Ja Latvijā vispār ir lauksaimniecība, tad grūti stādīties priekšā, kā mūs apstākļos varam iztikt bez piensaimniecības nozares. Pašlaik piena ražotāji cīnās par savu izdzīvošanu.
Valstī ir viena no viszemākajām piena iepirkuma cenām Eiropas Savienībā (ES) un viena no visaugstākajām – veikalu plauktos. Turklāt – arī pārstrādātāji, piemēram, Rīgas piena kombināts, regulāri ziņo par satraucošu situāciju. Savukārt akciju sabiedrība «Tukuma piens» ir paziņojusi par stabilitāti nozarē. Uzņēmumam gatavā produkcija noliktavā neuzkrājas – kas saražots, tas tiek arī realizēts. Kā uzņēmumam izdodas sadzīvot ar šo laiku, izvaicājām a/s «Tukuma piens» valdes locekli, uzņēmuma vadītāju Edmundu Jansonu.
Sadarbojas ar 300 ražotājiem
E. Jansons:
– Ekonomikā esam kādu pakāpi nokrituši zemāk. Bet tur nekā nevar darīt. Iepērkam ap 40 000 tonnu piena gadā, apmēram 90 tonnas dienā. Tātad – iepērkam par kādām 1000 tonnām vairāk nekā pārstrādājam, jo vasarā piena ir vairāk. Tad mēs to pārdodam citiem kombinātiem siera vai piena pulvera ražošanai.
Kad kļuvu par uzņēmuma vadītāju (aprīli būs divi gadi), jau tad izvirzījām mērķi – lai tie maršruti, kas iekļauti piena savākšanā, strādātu ekonomiski. Svarīgi bija trīs nosacījumi – piena daudzums, attālums no maršruta un kvalitāte. Tālākais piena piegādātājs no mums varētu būt kādu 70 līdz 80 km attālumā. Maršrutu loki ir ap 150 km gari. Pašlaik sadarbojamies ar nedaudz mazāk kā 300 piena ražotājiem. Pēdējā pusgada laikā esam pārtraukuši sadarbību ar apmēram 50 piena piegādātājiem. Mums ir trīs vai četri apakšuzņēmēji, kas nodarbojas ar piena savākšanu. Transporta firmas zina labāk, kā strādāt maršrutā, savukārt mums svarīga ir pakalpojuma cena.
Piena kvalitāte atbilst ES standartiem. Mēs ziņojam par tiem, kuriem ir novirzes piena kvalitātē. Tad Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori dod šīm saimniecībām laiku, kurā kvalitāte ir jāuzlabo, ražotne jāsakārto. Analīzēm ņemam paraugus un sūtam uz akreditētu laboratoriju pārbaudīt.
– Ar piena ražotājiem norēķināties laikā?
– Ar zemniekiem norēķināmies kā paredzēts – 30 dienu laikā, bet mums ir arī zemnieki, kuri lūdz, lai samaksājam ātrāk. Taču tas pašlaik mums ir diezgan grūti un šādā veidā varam zemniekam palīdzēt vienreiz. Zemniekiem šobrīd ir mazāk ienākumu, taču ja savas investīcijas ir plānojuši, rēķinoties ar pārāk augstām piena cenām, viņiem var būt nopietnas problēmas.
– Bet nevienam neienāca prātā, ka piena cena tik ļoti kritīsies…
– Protams, ka tā cena, kas ir šodien, bet varbūt, ka pat tā, kas būs rīt (es pieļauju, ka iepirkuma cenas var būt vēl zemākas), ir neparedzēti nokritusies, taču jārēķinās, ka šie procesi ir cikliski. Ja zemniekam ir bijuši projekta konsultanti, projektu rakstītāji, tad viņiem tas tomēr bija jāzina, ka piena cena lielā mērā ir atkarīga no industriālo produktu – siera, piena pulvera, sviesta – cenām. Jebkurā interneta lapā, kur ir redzamas vēsturiskās cenas – desmit gadu griezumā tās ir ļoti svārstīgas.
Līderi sviesta, krējuma un jogurta ražošanā
– Vai pārstrādes procesā izmanto arī piena pulveri?
– Nē, ikdienas produktu – piena, kefīra, krējuma – ražošanā neizmantojam. Kaut vai tāpēc, ka tas ir neizdevīgi. Piena pulveri izmantojam tikai jogurta ražošanā, turklāt – nelielā daudzumā. Vājpiena pulveris produktā palielina sausnas un olbaltumvielu saturu. Ja receptē paredzēts, mēs to arī izmantojam. Pērkam ļoti kvalitatīvu piena pulveri – ir svarīgi, lai to varētu ļoti labi izšķīdināt un lai būtu maigā, krēmīgā garša.
– Vai neesat domājuši par biezpiena ražošanu, jo kvalitatīva šā produkta veikalos trūkst?
– Biezpiens nav mūsu sortimentā, iespējams kādreiz būs. Pašreiz ražojam tik, lai nodrošinātu slēgtās iestādes. Mūsu biezpiena produkti ir glazētie šokolādes sieriņi, tie ir mūsu ekskluzīvie produkti. Kaut arī fiziski esam neliels uzņēmums, esam lielākie ražotāji apjoma ziņā tādā produktu grupā kā jogurti, konkurējam ar no Polijas ievestajiem «Danon».
– Vai kaut ko arī eksportējat? Cik tas ir viegli vai grūti?
– Eksportēt ir ļoti grūti, jo produktiem jābūt ļoti labiem, ekskluzīviem, turklāt tos nepazīst. Mēs eksportējam apmēram 5% no savas produkcijas. Tie ir sieriņi, jogurti. Sviestu cenšamies sapakot un pārdot Latvijas veikalos, tas ir izdevīgāk.
Cenas krīt…
– Ko cilvēki šajā laikā pērk?
– Pērk tos produktus, ko var atļauties. Principā pērk visu, bet varbūt pārdomātāk, ņemot vērā, ka algas un arī cenas diezgan strauji samazinās. Mūsu uzņēmumā kilogramu ziņā ražojam pat vairāk nekā pagājušajā gadā, nemaz nerunājot par aizpagājušo gadu. Bet naudas izteiksmē saņemam mazāk, jo cenas ir stipri pazeminājušās. Domāju, ka piena produktiem ir jābūt par pieņemamu cenu, tad arī cilvēki pirks un lietos tik, cik viņi ir pieraduši tos lietot. Mēs esam mazāk atkarīgi no kaut kādām īpašām piena produktu lietošanas tendencēm, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā. Tur, kad kritās piena patēriņš, izdomāja «kafee latee» – dzēra kafiju, to uz pusēm atšķaidot ar pienu. Tas ietekmēja piena patēriņu. Starp citu, salīdzinot ar Skandināvijas valstīm, mēs jogurtu lietojam gandrīz uz pusi mazāk. Arī pienu skandināvi, arī igauņi, dzer ievērojami vairāk nekā Latvijā.
– Vai varat paskaidrot, cik par litru piena saņem ražotājs, cik pārstrādātājs, cik valsts un cik tirgotājs?
– Laikrakstā «Diena» publicētajā materiālā redzam, ka «Limbažu pienam» cena veikalā ir 49 santīmi, zemnieks no tiem saņem 15 santīmus, pārstrādātājs – 19, tirgotājs – 6,5 santīmus, valsts ar 21% PVN – 8,5 santīmus. Savukārt mēs maksājam vairāk nekā 15 santīmus par litru piena piegādātajam, mums nedaudz mazāki ir pārstrādes ienākumi, taču 4 santīmi ir jārēķina par piena transportu,
5 santīmi maksā iepakojums. Par 9 santīmiem jāspēj segt visas ražošanas izmaksas un pārdošanas izmaksas. Lielos vilcienos mums vidējā piena pārdošanas cena ir 35 santīmi. Cenas var būt arī atšķirīgas, jo piens plēves iepakojumā noteikti būs lētāks nekā kartona iepakojumā. Vidējā cena mums tātad ir par santīmu augstāka.
– Zemniekiem ir uzstādījums, ka veikala plauktā pienam vajadzētu būt ne vairāk, kā divas reizes dārgākam, nekā par piegādāto izejvielu saņem zemnieks. No piena litra taču vēl iznāk arī citi produkti, jo pienu pārdod 2,5%, taču iepirktajam pienam ir lielāks tauku saturs?
– Pienam no pārstādes rūpnīcas vajadzētu iziet apmēram par divas reizes lielāku cenu. Ja 3 līdz 4 mēnešu laikā cena nokrīt no 20 uz 16 santīmiem, mēs savas ražošanas izmaksas un pārdošanas izmaksas, protams, mazināsim, bet tik strauji nepaspēsim samazināt. Tirgus ir tas, kas nosaka cenu, pēc tam mēs visi cenšamies pielāgoties. Var gadīties, ka piena cena no mums tagad vidēji ir 35 santīmi, taču es nebrīnos, ka pēc diviem, trim mēnešiem tā būs vēl zemāka. Tas nozīmē, ka šeit mēs dabūsim strādāt ekonomiskāk. Tirgotājs uzliks savu uzcenojumu. Un viņa procenti jau nemainās, arī viņš attiecīgi saņem mazāk, jo 16% no 35 santīmiem ir viens skaitlis, bet, ja mūsu cena būs 30 santīmi, tad 16% jau būs cits, zemāks skaitlis.
Piena ražotāji konkurē
– Kāda ir konkurence Latvijas piena pārstrādātāju starpā?
– Konkurence ražotāju starpā ir ļoti smaga. Tiem uzņēmumiem, kas ir lielāki par mums, ir liekās produkcijas uzkrājumi, viņiem ir apgrūtināta naudas plūsma, nauda iesaldēta un līdz ar to viņi paliek agresīvāki vietējā tirgū. Tad parādās paziņojumi par milzīgiem cenu samazinājumiem.
– Valdībā runā par to, ka intervencē iepirks piena produktus. Kā to vērtējat?
– To, lai valdība lemj. Uz mums tas neatteicas. Mums nav produktu, ko pārdot intervencē. Uzskatu, ka intervences cenai ir jābūt ļoti zemai, ne augstākai kā pašizmaksai, un komentāros jau izskanēja, ka ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ko ar to produktu darīt. Ir jāskatās, vai tas palīdzēs nozarei, vai kādam konkrētam uzņēmumam. Ja palīdzam kādam konkrētam uzņēmumam, tas nav īsti tas, kas šobrīd ir vajadzīgs. Šobrīd nepieciešams attīstīt uzņēmējdarbību, to sildīt, lai būtu iespēja ražot un vairāk strādāt.
– Vai neesat domājuši par sava firmas veikaliņa atvēršanu?
– Tas ir ekonomisks projekts. Ja atmaksājas, to atver, ja neatmaksājas, neatver. Līdz šim visi aprēķini rādījuši, ka tas neatmaksājas. Piemēram, «Rīgas piensaimniekam», bija vairāk nekā 10 firmas veikali, kas nu ir aizvērti. Ja mēs esam speciālisti piena produktu ražošanā, tad nekur nav teikts, ka mēs esam speciālisti piena produktu mazumtirdzniecībā. Es novēlu, protams, veiksmi, piena kooperatīviem, kas iepērk pienu un runā par to, ka vajadzīga sava pārstrāde, lai varētu kaut ko darīt efektīvāk. Jā, ja viņi mācēs saražot kvalitatīvu produktu, ja viņi mācēs to pārdot. Tam visam ir vajadzīgas zināšanas un pieredze. Tikai tad tas ilgtermiņā atmaksāsies. Viena no zemnieku prasībām ir vertikālā integrācija, lai viņiem dod naudu, par ko būvēt rūpnīcu. Piena ražošana un pārstrāde ir divi dažādi biznesi. Ja viņi ir kooperatīvi, viņi ir administratori un menedžeri piena pārdošanā, transportēšanā. Produktu ražošana ir pavisam kas cits.
Neaizmirsīsim par to, ka ar gadiem konkurence kļūst tikai asāka un asāka. Tie kooperatīvi, kas šobrīd ir izveidojušies, piemēram «Valio» Skandināvijā, viņiem ir daudzu desmitu gadu pieredze. Viņi veidojušies laikā, kad šī konkurence nebija tik liela; viņi ir veidojušies valstī, kas nosacīti ir izolēta. Es nesaku, ka to nevar darīt, to var darīt, bet šis process pie mums aizņems daudzus desmitus gadus. Vai mums to vajadzētu darīt? Pasaulē pastāv gan vieni, gan otri modeļi.
Varbūt prātīgāk ir, ka katrs dara savu darbu, bet sadarbību nosaka biznesa attiecības… Mēs varējām bļaut, cik vien gribējām, ka tas nav labi izvest pienu uz Lietuvu. Bet tobrīd zemniekiem bizness noteicam to, ka tur var izdevīgāk pārdot. Savukārt lietuviešiem bija savi biznesa aprēķini, kāpēc viņi gribēja maksāt vairāk nekā saviem zemniekiem….
– Arī pašlaik vēl izved pienu..
– Jā, diemžēl. Un pajautājiet, kādu naudu viņi par to saņem, domāju, ne pārāk daudz.
Ir vai nav – ārkārtas stāvoklis?
– Vai piekrītat «Rīgas piena kombināta» valdes locekļa Jāņa Šolka teiktajam, ka piensaimniecībā izveidojies ārkārtas stāvoklis?
– Daļēji, jā. Stāvoklis ir tikpat smags kā citās nozarēs, piemēram, būvniecībā. No pieneniekiem es vēl neesmu dzirdējis, ka kāds būtu bankrotējis. Ir aizvērtas dažas fermas, kas varbūt ir investējušas neatbilstoši saviem ienākumiem. Bet no piena pārstrādes uzņēmumiem «Bauskas piens» vienīgi ir maksāt nespējīgs, bet tas process iesākās vēl treknajos gados. Stāvoklis ir nepatīkams ar to, ka šis process aiz sevis velk lielu daudzumu cilvēku. Bet tad atkal rodas jautājums, vai piena ražošanā būtu jāatbalsta zemnieki ar divām vai piecām govīm, vai atbalstīt tādus, kur fermās 30 vai 50 govis?
– Mums ir daudz ļoti labu piena ražotāju ar 20 govīm…
– Domāju, ka kaut kādā laikā mums būs jābūt cietsirdīgiem, ciniskiem… Vai ar 20 govīm var ražot, nezinu, neesmu speciālists šajā jomā, bet ar divām vai piecām govīm – tas nav bizness, bet diemžēl tas ir skaitliski vislielākais piena piegādātāju daudzums. Līdz ar to, ja mēs atgriežamies pie jautājuma, vai ir ārkārtas situācija, tad ārkārtas situācija ir tāpēc, ka tā skar daudzus cilvēkus Latvijā.
– Agrāk piena iepircēji brauca no Valmieras uz Tukumu iepirkt pienu, no Tukuma uz Latgali. Interesanti, kā tad varēja izdzīvot?
Tad bija brīvais tirgus. Viss paliek dārgāks, tagad rēķina, vai var braukt vai nē. Ja, piemēram, atnāk konkurenta pārstāvis no 300 km attāluma un piesola vienalga kādu cenu, tikai lai nepārdod pienu «Tukuma pienam», arī tā ir konkurence.
– Vai tiešām arī šādā veidā mēģināja novājināt konkurentu?
– Mums nācās celt cenu, lai piegādātājs nepārdotu pienu citam kombinātam.
– Ir izteikts viedoklis, ka Latvijā vajadzīgs tikai viens liels piena pārstrādes uzņēmums? Tad piena ražošana būšot visefektīvākā…
– Viens – nē, varbūt divi, trīs. Tad varētu būt nenoteikts skaits ar mazākiem uzņēmumiem, kuri specializējas savu nišas produktu ražošanā. Šodien no tā neesam tālu – vietējā tirgū strādā «Rīgas piena kombināts», «Valmieras piens», «Tukuma piens». Rīgas piensaimnieks jau paliek specifisks. Ir slikti, ka ir vairāk nekā 20 mazie uzņēmumi, kas ražo kaut ko specifisku un tad vēl papildus ikdienas sortimentu. Šāda situācija radusies, pateicoties tam, ka mums tā politika nav bijusi konkrēta, atbalsts iedots visiem pa drusciņai – sak, strādājiet, kā mākat. Tad nu arī katrs kuļas, kā māk.
– Jūs uzņēmumam izteikti pārmetumi, ka Lietuvas izcelsmes biezpienam jūsu firmas iepakojumā un sviestam ar zaļumiem nav bijis precīza marķējuma, tāpēc tas izņemts no tirdzniecības.
– Jā, tā tas ir. Mēs sadarbojamies ar Lietuvas piena pārstrādātājiem. Vasarā Latvijā iepirkto pienu, ko nepārstrādājam, pārdodam uz Lietuvu, bet visa gada garumā pasūtām viņiem biezpienu. Biezpiena ziņā mūs kļūda, ka biezpiens ir 0,6%, bet marķējumā norādīts 0,5%. Savukārt mūsu izplatītais sviests ir 70%. Izrādās, ka tikai 60% un 80% produkts ir sviests, bet 70% tā nedrīkst saukt, tie ir jādēvē par piena taukiem.
– Vai «Tukuma pienam» ir kredītsaistības, vai ir jauni projekti?
– Kredītsaistības ir, arī projekti ir, bet par tiem stāstīsim tad, kad tos būsim realizējuši. Kas attiecas uz kredīsaistībām, mums tās ir salīdzinoši ar citiem uzņēmumiem nelielas. Būtu muļķīgi, ja mēs strādātu tikai ar savu kapitālu, jo ir jāizmanto finanses, ja tās var dabūt, lai attīstītos ātrāk.
– Cik uzņēmumā strādājošo? Vai plānojat darbiniekus atlaist? Vai darbiniekiem bez nopelnītajām algām ir vēl kādi citi bonusi?
– Mūsu uzņēmumā ir 220 strādājošie, vasarā – nedaudz vairāk, jo atvaļinājumu laikā pieņemam aizvietotājus. Domājam, ka mūsu pilsētai un rajonam esam nozīmīgs uzņēmums un visi ir ieinteresēti, lai mēs strādātu. Pašreiz neplānojam darbinieku atlaišanu, bet, ja būs nepieciešams, izslēgt to nevaram. Piena produktu cenas pēdējos divos mēnešos samazinājušās par 10%, tātad arī mums izmaksu puse ir jāsamazina.
Mūsu darbiniekiem pērkam Veselības apdrošināšanas polises, organizējam ekskursijas, Ziemassvētku pasākumus bērniem, sporta svētkus.
Arī šajos grūtajos apstākļos cenšamies atbalstīt pilsētas pasākumus – basketbolu, meitēnu futbolu, Ziemassvētku izrādi pilsētas bērniem, pilsētas svētkus. Cenšamies būt pilsētai draudzīgs uzņēmums un gribētu aicināt visus izvēlēties Latvijā ražotus produktus. Tad būs darbs mums, mūsu piegādātājiem, sadarbības uzņēmumiem. Tieši tādā veidā mēs viens otram un paši sev palīdzēsim. Tas ir būtiski – pirkt Latvijā ražotu preci.