Teātru festivāls Zentenē

Zentenē pagājušo sestdien, 26. septembrī, spēlēja teātri nu jau ceturto gadu pēc kārtas. Festivālu rosināja pagastiņa izpilddirektore Lita Celitāne.

Zentenē pagājušo sestdien, 26. septembrī, spēlēja teātri nu jau ceturto gadu pēc kārtas. Festivālu rosināja pagastiņa izpilddirektore Lita Celitāne.

Viņa vada arī kultūras darbu pagastā. Atbrauca teātra mīlētāji no Pūres, Balgales, Raudas, Sēmes un Talsiem, un festiņš raiti gāja vaļā. Izrāde pēc izrādes, un kādas tikai! Smējās paši aktieri un tie, kas zālē, vēderus turēdami. Pa asarai acīs notrausa. To, ko laukos nozīmē teātris, nemaz nevar uz papīra uzlikt. Pašiem jābrauc lūkot. Un ne jau tikai uz Zenteni. Viņiem – lauku aktieriem – ir sava kasta. Ne tikai Dievu no augstumiem izrādē pieaicina un spēlē tā, ka velns pār stenderu (skatuves dēļiem) lēkā.

Kur tā sāls?

Pūreniece Elita Namiķe:

– Vai dieniņ! Tā tas ir, un viss. Jaunībā es par teātri nedomāju. Tas sākās pēc 30. Reizi nedēļā notiek mēģinājums, un tā gribas iet. Ka tikai spēlēt teātri. Spēlētu arī tukšai zālei.

Balgalniece Nora Pliuna:

– Teātri spēlēju jau no bērna kājas. (Ha, ha…) Tāpēc, ka spēlēju. Citādi nevaru. Skolotāja brīnišķīgi ievirzīja. Tas bija Vidzemē, Gaigalauskā. Atnācu dzīvot šopusē, un joprojām skatuves dēļi ir manējie.

Raudenieks Vitolds Ikams:

– Es piedalos tikai masās. Patīk teātris. Var izrauties no ikdienas vienmuļības un kaut kur aizbraukt. Zentene taču ir tik koša rudenī.

Sēmeniece Daiga Baumane:

– Šajos trakajos laikos ar teātri var aizpildīt vakarus. Viss brīvvalsts laiks taču ir traks. No vienas ķibeles otrā, trešā, un tā bez gala. Spēlējot teātri, tas bardaks piemirstas. Uz skatuves tieku mīlēta, mīlu un reizēm esmu princese. Superīgi!

Talsiniece Karīna Brunava:

– Teātri spēlēju tikai gadu. Režisors pierunāja. Es laikam izskatījos pēc tādas, kas var. Patīk. Kāpēc?! To nevar izstāstīt, tā vienkārši ir.

Mārīte Šmelte – teātra lūkotāja, zenteniece:

– Man patīk pašdarbnieku izrādes. Viņi visi ir talanti, nesamaitāti. Spēlē ar sirdīm, dvēseles sprēgā. Piecas izrādes – treju, četru stundu garumā. Labi! Laiku varēs atšauties. Nav jādomā par skolu, kuras vairs nav. Rītos pa paradumam jāceļas, jāpošas… Kaut arī tas būtu bijis tikai teātris…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *