Iespējams vasarīgo laika apstākļu jeb varbūt talkošanas paradumu maiņas dēļ, kā novērojām, 27. aprīlī kopīga darbošanās vairs nebija tāds masu pasākums, kā varbūt akcijas «Lielā talka» pirmajos gados. Bet tāpat šur tur manīja rosību arī ārpus privātajiem īpašumiem un sētām, to skaitā – netālu no Šlokenbekas muižas.
Tur, kur tilts pār Sloceni, aizaugusi saliņa un bijusī mazdārziņu teritorija, talcinieki cītīgi nodarbojās ar krūmu griešanu, kritušo koku aizvākšanu, ābeļu zāģēšanu un arī atkritumu salasīšanu. Kā pastāstīja muižas vadītāja Daiga Osīte, jo īpaši būtiski tas bijis mazdārziņos, jo cilvēki šādas aizaugušas teritorijas ir iecienījuši, lai izgāztu visu sev lieku. Nu, kad apkārtne tiek sakopta, ir cerība, kas šī stihiskais parādība vairs neatkārtosies. Viena ar grūtībām apkarojama problēma gan te ir latvāņi, kas aug griezdamies un ar upes ūdeņu starpniecību turpina iekarot arvien jaunas teritorijas. Indēt upes krastos tos nav iespējams – atliek meklēt citas apkarošanas metodes. Neskaitot visu to, no kā talkā atbrīvojās, bija arī kāds jaunieguvums. Proti, tika izgatavota un pār upi likta koka laipiņa (Juris Veļičaks), kas attīrīto placi padarīs pieejamāku.
Jau pēc talkas, skaidroja D. Osīte, plānots novērtēt, kas un kā šajā teritorijā aug – kas saglabājams, kas aizvācams. Bet tālākas nākotnes ieceres – varbūt atjaunot estrādīti, kas, kā stāsta zinātāji , 80. gados te bijusi, bet par kuras esamību šobrīd liecina vien betona kluči uz saliņas.
Viena no bērnības mīļākajām vietām