Vai var iedomāties Latviju bez latvju strēlniekiem? Un strēlniekus bez dziesmas «Ķemermiestiņā?» Šīs dziesmas pirmo vārdu un melodijas autors bija Krišs Bīrsmanis. 20. gadsimta sākumā Kuldīgas rajona Raņķu pagasta «Dekšņos» viņam piederēja 300 desetīnas zemes, 30 govis un ducis zirgu.
Dziesma izglābj vīru muguras
Krišs spēlēja vijoli un pagastā nodibināja pirmo kori. Kad pēc 1905. gada revolūcijas «Melnā sotņa» ieradās Raņķu pagastā, uz pagasta namu izsauca pagasta vīrus, lai spriestu tiesu. Krišs lūdza atbraukušos valdības pārstāvjus, lai atļauj parādīt godu cara tētiņam. Krišs diriģēja, un pagasta vīri, cepures noņēmuši, nodziedāja «Dievs, sargi ķeizaru». O, nu jā! Šie zemnieki, kas tik skaisti dzied par ķeizaru, nevar būt nekādi buntavnieki, bija "sotņas" atmanu slēdziens. Tā vīri tikuši viegli cauri, ja salīdzina ar Cīravu, kur 1905. gadā pērienu saņēmuši 300 cilvēku. Māksla pasauli vēl nav izglābusi, bet Raņķu pagasta vīru muguras 1905. gadā paglāba gan.
Ne Ķemeros, bet – Raņķos
Skaistā meitene, par kuru Krišs Bīrsmanis sacerēja vārdus un melodiju, dzīvoja Raņķu pagasta «Remesos» un viņas vārds bija Marija. Viņu gribēja precēt pagasta skrīvera dēls, bet kāzu dienas rītā līgavainis aizbrauca uz Rīgu. Vēlāk Marija aizgāju pie atraitņa Kriša Bīrsmaņa par sievu. Viņiem piedzima četri bērni – Krišs, Kārlis, Nikolajs un meita Marija. Sākumā dziesmas vārdi bijuši: "Raņķu pagastā, «Dekšņu» mājas tās, dzīvoja reiz skaistā Marija." «Dekšņu» māju vietā liktas arī «Remesu» mājas, un abi varianti bijuši pareizi.
K. Bīrsmaņa vecākais dēls, arī Krišs, aizejot latviešu strēlniekos, dziesmu paņēma līdzi. Var teikt, ka «Ķemermiestiņa» vārdus rakstīja – Krišs Bīrsmanis, Raņķu pagasta ļaudis un latviešu strēlnieki. Melodija gan pieder K. Bīrsmanim. Artūrs un Valdis – abi Kriša mazdēli – to vēl var liecināt. Krišs Bīrsmanis sacerējis dziesmām un rotaļām vārdus un melodijas. Arī rotaļa «Mēs esam muzikanti, kas nāk no Pilteni» ir Kriša sacerēta. Pēc viņa aiziešanas no šīs pasaules sieva Marija mājas pārdeva, notis nesaglabāja.
Atmiņā uzaust kāda diena Kriša Bīrsmaņa mazdēla Aleksandra saimniecībā pirms nepilniem 30 gadiem, siena laikā «Tālajās pļavās», Ventspils rajona Pietenes pagasta «Kalnos». Aleksandra māte Marija brauca ar traktoru no vienas siena kaudzes pie otras. Kaut arī viņai pilni visi 90, mājās nebija noturama. Pļavā strādāja četras paaudzes. Arī piegrābēja – Kriša mazmazmeita Sallija. Aleksandrs un šo rindu autors krāva sienu piekabē. Tad arī pirmo reizi ieraudzīju Marijas meitu, arī Mariju. Kad Marijas kundze piedeva gāzi, neliels zilu dūmu mutulis nogriezās un no meža pļavas putni aizlaidās. Svaigā meža siena smarža ar buku kūlas un kazu lopu piejaukumiem svešo smaku tūlīt nomāca un neitralizēja.
Mājās un – ar papīriem
Kārļa Bīrsmaņa mazdēls Aleksandrs Lukašēvics Uzvaras dienu sagaidīja Kuldīgas rajona Ēdoles pagasta «Ceriņos». Viņam tolaik bija 16 gadi.
Kara mēteli nometis, «Ceriņos» patvērumu atrada latviešu virsnieks Kārlis Amoliņš. Slaida auguma, gaišiem matiem, ap gadiem 25. Pēc izloksnes spriežot, viņš bija vidzemnieks. Pirmajā nedēļā pēc kara beigām pa mājām nāca sarkanarmiešu ķēde. Aleksandru un Kārli arestēja un aizveda uz Ziru muižu Ventspils rajonā. Visi aizturētie sadzīti uz lauka un apsargāti. Nu jau kopā bijuši kādi 200 vīri. Abi ar Amoliņu nolēmuši ņemt vagu. Tumsā, lienot pa grāvi, divreiz uzdūrušies krievu zaldātiem. Nākošās dienas vakarā bijuši mājās.
Mājās Aleksandrs uzzinājis, ka nekarojošos no Filtrācijas nometnes atlaiž mājās un iedod izziņu. Gājis uz Kuldīgu un ielīdis Filtrācijas nometnē pa žoga apakšu. Nometne atradās tagadējās radiostacijas tuvumā. Tālāk pāri ceļam bijuši sadzīti leģionāri. Nometnē bija zem klajas debess. Nolaista dīķa malā tecējis mazs avotiņš, pie kura cilvēki stāvējuši rindā. Pēc 10 dienām jau ar svarīgu dokumentu kabatā, atlaists uz mājām.
Nodots, bet nenotiesāts
Kārlis Avotiņš, kādu puskilometru no «Ceriņiem» dzīvoja mežā ar zariem nomaskētā vācu armijas teltī. Vēlāk, atmīnētājos strādājot, Aleksandrs dabūja viņam krievu automātu un patronas. Gājis pie Kārļa uz mežu gandrīz katru dienu. Gaļas konservus un taukus jau iepriekš sagādājis no pārtikas vagona uz dzelzceļa, kuru vāciešiem vairs nevajadzēja, bet krievi par to vēl nezināja. Ar tabaku bija grūtāk. Vasaras beigās kādam izstrebīķelim bija padevusies laba tabakas raža. Tā Aleksandrs pats «Ceriņos» uz bēniņiem žāvējis un sadalījis tā, lai tiek abiem. "Kazas kāju" tinot, abi pārrunājuši, ka tabakas audzētājam labi neklātos, ja čeka par to uzzinātu.
Rudenī pēc Aleksandra atnāca čekisti. Viņš bija nodots. Mēnesi viņu Ventspilī noturēja Dārza ielas čekas kambaros. Šo māju Aleksandrs vēlāk labi apskatījis, kad tur jau bija poliklīnika. Tad četri mēneši Rīgā – Stabu ielas pagrabā. No Ventspils četriem atvestajiem jau pirmajā dienā lika izģērbties, nostāties ierindā un pacelt rokas. Viens no čekistiem trina nazi. Ilgi trina. Tad, skaļi bļaudams krievu valodā, "Es tev nogriezīšu …!" pielēca klāt Aleksandram. Neatzinies. Teicis, ka pazīst tikai Āboliņu, kurš agrāk bijis krievu partizānu barvedis.
Aleksandru aizveda uz Centrālcietumu, tiesāja un… nenotiesāja. Nebija liecinieku. Tā latviešu virsnieks – vidzemnieks Kārlis Amoliņš – vēl bija ierindā.
Un arī muzikants
Arī Aleksandrs ir muzikants. Savulaik barikāžu laikā bojā gājušais Andris Slapiņš uzņēma īsfilmu «Vakardziesma» par trīs lauku muzikantiem Kurzemē. Aleksandrs ir viens no viņiem. Daudzās kāzās un kristībās ir spēlēts. Arī pats komponējis dažas dziesmas par Ventu un plostniekiem. 1949. gada martā pēdējais ešelons vēl nebija aizgājis no Latvijas, kad kāda melodija atnāca pati, kura varbūt represēto dziesmai būtu piemērotāka nekā dziesmas «Volga, Volga» melodija. Un varbūt šai dziesmai vajadzētu vēl pēdējo pantiņu:
"Zudīs viltus, zudīs meli,
Sabruks ienaids sarkanais.
Pāri tēvi zemei dzimtai
Ausīs gaisma brīvībai."
Kopā ar sievu Skaidrīti izaudzinātas trīs meitas, 10 mazbērni un četri mazmazbērni, un visi viņi prot lauku darbus. Par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gadā, Aleksandrs apbalvots ar barikāžu dalībnieka medaļu. Barikāžu dienās Aleksandrs kopā ar zelli savā smēdē nokala septiņus vairogus no nolietota armijas kutera un alumīnija (labi, ka "uzved").
Kad Aleksandrs Rīgā kāpa ārā no autobusa ar "honeri" plecā un apkārt viņam vīri ar vairogiem, Rīgas ļaudis nosprieda vienbalsīgi: "Te šodien kāds galvaspilsētas teātris rīkos teatrālu uzvedumu." Labi, ka "uzvedums" nenotika.
Tikai daži mēneši Aleksandram pietrūka līdz Latvijas 90. gada dienai. Vai 80 gadu garumā viņš bija mainījis "ticību"? Kad Aleksandru vairākas reizes gribējuši savervēt ārzemju izlūkdienesti, ko agrāk sauca par čeku, viņš arī vairākas reizes tiem atbildēja, ka labi nedzirdot. Aleksandram bija tikai viena ticība – ticība Latvijai.
Aleksandrs bija tīrradnis, kuru satapt ir liela veiksme un gods!
Esmu lepns, ka man bija tā iespēja būt viņa mazdēlam! Es esmu labāks un tur ir vectēva nopelns arī!