jebkurš var parēķināt, ka aizņēmums Valsts kasē kaut ar gada procenta likmi 5% – 300 000 vai 400 000 latu nāks klāt ne no kā! Divos gados – 600 000 latu sadārdzinājums! Ja sadārdzinājumu atkal liks maksāt pašvaldībām… Projekts kļūst neloģisks! Jebkuram politiķim būtu jāapzinās, ka šādas naudas ielikt tarifā iedzīvotājiem ir ārprāts! Tarifs, minimums, paaugstināsies vismaz trīs vai četras reizes, turklāt vēl jāskaita klāt inflācija un citi sadārdzinājumi (elektrība, piemēram). Patērētāju skaits jau nepalielināsies pārāk būtiski, jaunie patērētāji būs privātās mājas, nevis piecstāvu mājas.
Ja valdība nenāk pretī, tad ir tikai viens risinājums – mums laika grafikā jānobīda šie projekti par vienu vai diviem gadiem un tad jārealizē. Vai arī jāmeklē vēl kādi kompromisi. Bet – tas viss ir jārēķina. Tas būs milzīgs neredzamais darbs.
Bet Godmanis pateica viennozīmīgi: viņa prioritāte ir 2004. līdz 2006. gadā iesākto projektu pabeigšana.
Tātad valdībai jāpieņem kardināls lēmums. Piemēram, ka tie aizņēmumi, kas tiek ņemti Eiropas projektiem un pēc projektu realizācijas tiek atmaksāti no ES strukturālajiem fondiem, netiek ierēķināti pieļaujamajās kredītsaistībās, vai arī kā citādāk. Citādi – mēs nevarēsim finansēt citus projektus. «Piejūra» un 12 Zemgales pilsētu ūdens pilnīgi visu paņems! Godmaņa kungs pateica, ka viņš to visu saprotot…
Aprunājos ar citu pašvaldību pārstāvjiem. Aizkrauklei ūdenssaimniecības projekta realizācijā jāiegulda kāds pusotrs miljons, vēl kādam četri vai pieci miljoni. Es par tādām summām īpaši varbūt neuztrauktos. Bet 16 miljoni… Un vēl jau nav notikušas izsoles; tajās varbūt parādīsies 20 miljoni. Bet Vides ministrija ar mums šobrīd neesot gatava runāt, lai izskaidrotu, kādi būs nākamie soļi…
Es domāju, ka nav dzīvības un nāves jautājums, lai mēs iemestu visus līdzekļus šī ūdens projekta realizēšanā.
Protams, jāpapēta visas Eiropas regulas, kuras paredz, ka 95% pašvaldības iedzīvotāju pilsētās jānodrošina ar centralizētu ūdensapgādi un kanalizāciju; jāskatās, kāda tur ir pašvaldības, kāda – valsts atbildība par to neizpildi. Bet – tā, manuprāt, tomēr ir valsts atbildība.
Baida tas, ka valdība, visā saskatot tikai problēmas, no 2010. gada tās problēmas pārliks uz pašvaldību pleciem – valdība nedos solītajā apjomā līdzfinansējumu ES strukturālo fondu projektiem, valsts investīciju programmas nebūs, valsts līdzdalība finanšu izlīdzināšanas fondā būs ļoti maza. Tātad visu šo reformu rezultātā samazināsies finansu apjoms tieši jaunizveidotajos novados un tiks pazemināts iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu apjoms.
Aiz skolām pils nešķiet svarīga…
– Ja valsts investīciju nebūs, vai Jaunpilī tiek apdraudēti kādi lieli projekti?
L. Gintere:
– Patlaban tik lielu nav. Savas taciņas, kā teikt, tūliņ pabeigsim. Pilī arī remonts pabeigsies. Ļoti ceram uz valsts investīcijām, kuras mums neiedeva… Pils vēl kopā negrūst, bet mēs to gribam uzlabot. Iesniedzām projektu aģentūrā, komisija atzina par labu esam un naudiņu drīkst dot, bet netikām cauri deputātu sietam. Bet sniegsim projektu atkal un cerēsim, ka izdosies.
Skolu mēs daudzmaz esam sakārtojuši, lai gan vēl būtu, ko darīt.
Bērnudārzs mums būtu vajadzīgs – jāiesaistās celtniecības procesā. Lai gan – pie kolēģiem Anneniekos ir nepiepildīts bērnudārzs; ja tur nomainītu logus, sakārtotu, tad varētu kooperēties. 15 kilometru attālums gan ir. Bet – lai uzceltu jaunu bērnudārzu, vajadzīgs miljons; un kur pēc tam bērnus ņemsim? Tādēļ jādomā, kā prātīgāk darīt.
Protams, ja skolas jāremontē un bērnudārzi jāceļ, slimnīcas jāuztur, tad pils tiešām īsta prioritāte nav… Bet mēs mēģināsim! Varbūt "norvēģu instrumenti" palīdzēs.
Tātad – neko milzīgi lielu uzsākt nevarēsim, bet pamazām strādājam. Šķiet, ka milzīgu apdraudējumu nebūs. Uz investīcijām īpaši neceram. Bet – vai mūsu budžeta lielums ļaus paņemt kredītu? Tas ir bīstams jautājums, kas nākotnē jārisina.
Pilnīgi aplama kārtība!
A. Ķieģelis:
– Valsts investīcijas un tā nauda, ko dala ministrijas, ir ļoti smags jautājums. Tas, kas patlaban ir izdarīts, ir pilnīgi aplam! Proti, nostādne: ja pašvaldība divus gadus kādam objektam nav saņēmusi valsts investīcijas, tad vairs nevar pretendēt uz šīm investīcijām! Mēs katru gadu dažādās ministrijās iesniedzam kādus 10 projektus, bet atbalsta tikai vienu. Un kā nu iznāk: valsts mūs neatbalsta, un tādēļ arī liedz iespēju startēt [nākamajā gadā], lai valsts investīcijas saņemtu! Daži projekti ir tādi, kas agrāk atbalstīti, bet 2007. gadā, piemēram, nav. Līdz ar to objektu nav iespējams pabeigt ar valsts investīcijām. Absurds!
Tas pats ir ar naudu, ko dala ministrijas. Visām pašvaldībām ir jāattīstās vienādi un sinhroni. Ja Tautas partija savām pašvaldībām dala lielus miljonus, tām ir iespējams intensīvi attīstīties: Talsiem – 2.5 miljoni, Kuldīgai – 1.5 miljoni, Gulbenei, Cēsīm… Ko tas nozīmē? Par valsts naudu tiek uzpirkti vēlētāji. Jo – dodot naudu, pašvaldības var attīstīties, iedzīvotāji to novērtē un balso…
Tātad – šis sadales princips ir ļoti nepareizs; būtu jādomā valstiski un pāri partijas interesēm. Šī principa dēļ arī stājas ārā no «Jaunā laika», kas nav koalīcijā. Kad partija bija valdībā, Cesvaines skolai apsolīja naudu; tagad krāsas mainījušās, un skola ir bez finansējuma… Nenoliedzu, mūsu novads no zemniekiem palīdzību ir saņēmis, bet sistēma kā tāda nav pareiza.
– Vai Kandavā ir kāds projekts, kas apdraudēts, ja nav valsts investīciju un ministriju naudas?
– Vissmagākais jautājums – vidusskolas katlu mājas un siltumtrašu renovācija. Vidusskolu neatbalstīja ne 2006., ne 2007. gadā, tādēļ mēs arī šogad nevaram startēt. Bet šis palicis pēdējais posms visā investīciju projektā, kas bija izstrādāts! Un to jau divus gadus neatbalsta.
Tāpat ir ar pārējām skolām – Mākslas skolu, lauku skolām. Nepārtraukti iesniedzam projektus valsts investīcijām, bet atbalsta nav.
Savu feldšerpunktu jau sen paši uzturam
– Sarunās ar valdības vīriem tika cilāts arī jautājums par feldšerpunktiem.
L. Gintere:
– Mēs savu veselības aprūpi jau sen paši uzturam. Savā laikā kolhoza priekšsēdētāja Ģirta Mežsarga vadībā uzcēla feldšerpunktu Jurģos, pašvaldībai to nodeva. Kamēr nauda nāca no valsts, bija labi, bet nu jau padsmit gadus mēs paši uzturam šo feldšerpunktu. Jo tur, Jurģos, tas cilvēkiem ir palicis praktiski vienīgais, ja neskaita privāto veikaliņu. Tur savulaik daudz kas bija – skola, veikali, ēdnīca, pasts… Bet – darbavietas beidzās, darbība sašaurinājās. Tagad tur palikušas lielākoties tikai pensionāru ģimenes.
Protams, vēlamies valdības, slimokases atbalstu. Bet patlaban esam apsolījuši saviem cilvēkiem, ka šo feldšerpunktu uzturēsim.
A. Ķieģelis:
– Es pats uzdevu jautājumu Godmaņa kungam par primāro veselības aprūpi un feldšerpunktiem, bet viņš nekā nevarēja atbildēt…
Mēs nedomājam apstāties pie vēstules Valsts prezidentam un Veselības ministrijai. Mēģināsim rajonā saukt kopā tās pašvaldības (vadītājus, feldšerus, ģimenes ārstus), kuras skar šis jautājums.
Jo – jau pašā pamatā primārā veselības aprūpe nav pareizi organizēta. Ja iedzīvotājam ir dota iespēja pierakstīties pie jebkura ģimenes ārsta, tad ir situācija, ka Zemītē cilvēki pierakstījušies pie 40 ārstiem, Cērē – pie vairāk nekā 20. Bet šie ģimenes ārsti faktiski pagastos nerādās un nenodrošina primāro veselības aprūpi! Un tādēļ feldšerpunkts ir vienīgais, kas to dara! Ja to nolikvidē… Ja rēķina, ka jau šobrīd ģimenes ārstu trūkst un 50% no viņiem ir pie pensijas vecuma… Kas nodrošinās iedzīvotājiem primāro veselības aprūpi?!
Tātad – valstiski jādomā par feldšerpunktu saglabāšanu. Bet – valsts ierēdņu cinisms ir nepārspējams… Zvanu VOAVAs priekšniecei Akermanes kundzei un jautāju par feldšerpunktiem; viņa atbild, – ja jums vajag, maksājiet! Ne jau mums vajag; valstij vajag! Bet valsts ierēdņiem acīmredzot ir tikai Rīga un lielās pilsētas, pārējā teritorija viņus neinteresē… Viņi acīmredzot darbojas tikai savtīgās interesēs… Nu, kā var noteikt, ka Kandavas slimnīcā gultas vieta maksā Ls 21, bet Tukumā – Ls 30?! Visiem slimniekiem jābūt vienādi. Uz ko ietaupīt? Nedot siltumu vai nedot ēst? Absurdi!
Rajona padomes vairs nebūs?
J. Šulcs:
– I. Godmanis norādīja, ka galvenā un pēdējā reforma valstī ir novadu veidošana. Viens jautājums, kas ar to saistīts, – rajona padomju reorganizācija. Viens viedoklis, – līdz 2009. gada jūnija vēlēšanām jāizveido vai pie rajonu padomēm jāatstāj kāda izpildinstitūcija, kas nodod visu rajona mantu novadiem. Daudzu pašvaldību vadītāju viedoklis – ka viss jāsakārto līdz vēlēšanām.
Godmaņa uzrunā akcents tika likts uz vienu: Ministru kabinets un pašvaldību ministrija atbalstīs un neiejauksies tajos jautājumos, kurus pašvaldības (rajona padomes locekļi) vienošanās ceļā varēs panākt. Diktēt noteikumus sāks, ja mēs nevarēsim vienoties.
E. Zalāna kungs teica, ka pašiem viss jādara un – jo ātrāk izdarīs, jo labāk. Tas ir pilnīgā pretrunā ar to, ko lēma Tukuma rajona padomē. Es domāju, ka rajona padomē nekavējoties bija jālemj, kāds būs reorganizācijas plāns. Problēmu ir tik daudz, ka ne piecās minūtēs, ne divās dienās tās nevarēs atrisināt. Diskusijas būs ilgas.
Manuprāt, jāsāk jau tagad darīt. Bet – jābūt kādam, kas to virza. Atkal – pagājušajā gadā jau izvirzīju, ka visas lietas jāsakārto; un man pateica, ka Šulcam īpašumu vajag… Atvainojiet, man neko nevajag! Ja pagasti to nesaprot… Mēs izstrādājam Tukuma novada apvienošanās projektu – to mums pašvaldības ir deleģējušas. Es esmu tikai viens no rajona padomes locekļiem, ne man vairāk vajag par citiem. Ja kopīga viedokļa šai jautājumā nav, es jau arī nelēkšu uz ecēšām.
– Oficiālajā LPS ziņojumā teikts, ka 2009. gada 1. jūlijā rajona padomes ir beigušās. Novadi pārņem skolu valdes, sabiedrisko transportu, slimnīcas, sociālo aprūpi, kredītsaistības…
– Jā, bet – kā? Kā to izdarīs? Ir viegli uzrakstīt, ka "pārņems". Katrā pilsētā un rajonā ir citādāka situācija. Dažos rajonos viss būs vienkārši, piemēram, Gulbenē, kur novads būs tagadējais rajons – tur mainīsies tikai nosaukums. Bet – kā mēs dalīsim slimnīcu ar Jaunpili, Enguri, Kandavu? Kandavas slimnīca ir Tukuma slimnīcas filiāle. Kurš viennozīmīgi pateiks, kā viss notiks, ja paši jau šodien par to nedomāsim, nediskutēsim?
– Tās pašvaldības, kas iekļautas Tukuma novadā, atbalsta to sakārtošanu?
– Vārdos jau jā. Bet – rajona padomē ir administrācija, kurai būtu jādod priekšlikumi. Ir komitejas, kurām būtu jāvirza šie jautājumi no politiskās puses (datumi, termiņi, tikšanās grafiks). Kādas man ir tiesības vienam noteikt, kad mēs nāksim kopā? Ir taču hierarhija, kā viss darbojas. Un – tas ir viņu pienākums.
Var jau būt, ka Jaunkļaviņš un vēl kāds sēž un strādā – un reorganizācijas projekts būs gatavs. Bet – bez diskusijām tas nav iespējams; citādi tas nebūs nevienam pieņemams. Manuprāt, jau janvārī vajadzēja pieņemt lēmumu, līdz kuram datumam plānam jābūt gatavam; kurš izstrādā skeletu, lai būtu pamats diskusijām; situāciju pārvalda izpilddirektors.
L. Gintere:
– Katra rajona padome lemj, kā reorganizēsies. Ministrija izstrādā metodiskos ieteikumus, kā pārņemt īpašumus utml. Ieteikuma variants – kurā jaunveidotajā pašvaldībā ir pansionāts, muzejs vai slimnīca, tā pašvaldība iestādi arī pārņem. Nezinu, vai vajadzētu būt kādiem lieliem strīdiem vai domstarpībām, manuprāt, viss varētu būt mierīgi.
Bet jāuzmanās ir jautājumā par finansējumu. Patlaban finansējums pansionātam nāk no valsts caur rajona padomi un pansionātā arī nonāk. Kā būs, kad jaunā pašvaldība pārņems pansionātu? Jaunajos veidojumos finansējums it kā izšķīst, un konkrēts, garantēts finansējums šīs iestādes uzturēšanai nekur neparādās. Piemēram, Vecpiebalgā kolēģim ir četri muzeji, ko ikviens no mazām dienām mēs apmeklējam. Tie visi ir rajona muzeji; ja tie jāpārņem jaunajai pašvaldībai un nav pārliecības, ka finansējums no valsts būs (un visvairāk jau dzird, ka nebūs)… Tad kāds ir mūsu mērķis? Iznīcināt visu to, kas vēl ir palicis?
A. Ķieģelis:
– Jautājums par teritoriālo reformu skar pašvaldības vistiešāk. Rajona padomju reorganizācija un funkciju pārņemšana patlaban ir galīgi neatrisināts jautājums. Ne premjers īsti formulēja, kā tas notiks, ne pašvaldību ministrija to var izdarīt. Acīmredzot pie šī jautājuma vēl nopietni jāstrādā. Tāpēc arī 5. februārī bija LPS valdes sēde, arī novadu priekšsēdētāju valdes sēde, kur par šiem jautājumiem runājām.
Ja ar likumu netiks strikti noteikts, kā reorganizēt rajona padomes, būs brīvs interpretējums katram novadam un katrai pašvaldībai.
Tagad ir paredzēts, ka rajona padomju funkcijas galvenokārt pārņems lielākie novadi. Tātad kaut kādi novadi tiks padarīti par galvenajiem novadiem. Tas īsti nav pareizi – mēs nolikvidējam vienu posmu, bet tajā pašā laikā ieceļam kādu novadu par šo funkciju pārņēmēju un pildītāju! Tas būs netaisni pret pārējiem novadiem! Pārējie var ciest!
Bet, no otras puses, nav iespējams rajona padomes funkcijas sadalīt uz visiem novadiem, jo tie veidojas dažādi. Tukuma rajonā Jaunpils novads būs ar 3 000 iedzīvotājiem, Engures novads vēl nav izveidots, Tukuma novads, Kandavas novads – katram būs citāds iedzīvotāju skaits, platība. Jā, elementāri ir tur, kur rajonā izveidosies viens vai divi novadi – tur funkcijas iespējams normāli sadalīt.
– Kā, jūsuprāt, reorganizācija būtu risināma Tukuma rajonā?
– Domāju, ka lielākā daļa funkciju jāpārņem ministrijām. Es runāju par skolu valdēm, fondu naudām izglītības sistēmai, civilās aizsardzības jautājumiem, veselības aprūpi – jābūt tiešam ministrijas deleģējumam, nevis jāuztic vienam novadam.
Piemēram, kā sadalīs veselības aprūpes funkcijas? Tukuma slimnīca ir Tukumā; tā pāries Tukuma novadam. Bet – slimnīcai ir filiāles, tai skaitā Kandavā. Ja slimnīca pāries vienam novadam, kas notiks ar filiāli? Varbūt jau nākamajā dienā būs krusts pāri? Manuprāt, arī šī funkcija jāpārņem ministrijai. Un tās būtu valsts iestādes un valsts funkcijas – veselības aprūpe jau ir valsts funkcija. Varbūt pēc tam ministrija šīs funkcijas atkal nodotu novadiem.
Bet mēs nevaram aiziet uz 2009. gada vēlēšanām, kamēr šie jautājumi nav atrisināti. Ja rajona padomju funkcijas pārņems pēc pašvaldību vēlēšanām, tad būs ļoti interesanti…
Tas pats ir ar novadu veidošanu: ja tie izveidosies pēc 2009. gada vēlēšanām, tad gads jau pusē, finanses sadalītas uz katru atsevišķo teritoriju, sociāli ekonomiskās attīstības plāns izstrādāts konkrētai teritorijai. Uzskatu, – līdz šī gada beigām vajadzētu šos novadus izveidot, lai deputāti kopīgi varētu sēsties pie galda, sagatavot attīstības plānu, budžetu. Lai 2009. gads nebūtu juku gads.
Tukuma rajona padomes izpilddirektors Agris Jaunkļaviņš:
– Rajona padomē ir izveidota darba grupa, kurā ietilpst pa diviem pārstāvjiem no katra topošā novada. Šī grupa arī gatavos materiālu, kuru pēc tam koriģēs pašvaldības. Bet kustība varētu sākties, kad valdība pieņems lēmumu par nosacījumiem, kā jādara.
Pašvaldības jau interesē, kā dalīs kapitāldaļas, īpašumu. Manuprāt, kopā jāskata jautājums par īpašumiem un kredītiem. Jo – kredīti kādam taču būs jāmaksā! Cerēt uz valdību, ka tā dzēsīs kredītus vai vismaz to daļu, diez vai ir prātīgi.
Cik man zināms, reorganizācijas plāns jāizstrādā šī gada periodā un tad jāiesniedz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā. Pēc vēlēšanām 2009. gadā rajona padomju vairs nav, taču ir izpildinstitūcija, kas līdz 2010. gada 31. decembrim nodod funkcijas un īpašumus subjektiem, ko noteiks valdība.
– Vai pašvaldības spēs vienoties?
– Piemēram, Rīgas rajonā nekā nevarēs vienoties! Tur rajona padomes ēka atrodas Rīgā, tātad to it kā vajadzētu pārņemt Rīgas pilsētai. Bet pagasti to diez vai pieļaus.
Tukuma rajonā arī varētu būt sarežģījumi, jo tā tomēr ir kopmanta. Lielu strīdu, domājams, nebūs, bet daudz kas būs atkarīgs no valdības.
Ja pašvaldības visu darīs pašas, tad valdība pēc tam varēs norādīt, sak, paši sastrādājāt… Ir vēl daudz neatrisinātu problēmu. Piemēram, par sabiedrisko kārtību – kā to nodrošinās pēc reformas? Tagad tik saka: "Kad izveidos novadu, tad redzēs." Bet tā jau nevar! Mēs taču redzam, kas notiek ar pasta nodaļām, ar feldšerpunktiem.
Mūsu rajona padomē politiķi ir sagatavojuši augsni darbam, tagad gaidām, ko teiks valdība.
***
Tātad – valsts savas problēmas vēlas novelt tikai uz pašvaldību pleciem. Nav gan saprotams, ko tad tā valsts darīs. Turpinās sīkos pīļu dīķa ķīviņus? Un vienā jaukā brīdī pamodīsies pie sasistas siles? Vai tomēr beidzot sāks domāt valstiski? Kā teica L. Gintere: "Lai lielais var dzīvot un mazais nenomirst. Nevar katrs deķi raut uz savu pusi, lai otrs paliek pliks. Un kurš tad visus segs? Valstij jāsedz! Nevar atstāt visu slīcēju rokās, sak, ķepurojieties paši. Kurš izspirināsies, izspirināsies; kurš noslīks, noslīks… Un [valsts] mīlēs tos, kas izdzīvos…"
Cerēsim gan, ka pašvaldības – lielās un mazās – neiegrims savstarpējos ķīviņos un vienoti ies uz sarunām ar valdību. Bet valdība attapsies, ka nedzīvo sev, bet gan tiem, kas ir šīs valsts pamatā, – iedzīvotājiem.
