Tukuma lidlaukā paslēpta kodolbumba?!

Katram stāstam savs sākums – šis sākās ar cilvēku, kas par nelielu samaksu apņēmās padalīties ar sevišķi slepenu informāciju. Proti, viņš zinot, ka Tukuma lidlauka teritorijā norakta atomraķetes kodolgalviņa. Tā esot Krievijas armijas specdienestu "dāvaniņa", 90. gados atstājot lildlauku. Vīrs apgalvoja, ka esot apdraudēto vietu apmeklējis ar radiācijas mērītāju un rādījumi bijuši nepārprotami – radiācijas līmenis paaugstināts. Bet kas vēl būšot tad, kad kodolgalviņas čaula sadalīsies?!

Kas par to maksās?!

Lai cik neticama šī informācija un pats tās sniedzējs arī nešķistu, atceroties nesenos notikumus Itālijā un apzinoties atbildīga žurnālista misiju, apņēmāmies tomēr uzzināto pārbaudīt. Domājām, tas nebūs grūti – galu galā radiācijas merītāju katrs taču redzējis! Jaunākie no mums – skolas fizikas stundās, mazliet vecākie – ne tikai fiziku, bet arī militāro mācību apgūstot, armijā dienot un redzot, kā 90. gados Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki tirgū preces pārbauda. Bet sākām, kā mums šķita, ar pašu atbildīgāko dienestu sabiedrības drošības jomā – ar Ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Nē, nē, radiācijas mērierīču glābējiem nav, nekādu radiāciju nemēra. Dzirdēts, ka Rīga gan esot un Latgalē, kur glābēji ar radiācijas mērījumiem nodarbojoties regulāri.

Bet mēs varot sazināties ar Zemessardzi, ar Pārtijas un veterināro dienestu un Vides dienestu… Tā arī darījām. Ko noskaidrojām? Nekādu atbildīgu centru, nekādas laboratorijas, nekāda mērītāja rajona teritorijā nav. Jā, kādreiz bija, nu viss likvidēts. Jā, ir, ir valstī galvenā radiācijas uzraudzības laboratorija, pie Vides ministrijas, taču – kas par viņu pārbaudēm maksās?…

Maksās vai nemaksās, bet – vai tiešām nevaram atrast par visiem vienu Geigera skaitītāju?! Skolās, kara muzejā, slimnīcā, galu galā?!…

Jā, muzejā varbūt ir (cik nu tādam – ej, nu zini, kur stāvējušam – var uzticēties), slimnīcā? Tur tikai mazītiņie dozimetri. Skolās? Nē nav…

Lai cik sākumā šķita neiesējami, tomēr izrādījās, ka nekādu iespēju vismaz pāris, četru dienu laikā (ziņu saņēmām piektdien) legāli pārliecināties par to – esam vai neesam apdraudēti – nav.

Zvanoties un runājot ar dažādu atbildīgi dienestu pārstāvjiem, vienu draudīgu apstiprinājumu gan guvām – zinātāji apliecināja – jā, kodolgalviņas Tukuma lidlaukā tiešām bijušas…

Bet lidlaukam – apkārt žogs

Tā pagājušajā nedēļā braucām meklēt "kodolvalsts" Latvijas apslēptos dārgumus. Mūsu informācijas avots nevēlējās, lai tiktu atklāts viņa vārds, tālab sauksim vīru par Saulaino – mulsā smaida dēļ, kas varētu likties draudzīgs ikvienam, izņemot Saulainā tēvu, kas pikti pavēstīja, lai savācot to dienaszagli un mājās nevedot; nespējot vairs izturēt tādu nodzertu nelaimi! Jā, situācija bija tāda, ka Saulainais pāris stundu pēc redakcijas apmeklējuma bija pamanījies iekļūt jūtamā alkohola reibumā, tomēr kājās turējās, bikses sapogāja un bija gatavs ceļa rādītājs. Lidlauka tuvumā viņš tiešām uzvedās, kā zinātājs – vēlēja tik braukt uz priekšu, pa kreisi, pa kreisi, un pie kādiem vārtiem gāja blatoties ar apsardzi, kas, uzklausot vēlmi runāt ar priekšniecību, pieaicināja vēl trīs vīrus. Abpus žogam notika īsa un neauglīga vīru saruna labākajās zonas (ieslodzījuma vietu) tradīcijās, kur galvenākais no galvenajiem viņpus žogam paskaidroja neaptēstajam fraieram šaipus žoga, ka galvenāku šeit nebūs, un lai stāsta, kas par vajadzību. Kad Saulainais vien daudzināja, ka viņam vajag priekšnieku, viss beidzās ar solījumu izsaukt mentus, un mūsu informācijas avots līksmi atbalstīja: – Jā, sauciet mentus!

Mentus neviens nesauca, bet Saulainais, no žoga atgājis darījumu cilvēka cienīgā solī, sāka šķendēties par… Nu labi, šos vārdus mutē neņemsim. Jā, plāns bija izgāzies – redz, lidlaukam žogs apkārt, sargi priekšā, kas nelaiž iekšā…

Un…dozimetrs klusēja

Vai tas mazināja Saulainā apņēmību apliecināt, ka nav sagvelzis niekus? Protams, nē. Visai juceklīgi sāka stāstīt, ka savulaik strādājis šeit par tehniķi, bet noteiktā lidlauka daļā atradusies "kurlmēmo" daļa (molčuni jeb armijas slepenais dienests) – neviens nezinājis, ko īsti viņi tur dara – jebkādas sarunas aizliegtas. Nu, lūk, bet 90. gadu sākumā, kad padomju armija pametusi lidlauku, Saulainajam restorānā iznākusi saruna ar kādu augsta ranga virsnieku, kas lepojies, ka latviešiem atstāta "dāvaniņa" – 30 m dziļumā ierakta kodolgalviņa; pēc 12 gadiem konteiners, kurā tā atrodas, sadalīšoties un mēs saņemšot t-ā-ā-ādu starojumu, ka maz neliksies… Sirdsapziņa Saulainajam liegusi klusēt, tālab viņš šo informāciju nodeva avīzei…

Nu ko, vismaz radioaktīvais starojums ir konkrēti pārbaudāma lieta, tāpēc devāmies pie paziņas pēc dozimetra. Neticami, bet paveicās. Vispirms pamērījām fonu pie paziņas mājām Slampes pagastā – kā izrādījās, mēraparātam nebija bateriju. Dabūjām baterijas, bet viss viens – bultiņa 50 milirentgenu skalā līdz nepilnai pusei aizvirzījās vienīgi sadaļā ar melnu trijstūri (kā vēlāk noskaidrojām – aparāta kontroles režīmā); skalās – «x10», «x100» utt, nekādas kustības nebija. Braucām uz lidlauku, un šoreiz piestājām pie vārtiem uz bijušo garāžu laukumu – pēc Saulainā vēstījuma – netālu no vietas, kur noglabāta bumba. Kur tieši norakta, viņš gan neatklāja – kodolgalviņas iedarbināšanai esot pievienoti 150 gr molibdēna, bet molibdēna cena melnajā tirgū – 28 000 eiro/gr! Tā esot Saulainā iespēja kļūt par miljonāru!

Dozimetrs joprojām klusēja, un mūsu pavadonis to skaidroja vien tā, ka jāmēra virs ieraktās bumbas – proti, apmēram 300 m ziemeļu virzienā no vārtiem. Ko daudz? Īsā slapstīgā misijā izložņāju teritoriju, un – arī šoreiz dozimetrs klusēja. Iežogotā teritorija nebija liela – tās tālākajā stūrī atradās divas pazemes glabātuves ar uzrakstiem uz durvīm – «Glabātuve Nr.5» un «Nr.4». Spriežot pēc koka aizgaldiem, savulaik tajās glabāti dārzeņi. Vairāk uz rietumu pusi atradās kokos ieaudzis iespaidīgs bunkurs ar diviem angāriem un, kas zīmīgi, šīs teritorijas perimetra stūros atradās betona ligzdas ložmetējniekiem – identiskas tām, ko pērn redzēju Vācijā, bijušajā padomju armijas raķešu bāzē, kur reāli tika glabāti atomieroči. Tātad, kaut kas nozīmīgs te bijis, tomēr ne miņas no vietas, kur 30 m dziļumā nolaist nāvējošu kravu.

Kaut kas no leģendām un patiesības

Saulainais teicās, ka bumba ievietota 5 cm biezā svina konteinerā, un pat, ja pieņemam, ka tā sver tikai 52 kg, kā dažos neformālos avotos vēstīts, arī tad jāveic ievērojams darbs, lai izraktu 30 m dziļu šahtu (par bedri nenosauksi).

Aptaujāto tukumnieku liecības ir pretrunīgas – vieni teic, ka 90. gados krievu armijai nav bijis tādas tehnikas – lielāka tehnika no Šlokenbekas nomāta un pat zāles pļāvējs no vietējās dārzniecības lienēts. Taču ir arī cilvēki, kas svēti pārliecināti – mēs pat nenojaušam, kas šeit atradās un kādas iespējas bija padomju armijas rīcībā….

Joprojām dzīvas leģendas par apakšzemes tuneļiem – viens no bijušajiem lidlauka sargiem (laikā, kad lidlauku apsaimniekoja agrofirma «Durbe») stāsta, ka Jauntukuma pusē uz skrejceļa bijusi norāde «No skrejceļa nenobraukt» (nevienā citā vietā tāda nav bijusi). Klīdušas runas, ka šajā vietā stiepjoties apakšzemes tunelis. Entuziasti vietu pārbaudījuši ar speciālu mēraparātu, un tas tiešām uzrādījis tukšumu pazemē. Oficiāla apstiprinājuma, protams, šai versijai nav.

Jāpiebilst – pēcāk satiktais Saulainā paziņa, dozimetra īpašnieks, gan noliedza stāstu par palielinātu starojumu lidlaukā; nekā tāda neesot – savulaik gan lidlaukā stāvējušas divas metāla tvertnes ar radonu, un tur gan starojums pārsniedzis normu seškārtīgi. Kamēr domāts, ko ar tām iesākt, čigāni pamanījušies metāllūžņos sagriezt; tagad gan laikam starodami apkārt staigājot, ja vēl staigā…

Runas par kodolgalviņu – tukša muldēšana

Smārdes pagasta padomes priekšsēdētājs Gundars Važa kopš pērnā gada ir arī SIA «Tukuma airport» padomes priekšsēdētājs (pašvaldībai uzņēmumā, kas apsaimnieko lidlauka lielāko daļu, pieder 50% daļu), tāpēc lūdzām viņa komentāru jautājumā par to, vai vērts lidlaukā meklēt kodolbumbu.

G. Važa:

– 2006. gadā noliktavās tika veikta testēšana un nekāda radiācija neparādījās. Pat nezinu, kur tādu kodolgalviņu var noslēpt – jāsaka tā.

– Runa iet par vietu līdzās bijušajām garāžām…

– Tiešām nezinu, kur tajā daļā ko tādu varētu noglabāt; nav man tādas informācijas – visticamāk – runas par kodolgalviņu ir tukša muldēšana.

– Tātad, pārņemot lidlauku, pašvaldībai bija informācija par to, kas iepriekš tur glabāts?

– Bija, tieši tā – kā par vietu, kur glabātas kodolgalviņas, un tur tika mērīts radiācijas līmenis…

– Tātad kodolgalviņas bija?

– Oficiāla apstiprinājuma nebija, taču tā sapratām no sarunām pēc nodošanas. Aizsardzības ministrija pašvaldībai lidlauku nodeva tikai 2005. gadā, tas jāprasa ministrijai. Pēc padomju armijas aiziešanas Aizsardzības ministrija lidlauku iznomāja Laimonim Muceniekam; ministrija pati arī to apsargāja – reizes trīs gribēja nodot lidlauku pašvaldībai, bet neatdeva, bet, kad beidzot 2005. gadā atdeva, visi kabeļi bija izlaupīti un viss izlaupīts. Savā laikā, kad Smārdes pagasta padomes vadītājs bija Imants Valers, vienkārši intereses pēc gājām ar radiācijas mērītāju (palūkojām arī vienu no šahtām garāžu teritorijā), bet mērītājs neko neuzrādīja…

– Bet kā ar leģendām par pazemes ejām? Cik ticams, jūsuprāt, ir stāsts par to, ka kodolgalviņa noglabāta 30 m dziļumā?

– Nevaru iedomāties tādu vietu. Esmu bijis Vaiņodē un Skrundā, kur bija kodolgalviņu glabātuves (tur gan bija paredzēts šaut ar ballistiskajām raķetēm), bet mūsu lidlaukā pat tādu veidojumu nav! Vaiņodē ar riteņiem braukājām izdzīvošanas mačos – abos poligonos bijām, un mums [Tukuma lidlaukā] pat tuvu neviena konstrukcija nav tāda, kas varētu liecināt par kodolieroču esamību.

– Vai šobrīd radioaktīvais starojums lidlaukā ir pārbaudīts?

– Šobrīd nekas tāds nav veikts, un arī neredzu pamatojumu to darīt – ja cilvēkam ierunājusies sirdsapziņa, lai nāk uz pašvaldību, parāda konkrētu vietu – aizbrauksim un pārbaudīsim, cik tas ticami. Tajā lidlauka daļā, kas iznomāta Andrejam Ritenim, manuprāt, nekā tāda nav – ja būtu, sen būtu atklāts. Lidlauka pamatdaļā arī viss ir labiekārtots – ja būtu kāds šahtas vāks, tad, ar buldozeriem stumjot, sen būtu atklāts. Pārējā daļā, atklāti sakot, neredzu vietu, kur kas tāds varētu būt noslēpts. Ja vēlaties precīzāku informāciju, vaicājiet Aizsardzības ministrijai – es pat nepieļauju iespēju, ka Krievijas armija ko tādu varētu būt atstājusi.

No mušas izpūsts zilonis

Par to, vai runas par iespējamo kodolgalviņas atrašanos lidlaukā varētu būt iemesls radioaktīvā piesārņojuma pārbaudei, interesējāmies Radiācijas drošības centrā – vienīgajā institūcijā, kas Latvijā veic valsts uzraudzību ar kodoldrošību saistītajos jautājumos. Arī Radiācijas drošības centra direktors Andrejs Salmiņš bija pārliecināts, ka informācija par kodolbumbu Tukuma lidlaukā, maigi izsakoties, esot pārspīlējums – viņaprāt, no mušas izpūsts zilonis.

90. gados, kad Latvijā pārņemts padomju armijas militārais mantojums, visas vietas radioloģiski pārbaudītas. Visi kodolieroči no Latvijas izvesti atbilstoši starptautiskajiem līgumiem. Tukumā atradusies stratēģisko bumbvedēju bāze, kur teorētiski kodolieroči varēja būt, tomēr no lidlauka nekas tāds nav izvests. Papildu informācija esot pieejama Radiācijas drošības centra un Zviedrijas kodoldrošības inspekcijas pētījumā, kur sadaļā par PSRS militārajām bāzēm apkopoti Aizsardzības un Vides ministrijas speciālistu konkrētu pārbaužu dati.

Ja tomēr informācija par starojuma avotu Tukuma lidlaukā esot ticama, lai pašvaldība vēršas Radiācijas drošības centrā, inspektori aizbraukšot un pārbaudīšot. Ja runā par 30 m dziļumā noglabātu konteineru, par kura esamību vēl jāšaubās, tad jautājums – kas finansēs tik vērienīgus rakšanas darbus? Nereāls esot arī apgalvojums, ka svina konteiners pēc 12 gadiem sadaloties – svinam arī pēc 1000 gadiem nekas nekaitot… Kurš šaubās, lai muzejos paskatās arheoloģiskos izrakumus! Jebkurā gadījumā atombumbu konstrukcija esot tāda, ka tās var ilgstoši glabāties arī ļoti nelabvēlīgos apstākļos. "Es uzskatu, ka runāt par atombumbu Tukuma lidlaukā ir vairāk nekā pārspīlējums. Ticamāk – varētu būt norakts kaut kas cits, bet rakties 30 m dziļumā?! – ļoti maz ticams, jo tas prasītu arī ievērojamu darbu tiem, kas no lidlauka izvācās. Teorētiski visu ko var izdomāt un arī pārbaudīt, taču jābūt pietiekamam pamatam, lai kāds raktu lielas bedres tur, pie tā kociņa, vai varbūt cita kociņa?… Ņemsim tik ekskavatorus un raksim bedres? Nenopietni," tā Andrejs Salmiņš.

***

It kā jau ar to vajadzētu pietikt – ir pagātnes vēstījumi, pašvaldības un valstī vienīgā kodoldrošības uzraudzības centra direktora viedoklis, tomēr drošas pārliecības, ka viss kārtībā, arī nav. Neticas, ka esam tepat, Tukuma pievārtē noraktas kodolgalviņas apdraudēti, taču arī vēlme uzvelt problēmas risināšanu pašvaldības pleciem (turklāt – par maksu) nepārliecina.

Mums pietrūkst ticamu pagātnes liecību, tālab aicinām atsaukties cilvēkus, kas var pastāstīt par lidlauka pagātni padomju armijas laikā – ar interesi uzklausīsim.

To sauca par "kurlmēmo" daļu

Pirmās atsauksmes jau esam saņēmuši. Lūk, kādu vēstuli atrakstīja tukumnieks Leons Stiprais:

«Labdien!

Ļoti interesants raksts par iespējamo kodolbumbu Tukuma lidlaukā.

Savā laikā jūs publicējāt manu rakstu «Tukuma kara lidlauka noslēpumi».

Tur bija pāris rindiņas arī par "kurlmēmo" daļu. Žēl, ka neparunājāt ar mani; es labprāt pievienotos jūsu ekspedīcijai. Bet tur jābrauc ar pilnvarām un policijas pavadībā, jo tā daļa savā laikā (deviņdesmitajos gados) bija pārvērsta par labi apsargātu privātnoliktavu, kas diez vai grib dalīties ar saviem komercnoslēpumiem. Šajā daļā (lidlaukā) es nodienēju kādus 10 gadus un orientējos, kur bija bāzēti «kurlmēmie». Savā laikā kā mediķis tur pavadīju radioloģijas speciālistu, kas bija atbraucis kontrolēt radiācijas līmeni. Tas bija krievu laikos, es tiku ielaists tikai caurlaides telpā, lai sagaidītu un aizvestu atpakaļ radioloģijas speciālistu. Jā, pēc baumām, kas cirkulēja karavīru vidū, tā bija speciāla rotas lieluma daļa, kas pakļāvās tikai Maskavai. Komandēja viņus pulkvedis… Tas vien jau daudz izsaka. Pulka komandieris bija pulkvežleitnants. «Kurlmēmiem» bija atsevišķa kazarma – jauna un labiekārtota. (..)

Normāls radiācijas līmenis Latvijā skaitās no 10 līdz 15 mr/h. (pēc vecā iedalījuma: mikro rentgeni stundā). Esmu mērījis Tukuma apkārtnes dažādus objektus, par ko rakstīju jūsu avīzē. Es neieteiktu puišiem sēdēt uz lielā laukakmens Lauktehnikas krustojumā pie Rīgas-Ventspils šosejas. Tā starojums ir paaugstināts un var ietekmēt reproduktīvos orgānus; tur varētu būt kādi 30-60 mr/h. Vēl lielāku starojumu dod viens no Latvijas lepnumiem – Raiņa kapa pieminekļa skulptūra. Tās veidotāji, ja nestrādāja ar maskām, noteikti mira ar plaušu vai kuņģa vēzi. Radiācijas līmeni vajadzētu mērīt tiem saimniekiem, kas tur lopus no laukakmeņiem celtās kūtīs (granīta ieži un zemes dzīles izstaro radonu – red.) Man ļoti žēl, ka šodien maz ieklausās vecajos sirmgalvjos; vēl vairāk – nolemj viņus pusbada dzīvei. Es atceros, ka bērnībā man veca gājuma sirmgalve mācīja – nesēdi dēliņ uz akmens, saslimsi. Tā tauta, kas neciena savus senčus, nerūpējas par viņiem, ir lemta iznīcībai."

Izziņai:

– Sākotnēji Latvijā lielākie aviācijas lidlauki bija Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, un Jelgavā. Neskaitot šos lidlaukus, bija izveidoti arī vairāki nolaišanās laukumi – Tukumā, Rēzeknē, Valmierā, Rāmavā un citur. Šo nosēšanās laukumu mērķis bija noslēpt latviešu lidmašīnas, kad Padomju karaspēks iebruktu Latvijā. Kad 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks ieņēma Latvijas lielākos lidlaukus, visas latviešu lidmašīnas tika izvietotas daudzajos nosēšanās laukumos visā Latvijā. Tikai 1947. gadā Tukuma lidlauks tika paplašināts, un tam tika iedalītas papildus zemes platības.

(«Latvijas drošība un aizsardzība». Tālavs Jundzis, Rīga,1995.)

– Tukuma lidlaukā atradās PSRS armijas 23543. PSRS daļa. Tās kodolieroču noliktavas tika ierīkotas lidlauka teritorijā netālu no Rīgas – Ventspils šosejas. Teritorijas nožogojums, priežu audze un maskēšanas tīkli slēpa militāro objektu no apkārtējo acīm, divi uzceltie arkveida dzelzsbetona bunkuri tika apbērti ar biezu zemes kārtu, kurā iestādīja priedes. Bunkuru vidus telpā atradās klimata nodrošināšanas, autonomās elektro barošanas un kontroles ierīces, jo kodolgalviņu glabātavās jābūt +20°C temperatūrai un pastāvīgam mitrumam. Ja ievēro visus noteikumus, kodolierīces var glabāt 10 gadus, pēc tam tās jānogādā izgatavotājam un to vietā atgādā citas.

Lidlaukā atsevišķajā karaspēka daļā dienošie tika saukti par "kurlmēmajiem". Stingrās slepenības instrukcijas, parakstītie solījumi neizpaust valsts noslēpumu, bargie sodi par dzimtenes nodevību, kas draudēja šajā karaspēka daļā iesauktajiem, ierobežoja saskarsmes iespējas ar apkārtējiem. Nepiederīgas personas daļas teritorijā nedrīkstēja atrasties. Lielāko daļu no svarīgiem kara objektiem parasti būvēja kara celtnieki. Tukuma betona bunkurs, kuros tika izvietotas kodolgalviņas un bumbas, cēla paši daļas kareivji – saimnieciskā kārtā. («Latvija – PSRS karabāze 1938. – 1998.» Rīga: Zelta grauds, 2006. g.)

– Īsi pirms PSRS sabrukuma kodolgalviņas no Tukuma izveda. Tālāk publicētais ir karaspēka daļas dienējošo militārpersonu stāstītais, lai arī uzvārdus autori drošības dēļ izpaust nevar. Tā kā atstāstījums tapis vēlāk, ne viss tajā varētu būt precīzs: "Apmēram 1.5 ha teritorijas apsardzi nodrošināja dzeloņdrāšu žogs, signalizācijas «Sosna» iekārtas, fotoelementi, telekameras un vados plūstoša elektriskā strāva. Aiz pirmā žoga atradās signālraķetes, kājnieku un prettanku mīnu lauks. Noliktavu durvis bloķēja kodētas slēdzenes. Piecdesmit metru attālumā no kodollādiņu novietnēm – angāriem – bija novietotas 5 tonnas sprāgstvielu, lai vajadzības gadījumā varētu noliktavas uzspridzināt. Pašās noliktavās bija spēcīgi kumulatīvo sprāgstvielu KZ-6 tipa lādiņi.

Tukuma noliktavām kodolieročus piegādāja ar vilcienu maskētā parastā preču vagonā no Sebežas stratēģisko ieroču noliktavām. Naktīs tos izkrāva bijušajā Jaunsātu grants karjerā pie Tukuma un ar speciāli aprīkotām automašīnām ZIL-157 un URAL atveda uz lidlauka noliktavām. Transportēšana notika nakts laikā, kad visus blakusceļus bloķēja VDK.

Karaspēka daļā dienēja sardzes karavīri. Visi darbinieki, kam bija atļauja darboties ar kodolieročiem, bija apmācīti Krievijā, kur viņi apguva kodolfiziku un ieroču uzbūvi. Personas, kam bija dota atļauja darboties ar kodolgalviņām, veidoja divas brigādes. Katrā brigādē bija četras grupas, un katrā grupā četri cilvēki. Katram cilvēkam bija noteikts uzdevums darbam ar kodolgalviņām. Viens strādāja tikai ar kodiem, otrs ar radio ierīcēm, trešais ar elektriskajiem detonatoriem. Cits veica profilakses darbus un izjauca vai atkonservēja ietaises. Visām kodolierīcēm noteiktos laikos vajadzēja veikt reglamentā paredzētos darbus. Raķetēm, virszemes bumbām – vienreiz gadā, jūras bumbām – reizi divos gados. Reglamenta darbus veica speciālā automašīnā ZIL-157. Šo darbu laikā mainīja bumbu iedarbināšanas šifrus. Šifrus atveda cilvēks no Maskavas. Viena šifru pakete tika glabāta pie daļas komandiera, otra – pie Baltijas kara apgabalā dislocētās 15.GSA komandiera pirmā vietnieka Rīgā…" .

""Gaiss – zeme" tipa raķetēs X-28, kuru garums bija 4,5 m un apkārtmērs 560 mm, ievietoja TK-43 lādiņu ar četriem elektriskajiem detonatoriem. Raķetes X-28 bija domātas radiolokācijas staciju iznīcināšanai. Ap 75 km attālumā no radiolokācijas stacijas lidmašīnas palaistā raķete nelielā augstumā, pielāgojoties reljefam, spēja pēc izstarojuma to atrast un iznīcināt. Karaspēka daļā bija visu izvietoto ieroču maketi. Mācību laikā bumbas un raķetes speciālā komanda aizveda līdz lidmašīnām, piestiprināja un nodeva lidotāju pārziņā. Mācību ieroči no kaujas ieročiem atšķīrās tikai ar sprāgstošo lādiņu. Mācību laikā lidmašīnas lidoja uz atommērķpoligonu «Luņec» Baltkrievijas PSR teritorijā, kur nometa mācību bumbas vai palaida raķetes. Pēc mācību beigām visas uzsprāgušo ierīču atliekas un nesprāgušās ierīces poligonā savāca speciāla komanda, lai tās nenokļūtu nevēlamu personu rokās. Visas bumbas un raķetes bija aprīkotas ar pašiznīcināšanas ietaisēm gadījumam, ja notiktu nesēja avārija vai kāda cita nelaime. Instrukcijās bija noteikts, ka ienaidnieka teritorijā raķetes un bumbas ar parasto sprādzienu iznīcināt nedrīkst, tikai ar kodolsprādzienu. Ja bumbas RX-26, RX-40, RX-42 tika nomestas un kaut kādu iemeslu dēļ neuzsprāga, pēc divām minūtēm tās pašiznīcinājās. Bumbām RX-40, RX-42 ar speciālu bloku, ko sauca par reaktoru, varēja regulēt sprādziena jaudu.

(www.karamuzejs.lv)

"Apkalpespersonāls bija slikti aizsargāts pret kodolieroču izstaroto radiāciju. Pirmās atombumbas X-407 radiācijas ziņā bija ļoti “netīras". Bumbu izdalītā specifiskā smarža nebija salīdzināma ne ar vienu no mums zināmām smaržām. Lai reglamenta darbu laikā izvairītos no statiskās elektrības, personāls apvilka kokvilnas drēbes. Raķešu profilakses laikā notika pilnīga to izjaukšana un bloku pārbaude ar speciāliem manipulatoriem RSK-25 un TAKT-51. Tukuma noliktavās glabāto kodollādiņu, ko ievietoja raķetēs, svars bija 52 kg."

"Pēc PSRS sabrukuma "kurlmēmajiem" ir iespēja atgūt dzirdi un valodu, izteikt bažas par savu sagandēto veselību, strādājot šajās karaspēka daļās, kur par cilvēku, atšķirībā no raķetes, rūpējušies visai maz. No tā var secināt, ka daudzi un dažādi masu iznīcināšanas līdzekļi bieži un lielā daudzumā atradušies mums tepat, blakus. Mēs pat nenojautām, kādas briesmas draudēja no daudzām karaspēka daļām Latvijā un joprojām draud no Latvijas pierobežas dislocētām Krievijas Sebežas kodolieroču noliktavām nejaušas avārijas gadījumā."( Latvija – PSRS karabāze 1938. – 1998. Rīga: Zelta grauds, 2006)