Ministru prezidents Ivars Godmanis rīkojis tikšanos ar sabiedriskajām organizācijām, kuras pārstāv transporta, sakaru, tirdzniecības, būvniecības, komercpakalpojumus.
Taču lauksaimniecību Ministru prezidents nav uzskatījis par prioritāru tautsaimniecības nozari, kaut arī tai ir 37 sabiedriskās organizācijas un vēl tās apvienojoša institūcija – Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome. Latvijas iedzīvotāji nav jāpārliecina par pašu ražotās pārtikas priekšrocībām, taču krīzes situācijā izvēli nosaka cena, kaut arī kvalitāte ļoti lēti importētajai un nedaudz lētāk pārdotajai pārtikai ir nesalīdzināmi sliktāka.
Mārketinga padomes priekšsēdētāja Inguna Gulbe paudusi iedzīvotājiem iepriecinošu ziņu – pārtikas produkti paliekot lētāki, turklāt par veselu santīmu! Un varot sagaidīt, ka laika gaitā vēl palētināšoties par 10%! Tad nu jājautā, uz kā rēķina? Zemnieki jau tā par pienu saņem pašu zemāko samaksu (vidēji 18 santīmus), un viņiem rodas problēmas nomaksāt kredītus. Kāpēc nav publiskots, par cik piena kombināti pārdod piena litru tirgotājiem un kāds ir tirgotāja uzcenojums? Domāju – kāds no šiem skaitļiem ļoti baidās, jo saprot, ko nozīmē piena ražošana, fermas aprīkojums, lopbarības sagāde, veterinārie pakalpojumi, cik liels ir pārstrādātāja ieguldījums un cik – tirgotāja. Un acīmredzot tāpēc Godmanim un uzaicinātajiem it kā prioritāro, iespējams, arī lobēto nozaru pārstāvjiem, lauksaimnieku vīzija ekonomiskās krīzes laikā šķita nevēlama. Taču krīzes laikā tieši lauksaimniecība ir pamats izdzīvošanai, un tā ir viena no vissvarīgākajam nozarēm. Jo mazāk iedzīvotāji pirks, jo mazāk pārstrāde būs ieinteresēta iepirkt saražoto. Joprojām valdība publiski nav atbildējusi par nepamatoto pievienotās vērtības nodokļa atmaksas aizturēšanu sabiedrībai «Latrapsis», kas krīzes laikā jo sāpīgāk sit pat lauksaimnieka kabatu. Un šie nebūt nav vienīgie jautājumi, kuri Latvijas laukos krīzes apstākļos jārisina steidzamā kārtā.
