Otrdienas rīts redakcijā iesākās ar diskusiju par jautājumiem, uz kuriem atbildēt nebūt nav viegli: Vai sociālais dienests un citas valsts institūcijas spēj palīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkam? Kas ir tie – nelaimē nonākušie? Vai viņu paliek arvien vairāk? Un – kas mūs sagaida nākotnē? Diskusijā iesaistījās Dana un Viljams Šulci – šobrīd Tukumā mājvietu radušās misijas «Pakāpieni» patroni, viesi no Šveices – Benjamins Doberšteins un Estere Šāde, kā arī «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore Ivonna Plaude.
Neprotam palīdzēt sev un citiem
Jau kopš 1994. gada misiju «Pakāpieni» atbalsta organizācija «Starptautiskā kristiešu solidaritāte» (SKS). Iesākumā sūtījuši gan dažādas mantas, gan naudu, tagad – tikai naudu, un ik pa laikam kāds no organizācijas biedriem brauc uz Latviju lūkot, kā tad sokas viņu aizbilstamajiem. Kā pastāstīja Benjamins: "Organizācija darbojas jau kopš 1977. gada, un tās sākotnējā ideja bija palīdzēt kristiešiem, kas pasaulē tiek vajāti savas reliģiskās pārliecības dēļ, piemēram, komunistiskajās valstīs. Taču, kā izrādījās, arī pēc Padomju Savienības sabrukuma Austrumbloka valstīs ir daudz darba, jo dzīvošana totalitārisma sistēmā ir radījusi ilgtermiņa sekas. Kādas? Cilvēki pierod, ka sistēma par viņiem parūpējas, tiek atņemta atbildības sajūta, un viņi vairs neprot paši par sevi parūpēties, kad rodas tāda nepieciešamība! Un vēl jo mazāk viņi var vai vēlas palīdzēt saviem kaimiņiem un līdzcilvēkiem!"
Verdzība nav mīts
SKS organizācija apvieno aptuveni 10 pasaules valstis, un tās centri atrodas gan Eiropā, gan Amerikā un pat Āzijā – Dienvidkorejā. Tā parasti iesaistās gan ar materiālu, gan garīgu palīdzību dažādos pasaules konfliktos. Piemēram, vēl nesenajos notikumos Sudānā, kurā, sākot no 2003. gada, norisinājās pilsoņu karš – savā starpā karoja valsts daļas, kurās valdīja gan dažāda reliģiskā, gan rases piederība. Piemēram, Sudānas Ziemeļu daļas musulmaņi regulāri devās sirojumos uz Dienvidu – valsts kristiešu – daļu, un verdzībā tika aizvesti cilvēki veseliem ciemiem. Sievietes tika izvarotas, bērni sakropļoti – cirsti pirksti, durtas acis un citādi nomocīti. Tajā laikā «Starptautiskā kristiešu solidaritāte», pirmkārt, informēja Rietumu pasaules cilvēkus par notikumiem Sudānā, jo daudzi pat neticēja, ka iespējama tādas formas verdzība arī 21. gadsimtā, otrkārt, nodarbojās ar šo vergu izpirkšanu. "Pašlaik gan vairs vergus neizpērkam, bet gan palīdzam viņiem atgriezties savā zemē ar citiem paņēmieniem. Piemēram, kad Ziemeļsudānas aitu gani, ar kuriem parasti kopā ceļo arī vergi, dodas uz Dienvidsudānas teritoriju, viņiem tiek piedāvāti medikamenti apmaiņā pret vergiem. Savukārt šos atbrīvotos nodrošinām ar tā saukto "izdzīvošanas komplektu", kurā ietilpst, piemēram, ēst gatavošanas piederumi, materiāls, lai izveidotu aizslietni un tamlīdzīgi," stāsta Benjamins.
Kad vajag pabalstīt… kaut mazlietiņ
Tomēr šī organizācija nav tik liela un arī tās budžets nav pietiekams, lai varētu iesaistīties visos pasaulē notiekošajos konfliktos un kataklizmās. Parasti biedri vienojas par vienu lielu projektu, kura galvenais virsuzdevums ir cilvēcības vairošana. Kā stāsta viesi no Šveices, vissvarīgākais ir cilvēkiem pašiem apzināties savas tiesības dzīvot kā… cilvēkiem.
Latvijā savus projektus organizācija īsteno, pateicoties "labiem kontaktiem" jeb misijai «Pakāpieni» un Danai, Viljamam Šulciem. Galvenā palīdzības mērķauditorija ir ģimenes ar bērniem. Un, kad noslēdzas diskusija, dodamies pa gandrīz bezceļiem apraudzīt cilvēkus, kuru smago dzīvi viņi kopā ir padarījuši kaut nedaudz vieglāku.
Galvenais, lai būtu darbs!
Pirmā pieturvieta – Matkulē, kur mamma Ilva un tētis Mārtiņš audzina un cenšas palaist lielajā pasaulē deviņas stipras atvases. Vecākā meita jau Vānes «Dzīvespriekā» izskolojusies par pavāri un tagad dzīvo un strādā galvaspilsētā. Kā stāsta mamma Ilva: "Reizēm pat pelna vairāk nekā tētis!" Savukārt otra pilngadīgā māsa mācās par šuvēju.
Salīdzinot ar to, kāda ģimenei bijusi dzīve vēl pirms gada, pašlaik daudzas lietas ir nokārtojušās. Piemēram, ģimene, kurā dzīvo arī vecmāmiņa Dzintra – tātad kopā 12 cilvēku, vairs nav spiesta sadzīvot vienā istabā. Beidzot mājā ir elektrība, bez kuras viņi bija iemanījušies izdzīvot teju sešus gadus. Jumtu gan rotā vien plēve, un pašlaik naudiņas tā pabeigšanai neatrodoties, lai arī neviens jau dīkā nesēžot! Tētis Mārtiņš mostas katru dienu četros, lai nokļūtu darbā Lapmežciemā. Iepriekš gan bijis labi apmaksāts darbs Somijā, tomēr pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā viesstrādnieki bijuši spiesti doties mājās. Arī mamma strādājusi vietējā uzņēmumā un devusi savu artavu ģimenes budžetā, tomēr uzņēmums – līdzīgi daudziem citiem šodien – bankrotējis. Neesot jau laukos algota darba, bet darāmā atliku likām ir arī pašu mājās. Jāpabaro visa lielā ģimene, jāapkopj gotiņas, jāveic lauku darbi, kuros liels atbalsts mammai ir 16 gadus vecais dēls Mārcis. Ģimene dzīvo, strādā un cīnās. Un – ir viņiem arī palīgi, tā piemēram, pateicoties «Pakāpieniem», bērniem skoliņā ir brīvpusdienas, bet «Lido» darbinieki ziedojuši naudu, lai iegādātu nelielu veļas mašīnu. Beidzot sakārtoti arī ar īpašumu saistītie dokumenti, un, kā cer Ilva, nākamgad varētu pieteikties platībmaksājumiem. Galvenais jau, lai būtu darbs!
Bēgot no vardarbības
Savukārt otra ģimene, pie kuras viesojāmies, – māmiņa ar četriem bērniem, dzīvo Vānē. Jau astoņus mēnešus Aija kopj saimnieku simts slaucamās kazas un, sagaidot ārzemju viesus, ar asarām acīs metas tiem ap kaklu: "Ja man kāds kādreiz jautāja: kas ir mans sapnis? Es vienmēr atbildēju – veļas mašīna. Un nu man tāda ir! Paldies." Aija stāsta, ka, pirmo reizi mazgājot veļu automātiskajā veļas mašīnā, pat divas stundas sēdējusi un skatījusies, kā tas notiek.
Šī ģimene «Pakāpienu» redzeslokā nokļuvusi pēc tam, kad, vairākkārt saņemoties, draudzenes aicināta, Aija uzrakstījusi vēstuli. Bērnu tēvam, kuram nu jau ir atņemtas aprūpes tiesības, bijis nelāgs "niķis" savas atvases iekaustīt un, kopš Aija saņēmusies uzsākt jaunu dzīvi – par savām atvasēm viņš nav licies ne zinis. Nu Aija tikusi ne tikai pie jaunas iespējas sākt visu no sākuma, bet tikusi arī pie jauna smaida – Dana un Vilijams palīdzējuši salikt zobus. Darbs kazu fermā gan esot diezgan smags – jāceļoties četros, lopiņi jāslauc, jāved laukā, un Aija ar neviltotu prieku atceroties laiku, kad varējusi strādāt Vānē, kur, sakopjot apkārtni, pelnījusi pat Ls 7 dienā! Bet nu laiks vēl rādīšot, kur dzīve aizvedīs. Pati smaidīga un bērni smaida, apķeroties viesiem ap vidu, nelaiž prom, īpaši jau Danas tanti, jo – cik tad to ciemiņu te atbraucot!
***
Tālāk Dana, Viljams, Benjamins, Estere dodas uz Šķēdi Saldus rajonā, un arī nākamajā dienā viņiem paredzēts apciemot vairākas ģimenes. Visas sajūtas, iespaidus, ko guvām kopā ar šiem misijas pārņemtajiem cilvēkiem, izstāstīt nemaz nav iespējams.
Jā, varbūt jautājums – vai Latvijai jāpalīdz, salīdzinot ar likstām citviet pasaulē, – paliek it kā atklāts, tomēr… Vēl tik daudziem mūsu līdzcilvēkiem, kas var, grib un prot strādāt; kas mīl savus bērnus un grib par tiem rūpēties; kas mīl savu zemi un prot to kopt… tomēr neklājas viegli. Reizēm tā grūtuma ir par daudz, un bez nesavtīgam atbalstam pasniegtas rokas nekādi neiztikt. Paldies tiem, kas var un grib palīdzēt!
