3. aprīlī pēc pusdienas Tukuma kultūras nams uz laiku atvadījās no sava flīģeļa – to līdz 1. augustam restaurēs firma «AE klavieres». Tās vīri Edgara Kauķa vadībā 400 kilogramus smago instrumentu sagatavoja pārvešanai un transportēja uz darbnīcu. E. Kauķis pastāstīja, ka flīģeli vispirms kārtīgi izžāvēs, lai redzētu, kā instruments jūtas, kā jūtas rezonatora dēlis.
E. Kauķis: “Tā kā nereti rodas plaisas, tas jāpārbauda, lai pēc tam spēlējot nebūtu blakustrokšņu. Noņemsim stīgas, čuguna rāmi; skatīsimies un klausīsimies skaņas kvalitāti. Apskatīsim, kādā stāvoklī ir instrumenta mezgli un cik daudz tie nolietojušies, pēc vajadzības tos arī mainīs. Apstrādās arī korpusa detaļas – jānoņem poliestera laka un noteikti jāklāj cita. Ja lakas kārtā ir plaisas, kā tas ir šajā gadījumā, tās aiztaisīt nevar. Bojājumi radušies dažādu iemeslu dēļ – mitrums, aukstums, laika zobs, pavirša attieksme – tie dažādi iemesli, kāpēc instruments izskatās tik bēdīgi. Jāņem vērā arī, ka laka klāta uz koka, kas ir dzīvs materiāls, tas nozīmē, ka tas izkalst un piebriest. Kādreiz, piemēram, kokus instrumentiem žāvēja 25 gadus, tagad to dara mehāniski un ātri.”
Vaicāts, vai katram instrumentam pēc noteikta laika nepieciešams remonts, E. Kauķis skaidroja, ka klavieres pēc noteikumiem jāskaņo divas vai trīs reizes gadā, taču lielākoties tās skaņo reizi gadā vai reizi divos gados: “Kādas nu kuram prasības – ne visi ir mūziķi, ne visi dzird, kā, piemēram, bērns vai pieaugušais spēlē. Gadās, instruments skan kā cepešpanna, bet visi ir apmierināti, tikai bērns mokās.”
E. Kauķis norādīja, ka flīģeļa remonts nav vienkāršs darbs, tāpēc tas jāveic bez steigas. Katrs instruments skan citādāk, pat vienas firmas izstrādājumi pēc skanējuma atšķiras, turklāt katram ir sava dvēsele. Pats viņš savulaik izveidojis pat īpašu muzeju, tikai eksponāti laika gaitā šur tur paklīduši. Vecākais instruments, ar ko strādājis, datēts ar 19. gadsimta sākumu, arī pašam mājās esot tik sens eksemplārs.
