Ko šodien saprotam ar vārdu „vīrišķība”? Kur smelties spēkus latviešu karavīra stājai un iznesībai? Kādi ir šodienas jaunekļu sapņi, uzskati un ilgas? Uz šiem jautājumiem atbildes meklēs aktieris Edgars Lipors muzikālajā objektu un kustību monoizrādē «Karavīrs». Pirmizrādes – 27. un 28. septembrī 18.00 Latvijas Kara muzejā.
Monoizrāde – sens sapnis un izaicinājums
„Vairākus gadus strādājot Latvijas Leļļu teātrī un vadot vīru kopu «Vilki», jau sen biju prātojis par monoizrādi, kurā tiktu vēstīts gan par vīrišķīgu rīcību, gan patriotiski cēlu kareivja cienīgu domāšanu mūsdienīgi ikdienišķās situācijās, kur prātam jābūt modram, bet sirdij – mīlošai. Un ir gluži vienalga, vai ikdiena paiet auto servisā, bankā vai policijā,” prāto Edgars Lipors un smej, ka ar iestudējuma pirmizrādi gribējis kārtīgi nosvinēt 40. jubileju, taču nejaušu sakritību dēļ tieši dzimšanas dienā kopā ar «Vilkiem» atradies turnejā Austrālijā.
Ar pusotra gada nobīdi aktiera sapnis beidzot īstenojies. «Karavīrs» būs izaicinājums apvienot vairākus skatuves mākslas veidus – ne tikai leļļu, kustību un objektu teātri, bet arī akadēmiskās mūzikas zināšanas un latviešu tradicionālo kultūru. „Sadarbībā ar lielisko režisoru Valdi Pavlovski, prasmīgo horeogrāfi Liliju Liporu un kostīmu mākslinieci Gunu Stikāni tas noteikti izdosies,” ir pārliecināts E. Lipors.
Tautasdziesma, ritualizētu kustību raksts un trāpīgi izvēlēti objekti būs tas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenāls, ar kuru mūsdienīgā skatījumā izrādē tiks atklātas latviešu kultūras vērtības. Par objektiem noderēs seni priekšmeti, kas mūsu apziņā asociējas ar latviešu dzīvesziņu: puzurs, josta, cirvis, kaklariņķis, sirpis.
Dzimtā zeme, mīlestība…
…Tēvs un māte audzina dēlu, sniedzot tam zināšanas par arodiem, dabu un tradīcijām, savstarpējo un tēvzemes mīlestību. Pienāk mirklis, kad puisi iniciē vīra kārtā. Atnāk Mīlestība. Sākas ģimenes rūpes, pasaulē nāk bērni. Seko svešas varas mēģinājumi šo harmonisko pasauli izjaukt. Tieši vīrietis – vīrs, dēls vai tēvs – ir tas, kuram jāgādā par ģimenes, sētas un tēvu zemes aizsardzību. No bērnu dienām viņā ir ieaudzināts svētums pret senču zemi, pie kuras jāturas visiem spēkiem. Tikai savā tēvu zemē var izaugt jauna paaudze ar īstas identitātes apziņu. Tomēr dzīvē gadās visādi: tēvzemi pāršalc karš, nodevība un cīņas, kas vainagojas ar uzvaru…
Tāda ir izrādes «Karavīrs» tematika. Monoizrādes autors Edgars Lipors, būdams cilvēks-orķestris, par jaunā iestudējuma mērķi uzskata latviešu un citu tautību puikās atraisīt mīlestību pret dzimto zemi, interesi par tās vēsturi un vīrišķīgu stāju kā domās, tā darbos.
Stāsts, kas saprotams ikvienam
Starp citu vienīgais izrādē skanošais runātais vārds būs iedziedātie dziesmu teksti. Šajā ziņā iestudējums šķērsos latviešu dramatiskā teātra robežas, jo atraktīvā kustību partitūra, tāpat kā spēle ar objektiem, uzburs asociatīvu priekšnesumu, kas būs saprotams jebkurā valodā runājošajiem. „Lai gan izrādes mērķauditorija būs jaunieši un pieaugušie, notiekošo interesanti būs vērot arī bērniem: viņi noteikti te saskatīs savu stāstu,” atklāj aktieris.
Viņš arī uzsver: lai arī cik mūsdienīgi vēlamies būt, ikviena cilvēka spēka avots ir mūsu senči. „Izrādē satiksies simboli un rituāli. Kaut arī ar tēlainām kara un cīņas ainām tiks izcelta tradicionālajā kultūrā atspoguļotā arhaiskā vīrišķība, izšķirošā ir paaudzēs pārmantotā patriotisma apziņa un dzimtās zemes piederība. Iespējams, tieši šī sajūta un pārliecība nepieciešama mūsdienu vīrietim, lai aizstāvētu savu ģimeni un valsti,” prāto Edgars Lipors.
Sirds pieder 13. gadsimtam
Profesionālo leļļu teātra aktieri, ilggadējo pasniedzēju un vīru kopas «Vilki» vadītāju un multiinstrumentālistu Edgaru Liporu vēsture interesē kopš 10 gadu vecuma. Edgara sirds pieder senajiem laikiem, īpaši 13. gadsimta brīvības cīņām. Mācoties 69. vidusskolā, paveicies ar vēstures skolotāju, kurš bijis neviens cits kā Odisejs Kostanda. Kopā ar viņu 80. gadu beigās Edgars piedalījies daudzu latviešu strēlnieku kapu atjaunošanā. Četras vasaras iesaistījies arī arheoloģiskajās ekspedīcijās. „Tas mītiem apdvestais senais laiks, romantika… Visu itin kā redzēju acu priekšā, šķita – o, kā viņi tur dzīvoja! Brīžos, kad varu pieskarties tam laikam, darinot tērpus, dziedot un muzicējot,- tā ir TĀDA sajūta!”
