Kaut naktī virs Tumes pabārstījies sniegs un ceļi slideni un balti, bērnudārza pagalmā – ne šis, ne tas. Zaļa zālīte sedziņai spraucas cauri, un teju jau saulīte ar' sarosīsies. Izkausēs to izsmieklu, ne sniegu. Bet bērni sēstas uz plastmasas šļūceklīšiem un brauc pa nokalnīti. Zālīte ieķeras šļūceklīšos un lēti nelaiž vaļā. Bērni spiedz, velk, stumj. Kaut kā jau līdz lejai jātiek! Lejā – peļķe. Daži rakari grasās pa to ar laiviņu irties. Audzinātājas atrunā. Ko teiks mammas, tēti, kad vakarā redzēs dubļainās drēbes?!
Nokalnītē atrodas drāšu žogs. Aiz žoga – dīķis. Bērnus pievelk kā magnēts. Tur uz ledus sasēduši onkuļi. Sēž un cilā aukliņas ar spīdīgiem vizuļiem. Bērniem arī gribas kāpt uz ledus, sak, ja jau onkuļi var, kālab viņi nevar? Varbūt zelta zivtiņa pieķertos un tad gan varētu kaudzi visvisādu mantu nopirkt… Vien audzinātājas bērnus nelaiž. Gandrīz ar abām rokām bērniem tur acis ciet, lai neredz dīķi un sirsniņas pa muti neizkāpj laukā.
