Tiesu Medeļa un Hauhas lietā atkal pārceļ

Vakar Tukuma rajona tiesā tiesneses Adrijas Kasakovska vadībā bija paredzēts turpināt skatīt krimināllietu, kurā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pēc Krimināllikuma 141. panta 2. daļas apsūdzība uzrādīta Artim Medelim, bet pēc šā paša panta 1. daļas – Sandrai Haukai. Taču tā kā advokāte Māra Burve bija informējusi tiesu, ka saslimis apsūdzētās bērns, un lūgusi tiesas sēdi atlikt, tiesa ņēma vērā advokātes lūgumu un pieņēma lēmumu lietas izskatīšanu turpināt 27. oktobrī.

Atgādinām, ka (Pēc apsūdzības rakstā teiktā. – Red.), 2006. gada 7. maijā A. Medelis nodarīja miesas bojājumus Marekam Liepam – sistas brūces, asinsizplūdumus, vaļēju deguna kaula un starpsienas lūzumu utt., kuru dēļ iestājās nāve. Tādējādi tika nodarīti viegli miesas bojājumi, kas rada īslaicīgus veselības traucējumus, taču šajā gadījumā sākās deguna asiņošana, kas sarežģījās ar elpceļu nosprostošanos ar asinīm. Šīs dzīvībai bīstamais stāvoklis bija tieši saistīts ar M. Liepas nāves iestāšanos. Savukārt lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai minēts, ka pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrots un pierādīts, ka A. Medelis un S. Hauka nesniedza neatliekami un acīmredzami nepieciešamu palīdzību cilvēkam, kas atradās dzīvībai bīstamā stāvoklī, apzinoties, ka varēja to sniegt bez nopietnām briesmām sev un citām personām, tādējādi izraisot cilvēka nāvi.

Nav termiņu lietas izskatīšanai

Kopš traģiskā notikuma, par kuru ierosināta jau otrā krimināllieta, pagājuši trīs gadi. Pirmo lietu izbeidza 2007. gada 28. martā, jo tiesa nekonstatēja 141. pantā minētā noziedzīga nodarījuma sastāvu. Taču, saņēmis Liepas advokāta iesniegumu, virsprokurors Aigars Bičušs tiesas lēmumu pārsūdzēja. Šī gada februārī tiesai tika nodota krimināllieta, kurā apsūdzība uzrādīta gan A. Medelim, gan S. Haukai. Tomēr nozīmīgas virzības lietas izskatīšanā nav bijis; tiesa to pirmoreiz skatīja 15. maijā, nākamajā tiesas sēdē 11. jūnijā lietas izskatīšanu atlika, arī 18. septembra sēdē notika tas pats. To, cik ilgi var vilkties šādas lietas izskatīšana, lūdzām komentēt virsprokuroru A. Bičušu. Viņš pastāstīja, kāpēc pārsūdzējis iepriekšējo tiesas lēmumu.

– Kā jūs saredzat šīs lietas virzību?

– Lieta tiesā jau ir labu laiku, viegli klājies mums nav. Visu laiku, noskaidrojot jaunus apstākļus, jāaicina jauni liecinieki. Tanī pat laikā vairākas reizes lietas izskatīšana atlikta apsūdzēto dēļ. Likums ir apsūdzēto pusē – ja viņš saslimst, ja iesniedz pamatotu dokumentu, ka slimo, tiesai nav pamata neticēt. Vai arī, ja apsūdzētajam ir mazi bērni, kas slimo. Turklāt likums nepieļauj izskatīt šo lietu bez viņu klātbūtnes. Slēpties viņi neslēpjas, uz vietas ir. Un nekur nav noteikts, cik ilgā laikā kāda lieta jāizskata. Protams, nākamajā tiesas reizē ļoti rūpīgi skatīsimies iemeslu, kāpēc viņi nebija ieradušies.

Lieta ir sarežģīta, kā jau agrāk to esmu norādījis, – ne pēc būtības, bet juridiskās kvalifikācijas. Manā praksē tas ir pirmais gadījums. Arī mani kolēģi neatceras gadījumu, kad no viegliem miesas bojājumiem būtu iestājusies nāve. Tas ir īpatnēji, tāpēc grūti kvalificēt darbības atbilstoši krimināllikumam.

– Vai nevar būt tā, ka aplam novērtēts nodarīto miesas bojājumu smagums?

– Ļoti bieži sabiedrībai tas ir klupšanas akmens, un cilvēks, kas šai sfērā nestrādā, to nesaprot. Miesas bojājumu smagumu patiesībā nosaka ļoti vienkārši – pēc MK noteikumos minētā klasifikatora. Tātad ņem vērā tikai to, kas reāli ir konstatēts. Tukumam, manuprāt, ir paveicies ar E. Bogužas kundzi, kas ir viena no zinošākajiem un rūpīgākajiem ekspertiem. Neesmu viņas darbā atradis nepilnības, viņa punktuāli pieiet izskatāmajam jautājumam.

Klasifikators nosaka miesas bojājumu smaguma pakāpes. Piemēram, ja salauzta pirksta augšējā falanga, tas būs vidējs miesas bojājums, ja salauzts vaiga kauls – viegls miesas bojājums. Par to, kāpēc tā, jārunā ar mediķiem. Šajā gadījumā netiek uzskatīts, ka no lauzta deguna vai vaiga kaula iestājas darba nespēja. Ir sasitumi, asinsizplūdumi dažādās ķermeņa vietās, šķembains deguna lūzums, bet tie ir viegli miesas bojājumi. Problēma tā, ka cilvēkam no aizrīšanās ar asinīm iestājās sekas – nāve.

– Jūs uzturat prasību pēc Krimināllikuma 141. panta – A. Medelim pēc 2. daļas, S. Haukai – pēc 1. daļas.

– Tā būs ļoti liela cīņa ar aizstāvjiem un apsūdzētajiem, jo, kā jau minēju, tas nav standarta pants. Un man tiesai jāpierāda, ka apsūdzētais A. Medelis ir izdarījis miesas bojājumus un atstājis personu bezpalīdzīgā stāvoklī (Krimināllikuma 141. pants (2). Atstāšana bez palīdzības: (2) Par tādas personas apzinātu atstāšanu bez palīdzības, kura atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamā stāvoklī un kurai nav iespējas saglabāt sevi mazgadības, vecuma, slimības vai savas nevarības dēļ, ja vainīgajam bijusi iespēja sniegt cietušajam palīdzību un bijis pienākums rūpēties par viņu vai arī vainīgais pats viņu nostādījis dzīvībai bīstamā stāvoklī, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām. – Red.), bet S. Hauka atstājusi bez palīdzības (Krimināllikuma 141. pants (1). Atstāšana bez palīdzības: Par nepieciešamas un acīm redzami neatliekamas palīdzības nesniegšanu cilvēkam, kas atrodas dzīvībai bīstamā stāvoklī, ja vainīgais apzinājies, ka varējis to sniegt bez nopietnām briesmām sev un citām personām, un ja palīdzības nesniegšana izraisījusi cilvēka nāvi vai citas smagas sekas, – soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz piecām minimālajām mēnešalgām.)
– Vai tad par pašu faktu – sišanu – nesoda?

– Ja nebūtu šādas sekas, lietai būtu cits iznākums. Kriminālprocess nosaka krimināllatbildību par viegliem miesas bojājumiem un fiziskām sāpēm. Tā privātsūdzības lieta, cilvēks var iet uz tiesu un rakstīt iesniegumu. Taču pēc pusgada vai gada iestājas kriminālatbildības noilgums. Es pārņēmu lietu, jo vienmēr ir žēl piederīgo, gribas, lai būtu godīgs atrisinājums. Bet darbs ir tāds, ka neko nevaram solīt – iesim un cīnīsimies, aizstāvēsim savu viedokli, jautājums, vai tas ir pareizs un vai tiesa tam piekrīt.

Policistiem jābūt atbildīgiem

– Cietusī Lolita Liepa, M. Liepas mamma, pirms tiesas sēdes atzina, ka vislielāko neuzticību policijai, godīgam lietas iznākumam radījis tas, ka notikušo izmeklējis S. Bisenieks, kas bijis pazīstams vai pat rados ar A. Medeli. Kā jūs to vērtējat?

– Likumā ir skaidri un gaiši noteikta interešu konflikta nepieļaujamība. To var ievērot pats inspektors, kas izmeklē lietu, ja runājam par krimināllietas virzību, – kā likumā noteikts, viņš raksta policijas priekšniekam paziņojumu, ka atsakās no šīs lietas, jo ir ieinteresēts. No Bisenieka kunga šāds iesniegums netika saņemts. To var izdarīt arī tiešais priekšnieks, ja viņš par šādu faktu ir informēts – viņš var atstādināt ar varu; tas netika izdarīts. Kad pats saņēmu šādu informāciju, lieta jau labu laiku bija izskatīšanā, un tas vairs neko nemainīja. Turklāt, kā zināt, lietas virzība nebija vienkārša, – policija to izbeidza.

Man nav informācijas par tieši radniecību, tomēr uz iztiesāšanas brīdi būs debates, un prokuroram ir tiesības lūgt tiesu pieņemt blakus lēmumu. Dotajā lietā Bisenieks tiks pratināts kā liecinieks, un šie jautājumi noteikti tiks uzdoti. Konstatējot faktus, lūgsim tiesu reaģēt, lai turpmāk neko tādu nepieļautu.

– Šīsdienas tiesas sēdē liecināt nebija ieradušies arī liecinieki Bisenieks un Gailis – policisti. Pieļaujam, ka viņiem jau iepriekš bija zināms – lietas izskatīšana tiks pārcelta. Taču šī nav pirmā reize, kad liecināt tiesā neierodas policisti.

– Piekrītu, ka tas ir nepareizi. Ja policists ir amatpersona ar attiecīgām pilnvarām, likumsargs, protams, viņam momentā jāreaģē uz tiesas pavēsti. Ja cilvēks, kam ir liecinieka statuss, uz tiesu netiek, viņam ir tādas pašas tiesības kā visiem citiem paziņot neierašanās iemeslus, lai tiesa var lemt, ko darīt. Ja viņš nereaģē, tiesai ir iespējams noskaidrot neierašanās apstākļus un liecinieku atvest piespiedu kārtā. Turklāt liecinieku var sodīt administratīvi, lai gan neatceros, ka kāds Tukumā būtu sodīts administratīvi, taču tas būtu lietderīgi. Protams, lieciniekam un apsūdzētajam ir iespējas manevrēt ar nenākšanu uz tiesu; tiesai ir jālemj, ko darīt ar liecībām – nolasīt tās vai arī uzklausīt pašu cilvēku, kas ir būtisks liecinieks un jāpratina par daudziem apstākļiem. Tā nu tiesa lietu atliek, un lietu izskata divu, trīs gadu laikā.