Tukuma dzīvnieku patversmē arī vasarā daudz skumju dzīves stāstu…

Beigušies pilsētas svētki, bet Tukuma dzīvnieku patversmē tas nozīmē – vairāk rūpju, vairāk darba. Dzīvnieku saimnieki atpūšas, iespējams, pat devušies izbraukumā, bet dzīvnieki, palikuši bez ierastās uzmanības vai nakts negaisu izbiedēti, devušies klejojumos. Bet joprojām daudz nevienam nepiederošo, nevajadzīgo, pievilto un pamesto… Katram savs stāsts un iespēja izķepuroties no nokļūšanas nelaimē.

Ļoti mierīgs un mīlīgs runcis, žēl tikai, ka tik nekopts… Prātā vienmēr skan cilvēku sajūsmas saucieni: “Ak vai, cik skaists, mīļš, pūkains kamoliņš!”, kad ierauga mazu kaķēnu! Un – kādēļ apbrīna un sajūsma pazūd, kad kaķis izaug?! Kas tad mainās? Augums par lielu vai cilvēkam apnīk par to rūpēties, ausis tīrīt, kastrēt, kažoku sakopt?! Laikam jau nav lieki atgādināt – ja nav laika un pacietības par dzīvnieku rūpēties, to labāk neiegādāties.

Bet ja nu Jūsu sirds ir gana plaša un līdzcietīga, ja esat gatavi pieradināt mīļu un uzticamu radībiņu, nāciet uz Tukuma dzīvnieku patversmi, izvēlieties sev audžukaķi. Un tā – pamazām vien – sapratīsiet, vai pacietības un mīlestības ir pietiekami, lai domas par savu personīgo dzīvnieku realizētu dzīvē!

Skaists un mīļš naudas runčuks. Nez kāpēc šogad tik daudz pamestu rudu kaķu – gan lielu, gan mazu?! Meklējam kārtīgus saimniekus! Runčukam ir 3 mēneši, un viņam tik ļoti gribētos dzīvot mājās, kur nav jāsēž būrī. Un ja vēl saimniekam būtu liels kaķu kāpelējamais koks, tad runčuks tā priecātos! Kas zina, varbūt arī pildītu sev piedēvēto maģisko lomu – kā kārtīgam naudas kaķim piederas, gādātu par pārticību mājās un saimnieka ģimenē?!

Ronija – māmiņa 6 kucēniem, kas pati pēc bērnu adopcijas meklē mājas. Tas varētu būt septembra beigās. Mīļa un enerģiska suņu meitene, vēlami aktīvi saimnieki ar māju, jo dzīvoklī sunītei nepatiks. Jāpiebilst, ka Ronija būs labs un neuzpērkams sargs.

Suns atrasts Tukumā, Pils ielā, kur jau vairākas dienas pamanāms aiz policijas kādā sētā! Un atkal jāatgādina – joprojām cienījamie suņu saimnieki, nav glīti (tas, protams, ir gana maigi teikts), ja pa pilsētu skraida lieli un mazi, nepieskatīti saimnieku suņi!

Nu jau otro nedēļu skaistā un mīlīgā, pūkainā Pelēcīte gaida saimnieku patversmē. Ka tāds viņai bijis, par to liecina kaklasiksna. Kaķīte ir adoptējama… Ļoti žēl, ka atkal kaķim bija jādod narkoze pirms sterilizācijas…, jo gadās, ka tikai operācijas laikā atklājas – dzīvnieki jau sterilizēti!… Vai tiešām saimnieks nevarētu – kaut anonīmi – paziņot, ka dzīvnieks jau sterilizēts?

Mamma ar meitu. Pēc kaimiņu teiktā, atvestas no Lielās ielas. Vienai, braucot mašīnā, piedzima bērni, otrai bērniņi drīz gaidāmi. Saimniece it kā esot mirusi… Kā rīkoties, ko darīt, jo visi mīļi, pie rokām pieraduši kaķi? Meklējam būri, un – lai sēž un gaida. Tikai – ko?! Jaunas mājas vai pēdējo poti?… Smagi un skumji – tik mazs novads, taču tik daudz pamesto…

Ieejot mežā, acīmredzot jābūt gatavam uz kaut ko neparastu vai pat nepatīkamu! Nav runa par atkritumiem vai sēņu pulkiem, meža zvēriem, bet gan, ak vai, atkal kaķiem! Aizvestas un pamestas. Cerībā uz ko?! Ka nomirs, lapsas apēdīs, izdzīvos vai kāds atradīs un paņems uz mājām?!…

Paulītis ir mazs, smalks suņu puika un savos 2-3 mēnešos sver tikai 1 kg! Teiksiet, – sīksunītis?! Nē, badā mērdēts gan. Mamma cieš badu, un tā līdzīgi mokās arī Paulīša brālīši un māsiņas, un vēl liels kāda saimnieka suņu bars. Iemainījām mazulīti pret 50 kg barības, lai vismaz vienu dienu paēduši suņu barību, ne kliju miltus… Murgs, kas nez kādēļ pagaidām nebeidzas, jo mūsu darbinieku apmeklētajā sētā vēl palika vismaz 20 kucēni – blusaini un pusbadā!   (Paldies visiem, kuri ir mūsu atbalstītāju rindās. Jūs palīdzat mums, bet mēs dalāmies tālāk ar tiem, kuriem nelaime un posts dzīves ceļā stājies! Paldies jums, jo mazuļi tovakar gāja gulēt paēduši, katrs graudiņš tika uzlasīts no netīrās grīdas un vieta, kur bija barība, vēl ilgi tika laizīta, jo tā gribas ēst un ēst! Bet nākamajā rītā?…)

Palicis viens bez brāļiem un māsām, Kaķuks sabēdājies – vai tad tiešām nevienam nav vajadzīgs skaists, pelēks, vientuļš kaķēns?!!

Noteikti daudzi atceras rudo Vāverpuiku, kuram saimnieces neuzmanīgās rīcības dēļ bija jāizņem actiņa. Vāverpuika toreiz pārcieta divas smagas operācijas un nu jau kādu laiku dzīvo pie kārtīgiem cilvēkiem. Attēlā redzamā kaķenīte tika atnesta uz klīniku, kā saimniece paskaidroja, jo kaķenei pēc bērnu piedzimšanas patīk vazāties pa āru un saimniece viņu vairs nelaižot istabā, jo esot visa miesa kraupaina un blusas… Naudas zālēm un sterilizācijai neesot, ja nepieņems patversmē, lai tad klīst un cieš badu!…

Nu Kaķīte attārpota, atblusota, sterilizēta, vēl tik jāsaņem zāles, lai ādas iekaisums pāriet. Raksturs Kaķītei pasakaini mīļš, viņa ir izslāpusi pēc cilvēka roku glāstiem, kuru viņai tā trūcis! Kaķītei meklējam labus, atbildīgus saimniekus.

Tikai pēc pusgada cilvēki saprata, ka viņiem šī sunīte Pema nav vajadzīga. Ja vēl būtu jaunieši, bet nē – cilvēki, kam pāri pusmūžam!… Kuci sterilizēt negribot, arī potēt (izmaksas Ls 5), lai nav meklēšanās, negribot… Augums sunītei būs vidējs, raksturs – labs, ir jūtamas sarga iemaņas, visu redz un dzird, pa tukšo nerej. Piemērota dzīvei privātmājā vai lauku sētā. Ideāli, protams, lai būtu žogs, taču kāda nomaļa lauku viensēta arī būtu laba vieta, kur Pemai sargāt. Padomājiet un tad zvaniet, nav nekur jāsteidzas, lēmumam jābūt labi pārdomātam.

Fanta – suns ar augstu intelektu, prātu, jūtām un sapratni. Viņu pirms kāda laika atveda saimnieki, it kā uz pāris dienām, kamēr nokārto dzīvokļa jautājumu un atrod darbu, taču mēnesis jau pagājis un viņi nav zvanījuši vai atnākuši ciemos pie sunītes. Sirds lūza, uz Fantu lūkojoties, redzot, kā tā guļ, galvu uz ķepām nolikusi, neēd un raud, veras tikai uz vārtiem, gaida, kad viņai atnāks pakaļ, bet – nekā… Tā veselu nedēļu, līdz ar lielu lūgšanos un runāšanu piedabūjām sunīti ēst un dzert… Nu jau sunītei rūgtums pārgājis, Fantiņa smaida, viņa ir tik skaista un sirsnīga, tik pa laikam paveras uz vārtu pusi, ja nu tomēr… Ceram viņai atrast krietnus saimniekus, kas viņu nenodos un cienīs, jo otru reizi sunītes sirds var neizturēt…

Jauks sestdienas rīts, lietus nolijis, karstums arī atkāpies, līdz ar to arī darbi veiklāk apdarāmi. Taču idilli izjauc kāda automašīna, kura iebraukusi patversmē. Saprotu uzreiz, ka nav labu ziņu, jo mašīnā sēž maza, izbijusies sunīte, sauksim par Podziņu, un rej. Naudas neesot, kuce pēc kārtējām dzemdībām kožot bērniem. Saku – vietu nav, lūkojiet – viss pilns, taču galvā tik viena doma – saimniekiem jātiek no sunītes vaļā, nepaņemsiet – palaidīsim, lai klīst! Sunīte tieva, pupiņi palieli, nagi kājām gari.  Maza, jauka sunīte, nu sver kādus 4 kg, krietna saimnieka sapnis, arī spalviņa īsa, actiņas kā podziņas – apaļas. Sakārtosim pasi, sterilizēsim un tad gaidām labus cilvēkus, kuri parūpēsies par mazo sunenīti…

Ar melnbalto Čārliju notika nelaime, kas pie tā vainīgs, kas to var noskaidrot?! Labi ļaudis kaķēnu nogādāja klīnikā, bet astīti neizdevās saglbāt.  Ceru, ka tas nevarētu būt par iemeslu kaķēna adopcijai, jo Čārlijam ir fantastiski mīļš raksturs, lai arī tam ir sāpes pēc operācijas, bet, nonākot rokās, tas tik murrā un glaužas pie cilvēka. Ieskatieties Čārlija purniņa krāsojumā, cik tas neparasts – īsts Čaplins, ar it kā mazām, koķetām ūsiņām zem deguntiņa! Pieaugot runčuks būs īsts skaistulis, un ļoti ceram, ka ar savu izskatu tas priecēs ne vienu vien cilvēku, kad būs nokļuvis mājās!

Vairākas dienas «Vejmāra» rajonā krūmos dzirdama žēla ņaudēšana. Kā jau ierasts, kāds aiziet garām, kāds ieklausās, bet neliekas ne zinis. Kādam dusmas, ka ņaud un traucē, ar suni ejot pastaigā. Cik cilvēku, tik reakciju. Labi, ka atradās iejūtīgi jaunieši, kuriem likās, ka kaķītim jāpalīdz. Gaidām jau piekto dienu zvanu, ka kāds izmisīgi meklē pazudušo draugu… Kaķenītei ir ap četriem mēnešiem, viņa ir mīlīga, kārtīga un skaista.

Nu tad tā, liekam prātus un iztēli kopā un nolemjam, kāda šķirne ir Kerijai?! Ja pateikšu, ka haskijs, tad lietpratēji norās, ko muļķības runājot. Haskijs ir viens vecāks, bet otrs? Šarpejs, čau-čau? Varbūt arī nav, bet ne jau stāsts par to, bet atkal par suņa likteni… Vasaras sezonā ņemot vērā pārpildīto patversmi, strādājam 12 stundas dienā. Nezinu, vai Kerija tiktu piesieta pie žoga vai ne – kaut jau piecas stundas pagājušas, kopš darbadiena beigusies, kāda sieviete stāv pie vārtiem un gaida… Dzirdam standarta frāzi par vietas trūkumu sunim, pošu pases nav, sterilizēta arī nav. Var jau būt, ka īpašniece atvedīs naudu medicīniskajiem izdevumiem, varbūt arī ne… Sieviete tik maļ savu maļamo, ka jātiek vaļā no suņa, par to, ka būtu jāmaksā arī par suņa uzturu, tāds jautājums netiek apspriests…

Kerijai ir fantastisks raksturs, viņa ir gudra, skaista un paklausīga, īstais vecums sākt apmeklēt suņu skolu. Tiks atdota tikai kārtīgiem cilvēkiem, tādiem, kuriem ir darbs Latvijā un plaša dzīves telpa ar žogu ap teritoriju. Piedodiet tie, kas paliks bešā, bet otrreiz piedzīvot vilšanos Kerijai nepieļausim…

Zvans par pieklīdušu suni mums jau ir ikdiena. Liekas, ka tik mazs novads, bet tik daudz pamestu un novārdzinātu, nekoptu dzīvnieku. Beigsim runāt par krīzi, naudas trūkumu un bezdarbu, katrā mājā ir gan šķēres, gan ziepes, gan  ūdens… Kā vēlāk uzzinājām, Spārkijs nav ne noklīdis, ne arī pieklīdis, bet gan saimnieku suns, kurš piederējis jaunai sievietei Jaunsātu pagasta «Vītolos». Šis mazais suņu bērns turēts pie saites un dzīvojis šķūnī, ap kaklu siksna, pie kuras piesieta saite. Kad suņuks notinies, siksna viņu žņaugusi nost. Netīrs, nekopts, blusains un pusbadā – tāds suņuks nonāca patversmē. (Būtu jau bijis labāk, ja tas būtu noticis ātrāk, ja, piemēram, patversmei par nelaimē nonākušu suni būtu paziņojis sociālais darbinieks…) Mazs, jauks suņuks – tādam jāguļ ērtā dīvānā un vismaz divreiz gadā jāiet pie personīgā friziera, nevis jādzīvo šķūnī un pusbadā. Cilvēki teica, ka suņukam bērni nepatīkot, jo tie viņu kaitinājuši…

Mazs kaķēns – nav ne mežonis, ne bezpajumtes kaķis, mīlīga, maza kaķu meitiņa, tātad – mājas kaķis. Kādēļ tad apzinīgie saimnieki viņu nemeklē? Varbūt tāpēc, ka kaķītei lauzta priekšķepa!? Un tā katru dienu – kāds izmests, pamests, cik ilgi vēl?! Katrā darbā ir plānošana, grafiks, iespējas, izvēles, tik patversmei jāvar viss un vienmēr…

Ir cilvēki, kuri godprātīgi strādā, glābj nelaimē nonākušos, palīdz vientuļiem pensionāriem, veido bērnunamus, rūpējās par bāreņiem un invalīdiem. Bet ir otra ļaužu grupa – cilvēki, kuri dara sliktus darbus, sēž cietumā, kaujas, zog, nemīl un nepieskata savus dzīvniekus. Kādēļ vajag ņemt suni, ja nav, ar ko viņu barot? Kādēļ vajag kaķeni, ja to nevarat sterilizēt, un tāpēc kaķēnus izmētājat grāvmalēs!?…

Diena tuvojas beigām, bijis daudz darba, – izsaukumi, veterināra apmeklējumi, dzīvnieku aprūpe… Bet vakarā, kad spēki izsīkuši un pat raudiens nāk par to daudzumu dzīvnieku, kuri patversmē, ejot slēgt vārtus, atkal ieraugām jaunu kastīti ar kaķēniem. Maziņi, kuriem vēl mammu vajag… Ja būtu atrasti, tad taču godīgi rokās atdotu? Bet kā parasti, pašu kaķenes sagādāti, nu, patversmes darbinieki, dariet, ko gribat! Vai nav galvā smadzeņu un cilvēks nesaprot, ka grūti izbarot, pasargāt no slimībām mazas kaķu dvēselītes? Ik pēc 3 stundām jābaro, jātīra dibeni, jāsilda…

Un dienas nobeigums patversmē… Bariņš novārgušu un slimu kucēnu, kas izmesti mežā. Viens no kucēniem apātiski gulēja, iespējams, kāda trauma. Lai kucēnus sakoptu, aizvestu pie ārsta, vajag vismaz 50 latus. Tā ir liela summa, bet vai saimniekam rūp?! Izmeta un guļ mierīgi. Varu iedomāties, kādā stāvoklī ir kucēnu māte. Ne uz sabiedrisku nopēlumu, ne arī uz Dieva sodu nav laikam ko cerēt, vien jārīkojas pašiem…

Tukuma dzīvnieku patversme atrodas Tukumā, Klusajā ielā 5 (Ozoliņu mikrorajonā)

Tālr. 26227913 (LMT), 26885916 (Tele2), ziedojumu tālr. 90006089