Lai noskaidrotu situāciju ar bekām, sazinājāmies ar Latvijas nacionālā muzeja mikoloģi Initu Danieli, kura mums skaidroja: “Attēlā redzamās ir dažādu veidu baravikas – gan vasaras baravika un citas. It kā indīga skaitās vien velna beka (sarkanu kātiņu un gaišu cepurīti), bet to Latvijā neviens īsti nav atradis. Tā atšķiras no citām bekām, un to jau cilvēks pamana uzreiz. Mēģinājām pat šo beku atrast, braucām, meklējām, bet – bez rezultātiem. Jā, pie mums ir neēdamas, rūgtas bekas – žults beka, sakņukāta beka, resnkāta beka un vēl kāda no retajām, skaistajām bekām. Un tās nav ēdamas tikai garšas dēļ, ne tāpēc, ka tā var kaitēt cilvēka veselībai. Lai nu ko, bet bekas jau parasti cilvēki pazīst. Ir tā, ka cilvēkam, ne pa telefonu, ne avīzē nevar paskaidrot, kādas sēnes ir ēdamas un kādas nav, pašam viņam ir jādomā… Informācija par sēnēm, šajā laikā ir dabūjama ļoti daudz un cilvēkam vajag mācēt saprast pazīmes. Un jebkādu sēni ēst tikai tad, ja ir pilnīgi drošs un nav nekādu šaubu par to, ka tā ir lietojama pārtikā.” Jautājām par tautā ieteikto metodi mēles pielikšanu pie kātiņa. I. Daniele skaidroja, ka tas var darboties tikai uz bekām, ne visām sēnēm. Tādā veidā varot vien žults beku no pārējām atšķirt, ja ir radušās kādas šaubas. Bet tikai uz to, ka ir rūgts un tad nu nav ēdams, nevarot paļauties, jāizvērtē esot arī pārējās pazīmes – mēles pielikšana nebūs rādītājs. Un jā, ne vienmēr indīgās sēnes būs negaršīgas (piemēram, zaļā mušmirei esot pat patīkama garša) un rūgtas. Jāskatās esot gan krāsa, gan forma, gan smarža, gan tas, vai tai ir vai nav gredzena utt.– jāskatās kompleksā.
