Satversmes tiesas (ST) tiesnese Kristīne Krūma, kura kopā ar pārējiem sešiem konstitucionālās tiesas tiesnešiem pērnā gada nogalē pieņēma spriedumu par 2007. gada martā parakstītā Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību valsts pamatlikumam, nepiekrīt vairākiem spriedumā minētajiem argumentiem un secinājumiem.
Tiesnese kopā ar pērn novembrī pieņemto spriedumu, ar kuru par Satversmes 3. pantam atbilstošu atzīts robežlīgums par agrākā Latvijas Abrenes apriņķa iekļaušanu Krievijas Federācijā, publicējusi savu viedokli jeb atsevišķās domas, kas izvērstas uz 27 lapām.
ST interneta mājaslapā publicētajās atsevišķajās domās Krūma norādījusi, ka nevar piekrist vairākiem spriedumā minētajiem argumentiem un secinājumiem, piemēram, ST spriedumā ietvertajai argumentācijai, ka 1990. gada 4. maijā pieņemtās deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu 9. punkts neaptver visu 1920. gadā ar Padomju Krieviju noslēgto Miera līgumu un tā 3. pantu.
Neatkarības deklarācijas 9. punkts, kas noteic, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvija attiecības ar PSRS veido saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, ST ieskatā tikai apstiprinot Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnu, tādējādi ST netieši norādījusi, ka robežlīguma ratifikācijas likums atbilst šim 9. punktam, norāda Krūma.
Neatkarības deklarācijas 9. punkts noteic: "Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju."
Viņa uzsver, ka neatkarības deklarācijas 9. punktā ietvertā atsauce uz 1920. gada miera līgumu nav ierobežota tikai ar to, ka Krievija atzīst Latvijas neatkarību.
Krūma norāda, ka sašaurināta šī punkta interpretācija neatbilst Latvijas konsekventai praksei nacionālajās tiesībās, kur uzsvērta 1920. gada miera līguma spēkā esamība pilnībā.
Šī secinājuma pamatošanai Krūma norāda trīs argumentus – ST veiktā neatkarības deklarācijas 9. punkta interpretācija ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības principu, interpretācija neatbilst konsekventajai praksei, pie kādas Latvija turējusies līdz robežlīguma noslēgšanai gan nacionālajās tiesībās, gan starptautiskajās attiecībās, un tā neatbilst līdzšinējai Latvijas praksei un paziņojumiem robežlīguma sakarā.
Viņa norāda, ka ST atsaukusies tikai uz neatkarības deklarācijas līdzautora Egila Levita viedokli, taču tai vajadzējis pievērst lielāku uzmanību Latvijas praksei, kā arī citu tālaika deputātu uzskatiem, nevis tik ļoti koncentrēties uz vienu viedokli, kurš gan ticis apstiprināts Latvijas praksē.
Savās atsevišķajās domās ST tiesnese norāda, ka vēstījumā PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām, ko Augstākā padome pieņēmusi 1990. gada 4. maijā, deklarēts, ka "par PSRS un Latvijas Republikas attiecību pamatu jākļūst 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumam".
Krūma uzsver, ka šāda pozīcija attiecībā uz Krievijas un Latvijas valsts robežas atjaunošanu nevarētu tikt pausta, ja šāda prasība jau nebūtu ietverta topošajā neatkarības deklarācijā un norāda, ka nevar uzskatīt, ka neatkarības deklarācijas autoru un deputātu viedoklis būtu strauji mainījies.
Norādot, ka neatkarības deklarācijas 9. punkts aptver tikai miera līguma 2. pantu, ST spriedumā piekrīt piedāvājumam to interpretēt tādējādi, ka miera līgums šajā gadījumā jāizprot tikai kā normatīvs ietvars vienai tēzei – par Latvijas valsts neatkarību.
ST spriedumā norāda, ka deklarācijas 9. panta pirmais teikums veltīts galvenajam jautājumam – Latvijas valstiskuma atjaunošanai un neatkarībai – un tas uzliek par pienākumu Latvijas un PSRS, vēlāk Krievijas attiecībās balstīties uz nepārtrauktības doktrīnu.
Krūma norāda, ka šis ST apgalvojums ir neskaidrs no valsts nepārtrauktības doktrīnas viedokļa, jo doktrīna paredz arī starptautisko līgumu nepārtrauktu spēkā esamību un uz to norāda neatkarības deklarācijas 9. punkts.
Latvijas valsts neatkarības atjaunošana nav nodalāma no miera līguma spēkā esamības, ja vien šo līgumu nav aizstājusi kāda jaunāka līguma norma vai hierarhiski augstāka starptautisko tiesību norma vai arī līguma priekšmets nav zudis.
Tas, ka neatkarības deklarācijas 9. punkts ar palīgteikuma palīdzību sašaurinātu, respektīvi, reducētu 1920. gada miera līgumu tikai uz tā 2. pantu, nav iespējams, norāda Krūma.
Viņa arī uzsver, ka ST neizmantoja iespēju aicināt pašus neatkarības deklarācijas projekta autorus paust savu viedokli un tādējādi iegūt plašu un autoritatīvu informāciju gan par paša projekta saturu, gan arī par tā tapšanas vēsturi.
Turklāt vairākos nacionālo tiesību aktos bijušas atsauces uz nenokārtoto robežjautājumu, paredzot, ka Latvijas robežu nosaka līdz 1940. gada 16. jūnijam Latvijas Republikas noslēgtie un ratificētie starpvalstu līgumi un vēlāk ar kaimiņvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi par robežas atjaunošanu. Secīgi, tikmēr, kamēr nav noslēgts jauns līgums, Latvijas un Krievijas valsts robeža noteikta ar miera līguma 3. pantu, norāda Krūma.
Viņa piebilst, ka vēl 2005. gada 12. maijā Saeima pieņēmusi deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, kurā, atsaucoties uz miera līgumu, kas noslēgts starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku, aicinājusi "atzīt vispārzināmo faktu, ka PSRS okupēja Latviju, ievērot no šā fakta izrietošās tiesiskās un politiskās sekas un balstīties uz atbilstoši starptautisko tiesību normām joprojām spēkā esošo [..] miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām pret Latviju".
Krūmas ieskatā, neatkarības deklarācijas 9. punktā ietvertais mandāts, kas ietver visu miera līgumu un apstiprina nepārtrauktību, nozīmē, ka Latvija var grozīt miera līgumā noteiktās robežas, neskarot nepārtrauktību.
Tādējādi Latvijai, ja tā nodod teritoriju Krievijai, jābūt pārliecinātai par to, ka otra puse, respektīvi, Krievija, šo tiesisko situāciju vērtē identiski, tas ir, ka ar robežlīgumu Latvija nodod un Krievija pieņem "de iure" Abrenes apvidu, vai arī abām pusēm skaidri jānorāda uz atšķirīgajām pozīcijām Latvijas nepārtrauktības kontekstā.
Krūma uzsver, ka Latvijas pienākums paust savu pozīciju izriet kā no valstiskuma nepārtrauktības prasības starptautiskajās tiesībās, tā arī no neatkarības deklarācijas, kas nepārtrauktības doktrīnu konstitucionāli nostiprina attiecībās ar Krieviju.
Tātad, ja tiek slēgts līgums, kas ir saistīts ar nepārtrauktības jautājumu, tad Latvijas pozīcijai ir jābūt skaidri formulētai attiecīgajā līgumā vai ratifikācijas procesā. Tāds pozīcijas formulējums nav nepieciešams gadījumos, ja tiek slēgts līgums, kurš nav saistīts ar miera līguma nosacījumiem, norāda ST tiesnese.
Krūma atzīst: lai novērstu pretrunu starp starptautiskajām saistībām, kuras Latvija uzņēmusies, un neatkarības deklarāciju, Latvijas valstij "de lege ferenda" konstitucionāla ranga normā būtu jānorāda, ka Latvijas un Krievijas attiecības regulē vēl joprojām spēkā esošais miera līgums un jaunais robežlīgums.
Krūma norāda, ka kopumā piekrīt ST secinājumiem attiecībā uz Satversmes 3. panta interpretāciju, tomēr viņa pauž bažas par to, vai ST pilnībā izmantojusi visus pieejamos avotus un novērsusi jebkādas šaubas par tā saturu.
Viņa uzsver, ka ST spriedumā nav atradusi vairākus būtiskus viedokļus par Satversmes 3. panta tvērumu un ST spriedumā nav nedz pieminējusi šos viedokļus, nedz arī atspēkojusi tos.
Šis fakts rada šaubas par to, vai tiesai izdevies noskaidrot nepārprotamo Satversmes sapulces deputātu gribu attiecībā uz Satversmes 3. panta tvērumu, norāda Krūma.