Kaut gan no malas skatoties šķiet, ka pie brīvas un neatkarīgas valsts tikām samērā viegli, ar nelieliem zaudējumiem, tomēr bija cilvēki, kuri visur gāja pirmie, kuri spēja pārvarēt bailes, kaut arī zināmā mērā riskam pakļāva savu dzīvi, savu ģimeni. Viena no viņiem – Kitija Strupe, kuras šūtie Latvijas karogi bija pirmie Ragaciemā un, kas zina, iespējams arī pirmie Tukuma rajonā. Pašlaik Kitijas šūtais pirmais karogs glabājas Lapmežciema novada muzejā.
Toreiz jau daudz ko nesapratām
K. Strupe:
– Nekāds dižs politiķis neesmu, esmu mājas un ģimenes cilvēks. Tomēr tāpat kā daudziem latviešiem zemapziņā tas, ka Latvija varētu būt brīva un neatkarīga, bija. Man šķiet, ka cerības uz brīvību deva tieši Gorbačovs, kura laikā visas runas no tribīnēm tomēr bija atšķirīgas, salīdzinot ar iepriekšējo laiku. Ne velti toreiz teica "Gorbačova atkusnis". Atceros, ka Tukumā redzēju padomju armijas virsnieku, un blakus viņam stāvēja cilvēks ar Latvijas karoga krāsās adītu apsēju ap galvu. Tas toreiz, salīdzinot ar dzīvi līdz tam, bija tāds nesaprotams moments: kā tā var būt?! Tagad domāju, ka Atmoda bija no augšas organizēta, ne jau tauta viena pati varēja visu mainīt pēc komandas. Domāju, ka lielajai PSRS draudēja sabrukums, un, lai viss ieietu normālā gultnē, šis process bija organizēts. Tā tagad, no gadu attāluma uz notikumiem skatoties, domāju. Tādā veidā – no augšas, manuprāt, radās arī Tautas fronte. Sākās parakstu vākšana par to, lai izved padomju armiju.
Toreiz jau cilvēki daudz ko nesaprata. Neviens jau arī neko nestāstīja. Atceros – skolas laikā mums tik daudz bērnu pēkšņi uzradās otrajā klasē. Toreiz neviens neprasīja un neviens jau arī nestāstīja, ka skolā ierādušies bērni, kas atgriezušies no Sibīrijas. Arī manai draudzenei bija 11 gadi, kad viņa atbrauca no Sibīrijas.
Bija skaisti!
– Bet par karogiem – tas ir īpašs stāsts. Tas bija 1988. gadā. Man mājā bija tumšsarkans audums, es šad tad šo to šuvu, un šī krāsa man patika. Sadomāju un uzšuvu savai mājai karogu, vēl vīra brālim kaimiņos, Lapmežciemā vēl dažam labam – mūsu ciemā vismaz kādiem 10 cilvēkiem. Kad citi padzirdēja, ka es šuju karogus, 17. novembrī atskrēja attālāks kaimiņš: "Man noteikti vajag, uzšuj!…" Bet man jau vairs nav spēka. Teicu, ka sarunāts – jāuzšuj vispirms tiem, kuru mājas gar Talsu šoseju, lai var izlikt tā, ka visi redz. Viņš saka, ka viņam ļoti vajag… Tad arī uzšuvu, bet teicu, ka no rīta ilgāk gulēšu, lai paņem laukā, kur uz soliņa būs uzlikts. Bija skaisti, ka 1988. gada 18. novembrī Ragaciemā plīvoja karogi, arī Lapmežciemā kādās pāris mājās gar ceļmalu!
1989. gadā jau mums bija savs aktīvs Atmodas kustības dalībnieks Reķis. Viņš atveda labāku audumu, bija noskaidrojis pareizos karoga izmērus. Tad jau gāja kā ražošanā, tad gan es kādu simbolisku samaksu par karoga šūšanu ņēmu, jo bija jāšuj ļoti daudz.
Kurš tad, ja ne es?
– Vācām arī parakstus par armijas izvešanu, zinājām, kur iet. Pāris vietas bija, kur mūs aizraidīja: vienā cilvēki baidījās, bet otrā teica: "Es gan tā nevarētu iet un uzbāzties cilvēkiem!" Piedalījos arī Daugavmalas pirmajā manifestācijā. Bērni toreiz bija pusaudži. Vīrs šajā periodā vairāk bija jūrā nekā mājās, tāpēc visus lēmumus man vajadzēja pieņemt pašai. Mamma gan zvanīja no Rīgas, teica, lai nebraucu uz manifestāciju, jo vīrs jūrā, bērni vēl nav pieauguši. Bet kurš tad brauks, ja ne es!? Bērni nav barojami, un es esmu tieši tajā vecumā, kad ir jābrauc! Braucām uz Baltijas ceļu, transportu toreiz deva kolhozs. Braucām arī uz barikādēm: pa dienu sievas dežūrēja, naktī atveda vīrus. Bija tāds pacēlums, sajūtas bija neaprakstāmas!… Diez vai kādreiz vairs tādas būs…
Jā, šodien jūtamies tādi kā nodoti. Mēs jau barikādēs bijām, bet vai tie, kurus šodien redzam televīzijā, vai tie politiķi tur bija? Man šķiet, ka viņu tur nebija.
Karogs arī kuģa mastā
– 1989. gadā, kad Gorbačovs palaida drusku vaļīgāk grožus, mūs palaida uz Ameriku pie radiem, pie vīra brālēna. Tas bija oktobris. Tur būdami, skatījāmies televizorā, kā Vācijā Berlīnes mūri nojauca. Amerikā dzīvoja mūsu onkulis Fricis Kalniņš (viņa urna ar pelniem nu atvesta uz Zemīti), viņš interesējās par politiku, un toreiz viņš teica, ka Vācija apvienosies, un tā arī notika.
1990. gadā vīrs brauca uz transportkuģa «Irlava» par kapteiņa palīgu. Viens no pirmajiem reisiem bija uz Hanzas dienām Deventerā Holandē. Es savu šūto karogu iedevu līdz. Tas nebija atļauts, tomēr viņi Latvijas karogu uzvilka, izgāja cauri Zundam un kuģoja ar Latvijas karogu, bet uz kuģa dūmeņa bija vēl sirpis un āmurs.
1991. gada augustā, kad bija apvērsums, vīra kuģim bija reiss uz Dāniju. Radio klusēja, informācijas nekādas. Vīrs bija aizbraucis uz Ventspili, kuģim bija jāiet ārā, visur vēl bija padomju robežsargi. Vīrs zvanīja, stāstīja, ka rīkojums ir iziet, bet vai robežsargi laidīs, vai nē – to nevar zināt. Jautāju viņam – ja kas – ko tu te darīsi? Labāk lai ir prom, gan jau sievas ar bērniem izsitīsies. Tolaik neviens nezināja, kā pareizāk būtu rīkoties. Firmas vadītājs bija Andrejs Danzbergs deva rīkojumu kuģi izlaist, bet ar nosacījumu – lai atgriežas pēc apstākļiem. Tieši tajā laikā pie mums viesojās radinieks no Amerikas. Viņš gribēja uz Rīgu aizbraukt, bet, tā kā Rīgā tobrīd bija bruņu transportieri, lai viņu nešokētu, pierunājām doties apskatīt Kolkas ragu. Viņš notikušo pārdzīvoja savādāk – ka nebūs lidmašīnas reiss, ka zaudēs darbu. Mēs jau bijām pieraduši – kā būs, tā būs… Atceļā no Kolkas raga redzējām skaistu varavīksni. Raudzījos un domāju, kaut nu viss labi un mierīgi beigtos… un patiesi, beidzās taču viss labi….