Allaž jānēsā sev līdzi labas domas un vēlme ko labu izdarīt. Piemēram, priecēt līdzcilvēkus ar ziediem ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Un, ja vēl ir zaļie pirkstiņi – tādi kā Vānes pamatskolas skolotājai Rutai Šteinbergai, tad arī sētas miets uzziedot.
No malas palūkoties
Skolotāja bērniem māca angļu valodu. Audzina 5. klasi un strādā par skolas bibliotekāri. 8. februārī viņa kopā ar kolēģiem, draugiem un radiem dzimumdienas tortē nopūta 50 sveces. Kundze nekaunas no saviem gadiem. Ja uzlūko, nav par ko. Ir jālepojas.
– Un tomēr, vai sajūtat sevī tādu kā klikšķi – rau, pusgadsimts jau nodzīvots?
– It kā jau nē. Tomēr iekšēji gribas uz sevi no malas palūkoties. Apstāties.
– Pastāvam! Kāds paskats? Sajūta?
– Laiks ātri skrien. Nežēlīgi ātri. Laika vērte mainās. Vajadzētu dzīvot katrai dienai ar pilnu klapi, it kā tā būtu vienīgā, bet neizdodas. Dzīvoju šajā malā jau 21. gadu. Labi atceros augusta dienu, kad šeit ierados.
Kurzemnieki lepni, kanti tur augstāk. Bet mans šūpulis kārts Jaunburtnieku pagastā – viducī starp kalniem un lejām un labiem ļaudīm. Šajā pusē citādi – ļaudis mājas ceļ pēc iespējas tuvāk kalna korei, lai tikai sābri ievēro.
– Un kāds tad bijis 21 gads šajā pusē?
– Viss labi un arī ne tik labi. Interesanti. Visa kā bijis gana.
Bez zelta maliņām
– Kreņķis arī?
– Jā, protams. Bet, kad atnāk nākamais, iepriekšējais piemirstas. Nevienam mākonim nav zelta maliņas. Paļaujos pārsvarā tikai uz sevi. Arī uz kolēģu atbalstu. Viņiem tas zelts ne tikai maliņās. Arī no iekšpuses piepildīti – bet ne jau ar zeltu, kas vien spīd. Darbabiedri arī ar sirds siltumu silda, jo labi ļaudis.
– Kā domājat, – vai vispār spējam paši ko izmainīt savā dzīvē? Vai tā jau nav ierakstīta mums nepieejamā grāmatā?
– Iespējams, ka tā arī ir, bet cilvēkam (man pašai arī) gribas būt Visuma centram, radītājai un apzināties, ka varu un spēju.
– Aizgājušos gadus negribas pārlapot, pārrakstīt?
– Neko, neko nenožēloju. Kas bijis – bijis. Dzīvojot šajā pusē, apprecējos. Bērni piedzima. Augstskolu pabeidzu.
– Viss tik gludi.
– Ar vīru izšķīrāmies. Tā laikam bija lemts. Bet kopā dzīvošanas laiks bija jauks laiks manā dzīvē, un tas nekad nekur nepazudīs. Tās smaržas, gaismas, krāsas, garšas…
– Nākamie 50 priekšā. Negribas būt mūžīgai?
– Vilinoši, bet laikam tomēr nē. Kāda tā pasaule būs bez maniem mīļajiem?! No malas lūkoties?! Nē. Vairāk mani uztrauc vide. Kas notiks? Kā dzīvosim?
– Vai tad tik bēdīgs paskats?
– Man patīk gadalaikam atbilstošs laiks. Īsta ziema, kad var slēpot. Vārtīties kupenās. Sniegputenis, kad aizvelk pēdas aizmugurē un tu, cilvēks, ej uz nekurieni. Uz nezināmo.
– Kad Vāne liekas jaukākā?
– Pavasarī, kad parkā uzzied vizbulītes un neaizmirstulītes.
Sevis palutināšana
– Pati sev patīkat?
– Cenšos sevi pamīlēt. Sakrāju naudiņu un palutinu sevi, piemēram, ar labu smaržu.
– Dāvanas saņemt patīk?
– Arī prieks.
– Un dāvināt citiem?
– Audzēju puķu stādus, tos arī dāvinu citiem – pazīstamiem un svešiem. Tā sev gūstu prieku. (Par R. Šteinbergas zaļajiem darbiņiem pastāstīja viņas kolēģes. Arī par sētas mietu, kuru kundze bez īpašas piepūles spētu uzziedināt. – Aut.)
– Pieminējāt savu draugu, kas tālu svešumā. Ko gaidāt no viņa?
– Ar ziediem no viņa par maz. Viņu visu gribu (smejas, smaids seju nepamet). Viņš ir tālu. Liktenis. Neko nevaru mainīt. Ļaujos laika ritumam.
– Ko gaidāt no sava vīrieša?
– Vīrieša dabu. Sapratni, atbalstu, lai var paļauties. Tā man dzīvē līdz šim pietrūcis.
– Ir jums cilvēks, kuram spējat visu, visu izlikt, neko nenoklusējot?
– Mamma. Bet – vai vajag?! Draudzene. Vai drīkst?! Ar draudzeni saprotamies bez vārdiem. Vārdi ir nesaprašanās avots. Jo vairāk otrs cilvēks runā, apvārdo, jo bilde kļūst ņirbīgi pelēcīga.
Palikt uz zemes
– Vienai nav grūti?
– Ir, bet vēl grūtāk, ja siena starpā un kamols kaklā sprūst.
– Jums līdzās grāmatas. Daudz grāmatu. Starp tām ir arī kāda jūsējā – īpašā grāmata?
– Zenta Mauriņa. Jā, daži viņas darbi.
– Esat allaž pareiza, labiniece?
– Kas var pateikt, kas kuram slikts, labs? Dullība, pareizība? Varbūt visu savu dzīvi dzīvoju ne tā, kā to citi no malas redz, bet tā ir manējā un dzīvoju, kā protu.
– Ja ticētu, ka kādreiz cilvēks nonāk debesīs, ellē, kuru izvēlētos?
– Palikt uz zemes.
***
Klasē, kur parunājām, iedrāzās bērnu pulciņš. Plauktā cilā, apmīļo rotaļlietas – lelles, lāčukus, rūķus. Starp mantām atrodas arī pūķis. Atvērtu muti, asiem zobiem un platiem spārniem, kas spētu tālu lidot.
– Varbūt pūķim uzticēt atnest dāvaniņu no mīļotā cilvēka tālumā?
– Pūķim asi zobi. Lidojot sadomās vēl ko noķert. Un dāvana, kuru gaidu, arī būs pagalam. Piesiet pie spārnu galiņiem vēl varētu, bet, ja spārni lidojot nodilst?! Gan dāvana pati atnāks, ja tā būs lemts.
hahaha
hahaha
hahaha