Nu mums ir Ģenētiski modificētās organismu aprites likums, kurš gan ir papildināts ar normu, kas dod iespēju pašvaldībām pasludināt savas teritorijas brīvas no ģenētiski modificētu kultūraugu audzēšanas. Ir radies uzskats, – ja Zemkopības ministrija ir izdevusi noteikumus par ģenētiski modificēto kultūraugu līdzās pastāvēšanu, tad jau ministrija cenšas veicināt, lai tādi augi būru. Nekā tamlīdzīga! Ir Eiropas nosacījums, ka ģenētiski modificētu kultūru audzēšanu neviena valsts ar likumu nedrīkst aizliegt audzēt. Līdz ar to, ja nav nekādi noteikumi valstī, tad katrs, kas vēlas, var audzēt ģenētiskos kultūraugus, jo noteikumu vispār nav.
Nu ir noteikumi un visai stingri, pat drastiski ar domu, ka tas, kas gribētu sākt modificētu pārtiku audzēt, viņam būtu diezgan lielas problēmas. Eiropā ir atzītas un atļautas audzēt tikai tās šķirnes, kas ir iekļautas Eiropas katalogā. Pašlaik tajā ir tikai kukurūzas šķirnes.
Vēl joprojām Latvijas Zemkopības ministrijas viedoklis ir tāds: ja tiek lūgta atļauja audzēt ģenētiski modificētos organismus, tas jāsaskaņo ar visām dalībvalstīm. Ja kāds saka, ka Eiropas savienība ir atzinusi daudzas kultūras, tad tas nav par audzēšanu, tas ir par pārtikas piedevām, lopbarību. Taču tas arī rada bažas, jo ir risks, ka organisms, piemēram, modificēts lopbarības grauds vai kartupelis, kas nav iekļauts atļauto katalogā, var tikt iesēts vai iestādīts, tātad nonāks apritē vidē. Un šī situācija nebūs kontrolējama. Piemēram, Latvijā pašlaik ir jūtami spēcīgi centieni no kartupeļu selekcijas firmas Zviedrijā, kura cenšas panākt atļauju ģenētiski modificētu kartupeļu audzēšanu ne pārtikai, bet arī cietes ražošanai un tehniskām vajadzībām. Pašlaik mūsu Zemkopības ministrija tam pretojas, jo ļoti labi zinām, ka Latvija ir kartupeļu zeme, un gandrīz jebkuram ir piemājas dārziņš, un kāds jau aiz intereses vien gribēs pamēģināt un to kartupeli arī savā dārziņā izaudzēt…