Vakar mūsu novadniecei, skolotājai Austrai Valbei palika apaļi 100 gadi. Šodien savu vislabāko skolotāju sveiks bērni, kurus viņa ievedusi ābecē. "Tie taču ir arī mūsu svētki, ja skolotāja nodzīvojusi gadsimtu!" tā, sakot paldies par iemācīto, teic viņas kādreizējie skolēni, kas pirms 51 gada absolvējuši Tumes skolu.
Pirmā darbavieta – Praviņu skola
1908. gada 25. aprīlī šaisaulē Grenču pagasta «Kalna Bauskos» Mamma agri mirusi. Tēvs nodibinājis jaunu ģimeni. A. Valbe pamatskolu beidza Grenčos. Pēc tam skolotāju institūtu Jelgavā. Pirmā darbavieta – Praviņu pamatskola. Te viņa satiek savu mīlestību Kārli Valbi. Apprecas 1935. gadā. 1945. gadā Kārli izsūtīja uz Sibīriju par to, ka bijis muzikants, aizsargs. Spēlējis nepareizās dziesmas un, kas zina, varbūt arī dziedājis. 1947. gadā skolotāja sāk strādāt Tumes pamatskolā. Bija spiesta šķirties no vīra, lai varētu strādāt un audzināt meitas Māru un Baibu. Meitu Māru (tagad Māra Priste) uzaudzināja mamma, bet Baibas (tagad Baiba Paije) krustmāte bija Latvijas Universitātes profesora Arvīda Lūša kundze. Lūšiem nebija bērnu. Bet meitu tēvs no izsūtījuma atgriezās vien 1957. gadā. Tumē skolotāja dzīvoja «Strautiņos». Pēc gadiem ietgādājās paši savu māju Vienībā. 1963. gadā cienījamo skolotāju padomju vara pavadīja pelnītajā atpūtā – pensijā. Kādu laiku Valbes dzīvoja savā mājā Vienībā. Tad pārcēlās uz Rīgu pie meitas Baibas. Šodien viņas bērni pulcēsies savrupmājā Siguldas prospektā. Sveiks simtgadnieci.
Gaišāk iet pa dzīves taku
"Viņa mīlēja ziedus. Visu zaļo. Šķiet, prata ar puķēm sarunāties. Lauku mājai, kas atradās Vienības augļu dārzu ielokā, visapkārt bija apjozta sēta. No ārpuses ar dālijām apstādīta. Vasarās braucām lūkoties. Simts, vairāk šķirņu dāliju košojās. Brīžam pat saule sakautrējās no krāsu buķetes, bet ne jau uz ilgu laiku. Malā pastūma mākonīšu gubas un atkal pagalms, ziedi bija pilni saulstaru. Klausījās, kā skolotājas meitas Māra un Baiba, mammas rosinātas, divbalsīgi dzied «Vaidavu». Šī dziesma skolotājai allaž bija mīļa," atceras Austras kundzes kolēģe, skolotāja Irma Bernova un turpina: "Varbūt dziedāja par mīlu savā jaunībā, kas viņai pārtrūka. Kopdzīve ar mīļoto daudzus gadus bija liegta. Valdīšana lika izšķirties no vīra. Mēs to zinājām. Viņa mīļotajam aizrakstīja vēstuli. Kārlis, protams, piekrita. Citādi tolaik nemaz nevarēja. Mātei nācās strādāt. Audzināt bērnus. Un – viņai nebija viegli. Arī tāpēc, ka allaž teica to, ko domā. Vienalga – patīkāma vai nepatīkama lietā. Kas sirdī, tas uz mēles. Vairāk uzturējās kopā ar bērniem, nevis skolotāju istabā. Valbes kundzei vairāk patika valkāt gaišas drēbes. Dažādu nokrāsu, bet gaišas. Tāpēc, ka bija gaišs cilvēks. Ecējas ne vienreiz vien, ka mēs, latvieši, esam raduši tumši ģērbties – veci, tumši, bieži gremdējamies atmiņās par grūtajiem laikiem. Bet skolotāja uzskatīja – vajag gaiši, viedi iet dzīves ceļu. Nest gaismu cilvēkos.
Tolaik visi turēja lopus. Nereti, uz darbu ejot, satikāmies. Skolotāja Valbe pa ceļam uz skolu veda govi ganībās. Vienā rokā portfelis ar burtnīcām, otrā – pavada un vēl spainītis. "Kā tu tā vari?" vaicāju kolēģei. "Mēģināju spaini likt uz gotiņas ragiem, bet viņai tas grabulis lāgā nepatīk. Nošņācās un iemeta krūmos. Varbūt ar laiku pieradīs," smaidot teica skolotāja. Garajā starpbrīdī viņa gāja gotiņu izslaukt."
Cilvēks – savējais
"Visi Tumes skolas skolotāji stāv acu priekšā gaišās atmiņās. Arī Valbīte. Es, arī Māra, Inta bijām nešpetnas. Kauns atzīties, ko vien mēs toreiz nesastrādājām! Blēņas un vairāk uz puiku modi. Reiz piekāvām kādu puiku. Tikai tāpēc, ka viņš mums pievērsa uzmanību. Mēs viņu ievilinājām birzītē, trijatā uzklupām un pieštaukājām. Ausīs tinti ielējām un sniegu iebāzām. Gāju viņam virsū, vēl šodien atceros, un nelabā balsī brēcu: "Dzer manas asinis, dzer!" Otrā dienā atsauca arī manu tēvu uz skolu. Puika bija nosūdzējis. Tad nu direktors lasīja morāli: "Kā tā var?!" Tad iejaucās skolotāja Valbe: "Meitenes labi mācās, uzvedas un tu, puisi, esi aizmirsis ausis izmazgāt!"
Daudz jau ko toreiz nezinājām, nesapratām. Arī to, kur Māras tētis. Un, kad viņš atkal uzradās, arī nesapratām. Par tādām lietām tolaik nerunāja. It kā jau zinājām, bet tas bija aizliegts – tabu.
Skolotāja Valbīte bij akā cilvēks – savējais. Šķiet arī tāpēc, ka mūsu klasē mācījās skolotājas meita Māra. Viņa bija mana labākā draudzene. Bieži ciemojāmies pie viņas mājās.
Skolotāja mācīja botāniku. Toreiz mums skolā bija izmēģinājumu lauciņi. Ravējām. Audzējām lielākos ķirbjus, saldākos burkānus un krāšņākās puķes. Jau toreiz šķita, ka skolotāja ir veca. Tagad man nemaz nešķiet, ka es esmu veca (smejas). Viņa bija inteliģenta. Stāstīja mums par dzīvi. Par seksu gan nē. Tolaik jau seksa nemaz nebija (atkal smejas).
Atceros – reiz mēs skolā sastrādājām blēņas. Norunājām, ka neviens neatzīsies. Diena iet uz vakara galu. Sēžam. Ēdnīcā dabūjām sīpolus. Sarīvējām acis, lai asaras tek. Bijām salasījušies «Jauno Gvardi», zinājām, ka varoņi neatzīstas. Raudājām, ka sirds vai plīsa žēlabās, bet neatzināmies!" savās atmiņās par skolu un savu skolotāju atceras Lolita Vāciete.
Ko šodien sacīšu
Inta Kurme (kādreizējā ābečniece G.Valbes klasē): "Valbīte ābecē mūs ielauzīja. Nebija nemaz tik grūti. Vienā klasē ar Māru mācījāmies. Viņai gāja visgrūtāk. Mēs jau bijām tādas darbīgas, enerģiskas. Pēc blēņām izsauca vecākus. Kurš nu tā, uz sitiena, varēja atnākt. Darbs, netiek. Māra allaž uz vietas. Ar žagaru ņēma priekšā. Bērza žagaru gluži nebija, bet uz to pusi. Nebija mums to bērnu tiesību un Mārai nepavisam ne. Arī par mums viņai nācās ciest.
Zooloģijā mācījāmies par dzīvnieku apaugļošanos. Visiem nāk smiekli. Es jau par visu ko allaž smējos. Pierunājām Māru, lai viņa savukārt pierunā mammu par to apaugļošanos izsaukt kādu zēnu. Tad nu visiem būtu lielie smiekli. Bet skolotāja izsauca pirmo Māru. Še tev nu bija!
Kāds zēns ar kaklautu reiz noslaucīja tāfeli. Mēs visi bāli. Kas nu būs?! Skolotāja puiku pasauca pie sevis. Ilgi sarunājās. Pēc tās sarunas zēns pārvērtās. Solīti pa solītim uz labo pusi. Smadzenes iegrozīja puisim. Šis sāka labi mācīties. Skolotāja prata pieiet katram īpaši. Inteliģenta. Stāstīja par mūziku. Arī, kad vairs nestrādāja skolā, allaž apvaicājās: "Nu, kā tev iet? Kā dzīvē? Vai cik labi, ka tev vēl bērniņi būs. Man arī būtu četri, bet man tā dzīve tāda…" Un brīdi aizgrieza seju, lai tak bērns neredz asaru skolotājas acīs.
Vienreizēji bija skolas lauciņi. Tur nu mēs izaudzējām dižaugus. Piedalījāmies izstādēs. Pēc tam to visu gardi notiesājām kopgaldā. Nebija mums vēl toreiz Eiropas regulu, kas to liedza.
Vēl prātā pārinodarījums, ka skolotāja man neatļāva piedalīties Staļina bēru pasākumā. Skolotāja pašrocīgi pina dzīvības kociņu riteni ap tētiņa ģīmetni. Es arī cerēju, ka nu tikai būs jautra izsmiešanās. Es jau allaž biju smieklu pārpilna. Bet beigās sēdēju viena gaitenī un raudāju. Ne par Staļinu, bet par to, ka neesmu kopā ar pārējiem pasākumā, kur, simts punkti, būtu, par ko pasmieties."
"Ko šodien teikšu skolotājai?" I. Kurme brīdi padomāja. "Paldies par svētkiem. Tie taču ir svētki, ka mūsu skolotāja nodzīvojusi simtu. Viņa joprojām ir mana skolotāja. Domās nereti vaicāju viņai padomu. Un viņa man domās atbild: "Dari, meitiņ, kā tava sirds tev liek." Un pareizi viss sanāk. Vēl dzejolīti noskaitīšu, kuru viņa man iemācīja pie pirmās Jaungada eglītes deklamēt:
"Tupu, rāpu, rāpu, tupu,
Brāļa pupas ravēdama;
Kad pupiņas bļodiņā
Ne tad tupu, ne tad rāpu.""
Mūžīgai
Jautrīte Pērkuma (Valbītes skolniece): "Pirmie skolas gadi allaž spilgtāk paliek atmiņā. Jā, lauciņi… Pēc darba allaž skolotāja aicināja uz mājām. Cienastiņu cēla galdā. Viņa bija labestīga, kaut reizēm pašerpa. Nevar tak skolotājs būt mīkstrocis. Kur nu, kā šodien! Skolotājs bēg laukā no klases un vēl žēlojas, ka bērni neklausa, nemācās. Pats vainīgs. Izlaidis. Nav bijības. Es dzīvoju «Lekužās». Mājas atrodas pie vecā Kandavas ceļa, kas ved cauri Abavniekiem, ceļa malā. Skolotāja Valbe draudzējās ar maniem vecākiem un vasarās ne vienreiz vien nāca ciemos. Tās man, trešklasniecei, bija uztraukuma pārpilnas dienas. Kā nu būs, kad skolotāja lūkos manu puķu dobi?! Salīdzinās ar savējo pie «Strautiņiem», lauciņos. Atradīs vēl kādu nezāli. Lūdzu, puķes: "Uzsmaidiet tak skolotājai manai. Gribas no viņas saņemt uzslavu. Vēl šodien gribas. Domās gaidu. Varbūt šodien pateiks.
Es reizēm iedomājos, ka būšu mūžīga. Tā vieglāk dzīvot. Kreņķi nāk un aiziet. Vēl taču laika gana. Skolotājai 100 gadu, bet tas tāds nieks vien ir. Arī viņa paliks mūžīga. Mūsos, mūsu bērnos, mazbērnos."
Vienīgais sešinieks
Rutu Vītolu skolotāja mācījusi, audzinājusi no 1. līdz 6. klasei. Ruta atceras: "Dzimumdienās, vārda dienās aicināja mūs visus gadus. Iedomājieties – «Strautiņu» istabā liels, apaļš galds. Uz galda cepumiņi, kūciņas, rolbiskvīts. Skolotāja bija lieliska kulināre. Mēs savukārt pa kapeiciņām sametām un uzdāvinājām vāzi. Dzimšanas un vārda dienā allaž vāzi. Šodien arī dāvināsim vāzi, vai ne?!
Tad, kad būvēja Pļaviņu HESu, skolotāja sarūpēja autobusu. Un aizveda uz Staburagu. Esi redzējis Staburagu? Daugavu no Kokneses pilsdrupām?! Iedomājies – te televizors. Ekrānā pilsdrupas, bet tur, lejā – Daugava, vecais ceļš, Pērses ūdenskritums. Pasaka acīm priekšā, kas nekad neizbālēs! Mazā, smirdīgā autobusiņā kratījāmies. No šīs puses Daugavai aizbraucām līdz Staburagam. Neatceros, kā viņā pusē Koknesei tikām.
Neatceros, bet es vēl tad labi mācījos. 1. klasē biju teicamniece. Rakstījām kontroldarbu. Šķiet, matemātikā. Otrā dienā skolotāja saka: "Ko nu mēs, bērni, darīsim?! Ruta uzrakstījusi labi. Viņai piecinieks pienākas. Pārējie arī labi. Darīsim tā: Viņai likšu sešinieku un jums pārējiem tad varētu pieciniekus." Bērni priecīgi. Es arī. Man vienīgajai žurnālā sešinieks.
Pa kluso runāja, ka skolotājas vīrs izsūtīts. Bija reizes, kad arī klasē viņa piegāja pie loga. Aizgāja tālumā projām. Kļuva nervoza. Nosauca mūs par muļķiem, stulbeņiem. Neapvainojāmies. Reizēm jau tādi arī bijām. 6. klasē mēs pēkšņi uzzinājām, ka skolotāja ir par vecu. Aizgājusi pensijā.
7. klasē atnāca jauna, smuka skolotāja no augstskolas. Ko mēs?! Novedām viņu teju līdz nervu sabrukumam. Neklausījām, nemācījāmies. Skrēja laukā no klases. Beidzot viņa no mums atteicās. 8. klasē atkal cita. Tad mēs sapratām, ka skola jābeidz. Nospriedām: lai viņa dzīvo!
Šuspānu Juris bija izdomājis, ka viņš vairs uz skolu neies. Kā lai neiet?! Nepieciešams spēcīgs iemesls. Pateicis mammai, ka skolotāja Valbe nomirusi. Sievas brigādē vāca naudu vaiņagam.
Saka jau, ka tādi, kas falši nomirdināti, nodzīvo 100 un pat vairāk gadus. Un re – nodzīvo ar!"
"Vēl turos!"
Viesojāmies pie skolotājas Rīgā, Mežaparkā. Pie mammas atbraukusi arī meita Māra no Lapmežciema. No Tumes skolotājai aizvedām ziedošus forsītsiju zarus. Fotografējām skolotāju. Valodojām. Ar Māru nekāda gara runāšana neiznāk. "Mamma ir mamma, un katram tikai viena vienīgā. Man viņa bijusi un ir draudzene un domubiedrene. Tās ir lietas, ko nevar grozīt. Nav apspriežamas. Es zināju, kur ir tētis. Zināju, ka mamma rakstīja viņam vēstuli par šķiršanos. Gadiem no mūsu pašu gotiņas piena kūlām sviestu, kausējām un sūtījām tētim. Viņam bija slimas plaušas. Mammai, protams, tas bija sāpīgs laiks, bet, vai tāpēc nedzīvojām dzīvi ar pilnu klapi?! Katra diena ir mūsējā. Bijām jauni, mācījāmies, mīlējām un – nav ko daudz gausties," tā Māras kundze.
– Kas tu tāds esi? – vaicā skolotāja.
Saku:
– Vītols no Tukuma pilsētas, kas līdzās Tumei. Fotografēšu jūs mūsu avīzei, lai tauta zina, ka viņiem ir skolotāja – simtgadniece.
– Tumē auga daudz vītolu. Tu būsi kāds no tiem zaļajiem, kas pa šo laiku izaudzis.
– Stāstiet, kādas sajūtas, kad simtnieks plecos?
– Viss jau izrunāts, bērnus mācot. Jālūko, kas iznācis. Tev tā neliekas?! Nu, redzi. Es jau nezinu, kas te šodien atbrauks. Tad jau redzēs. Vai pazīšu viņus, viņi – mani?!
– Viņiem tie svētki. Skolotājai – 100.
– Lai tad arī notiek, kā viņi grib. Vēl jau turos. Dūša laba. Redzu pasauli. Sapņus ar'. Tu jau arī mūslaiku skolās esi bijis. Kā bērni?! Špiko ar'?
– Špiko, špiko, blēņas sastrādā.
– Tas labi. Kā nu bez špikošanas. Kas nešpiko – nav nemaz īsts skolēns. Visi bērni ir labi. Viss ir kārtībā.
