Tā ir mana būtība, esmu karavīrs

Jānis Laķis uzaudzis Milzkalnē. Ciema iedzīvotāji atceras viņu kā nebēdīgu puišeli, akurāt tādu pat, kā visi citi… Tagad viņš ir vīrs brieduma gados, par Jāni zina Latvijā un pasaulē, jo viņš Latvijas Bruņoto Spēku rindās Afganistānā piedalījies reālā kaujā un izglābis dzīvību amerikāņu karavīram Ērikam Harderam.

Mūsu saruna ar Jāni redakcijā notika 12. augustā – vienā no retajām dzimšanas dienām, kuru viņam izdevies svinēt savas ģimenes lokā.

Nākotni saskata karavīra darbā

– Kāds bija jūsu karavīra gaitu sākums, kā nonācāt pie pārliecības, ka vēlaties būt karavīrs?

– Par karavīru kļuvu, kad man bija 18 gadi. Toreiz aizgāju dienēt obligātajā dienestā, kur pieteicos brīvprātīgi, un sāku dienēt 5. Jelgavas robežsargu bataljonā. Pēc pusotra gada demobilizējos. Iznāk, ka tikai pēc dienesta sapratu, ka armija ir tas, kas man vislabāk padodas, ka tā varētu būt manas dzīves nākotne, ka dienestā varētu kaut ko dzīvē mainīt, kaut ko atstāt aiz sevis… Un tā iestājos Tukuma 42. zemessardzes bataljona virsdienestā. Tur nostrādāju piecus gadus, tad paliku ārrindas zemessardzē un 2004. gadā atgriezos atpakaļ profesionālajā dienestā, Sauszemes spēku otrajā kājnieku bataljonā.

– Pa šo laiku nodibinājāt arī ģimeni. Kā ģimene pārdzīvo jūsu prombūtni misijās?

– Man ir sieva Laura un meitiņa Natālija. Laura varbūt neapmierinātību īpaši neizrāda, viņa saprot, ka esmu izvēlējies profesiju, kas ir tuva manai sirdij. Viņa manu izvēli respektē, un mums nav bijis domstarpību, kad pieņēmu lēmumu doties misijā kaut kur ārpus Latvijas. Dodoties pirmajās misijās, jau bija asaras. Taču iekšēji viņa zina, ka es vienmēr atgriezīšos atpakaļ. Tā arī viss vienmēr mums ir sanācis… Par māti Mariju es tik drošs neesmu, viņa jau tos pārdzīvojumus tā neizrāda, bet, atgriežoties no katras misijas, varu redzēt, ka viņa ir bijusi uztraukta. Domāju, ka viņai ir grūtāk… Ar savu ģimeni lepojos un esmu tai pateicīgs par sapratni.

– Un tomēr vai, dodoties misijās, pašam baiļu nemaz nav?

– Bailes – tās ir kontrolējamas cilvēka emocijas. Ja armijas sistēmā ir pavadīti 18 gadi, tad šīs emocijas esi spējīgs kontrolēt. Pateikt, ka patiešām ir tik bail no kara…. Karavīrs, kad izvēlas profesiju, arī apzinās, ka viņam ir jābūt tam gatavam. Viņš nodod zvērestu par to, ka nežēlos savus spēkus un nepieciešamības gadījumā arī dzīvību, pildot dienesta pienākumus un aizsargājot valsti. Dodoties uz misiju, nekad jau nevar zināt, kas tur sagaida. Izteikti bail?… Es atļaušos teikt, ka tā nav. Emocijas es esmu iemācījies kontrolēt.

Kontā – sešas misijas

– Cik misijās esat piedalījies?

– Sešās. 1996. gadā biju Bosnijas-Hercogovinas misijā, 1997. gadā otrreiz devos misijā uz Bosniju-Hercogovinu. Tur lielākie draudi bija no improvizētām sprāgstvielām, mīnu laukiem, kas bija palikuši pēc viņu kara. Tieši uzbrukumi pret koalīcijas spēkiem netika vērsti. Arī atbildības rajons nebija tik bīstams. Nākošās misijas 2004. gadā un 2005. gadā – Irākā. Tā jau bija ar vairāk paaugstinātu bīstamību, kad bija uzbrukuma draudi ne tikai no improvizētajām sprāgstvielām, bet arī kontaktā ar teroristu grupējumiem, pretinieka spēkiem, notika jau uzbrukumi ar strēlnieku ieročiem, mīnmetējiem un vēl cita veida ieročiem. Jau bija grūtāka. Irākā rotā bijām 120 cilvēki, un mums bija konkrēts atbildības rajons, kuru kontrolējām. Tikāmies ar civiliedzīvotājiem, ievācām informāciju. Tad arī mūsu uzdevums bija kontrolēt, cik daudz šajās teritorijās atrodas ieroči. Ja notika kaujiniecisku grupējumu uzbrukumi civiliedzīvotājiem, tad mēs iesaistījāmies, lai pasargātu civiliedzīvotājus.

2007. gadā devos uz misiju Afganistānā. Bijām vairāk ziemeļos, darbojāmies norvēģu bataljona sastāvā. Mūsu uzdevums bija apsargāt bāzi, kur bija dislocēti norvēģu spēki. Arī mēs, latvieši, tur dislocējāmies. Tur ir arī civilie darbinieki, kas rūpējas par projektiem, kur ieguldīt naudu. Mūsu uzdevums bija veikt viņu apsardzi. Bija arī uzdevums patrulēt blakus esošajās pilsētās, tikties ar policistiem, vākt informāciju, strādāt, lai spētu attīstīt šo reģionu.

Šī misija arī nebija no vieglākajām. Tajā laikā, kad es tur atrados, bīstamība bija no improvizētām sprāgstvielām. Tādu tiešu uzbrukumu nebija, viņi baidījās uzbrukt, jo apvidus neļāva tik daudz izvērsties. Cik zinu, tad tagad situācija tur ir eskalējusies, kļuvusi visai draudīga, jo notiek tieši uzbrukumi.

2009. gada misija man bija visgrūtākā no visām līdzšinējām. Tā bija specifiska, jo mums bija uzdevums apmācīt, attīstīt un kontrolēt Afganistānas nacionālo armiju. Mums bija piestiprināta viena vienība no Afganistānas armijas. Šo vienību vispirms apmācām, pēc tam ejam pildīt kopā ar viņiem uzdevums, esam starpposms, lai šīs vienības spētu sadarboties ar amerikāņu vienībām, kas atrodas Afganistānā. Bijām pie Pakistānas robežas, Kunāras provincē. Tas ir tieši tas pierobežas posms, kur no Pakistānas ienāk talibu kaujinieki…

Afganistānas bataljonā, kas sastāvēja no 500 līdz 600 cilvēkiem, mēs bijām 32 latvieši un 11 amerikāņi no nacionālās Mičiganas armijas. Bet tajā pašā laikā tur atradās arī citi amerikāņu armijas spēki. Tā bija 361. kavalērijas vienība, ar kuru cieši sastrādājāmies, lai spētu mērķtiecīgi pildīt kopīgu uzdevumu. Šeit uzbrukumu, salīdzinot ar visām citām iepriekšējām misijām, bija ļoti daudz. Bija reāls karš. Grupējumi centās parādīt vietējiem civiliedzīvotājiem, ka koalīcija nav spējīga pasargāt. Viņi centās noskaņot civiliedzīvotājus pret koalīcijas spēkiem, tāpēc viņi bija loti aktīvi, lai psiholoģiski ietekmētu, iebiedētu. Blakus robeža, Pakistāna, ļoti kalnains, apmežots apvidus. Līdz ar to pretiniekiem bija lielākas manevrēšanas iespējas.

Reāls karš pret četrkāršu pārsvaru

– Var teikt, ka pēdējā misija jums bija piedalīšanās reālā karā. Un visizšķirošākā bija kauja, kurā jums izdevās izglābt amerikāņu karavīru dzīvības…

– Tā ir diena, kura no atmiņas nekad netiks izdzēsta. Daudzas lietas paliek atmiņā, bet šī – visspilgtāk. No centrālās bāzes mūs izsūtīja uz kalniem kopā ar Afganistānas armijas karavīriem. Mazajās bāzītēs bija 30 līdz 40 amerikāņu, divi līdz trīs Latvijas karavīri. Arī tur mēs pildījām savus konkrētos uzdevumus – apmācām Afganistānas karavīrus, palīdzam amerikāņu karavīriem sadarboties ar afgāņu karavīriem ārpus bāzēm.

Tajā bāzē, kur 3. oktobrī 6.00 sākās uzbrukums, es biju pabijis jau septiņas nedēļas. Vidēji dienā šai bāzei bija viens līdz divi uzbrukumi. Tur bija diezgan maza teritorija. Un bāze tika apšaudīta no kalniem. Mans pieņēmums ir, ka pretinieks novēroja, skatījās, kā tiek reaģēts uz visām šīm situācijām. Bija arī uzbrukumi brīžos, kad gājām no bāzes laukā patruļās, kad atgriezāmies bāzē. Arī pirms tam bija bijis spēcīgs uzbrukums, kur gan nebija ievainoto un nogalināto, vienīgi man kājā trāpīja akmens šķemba, ko norāva lode. Tātad lodes lidoja diezgan tuvu… Tātad – septiņas nedēļas viņi mūs izlūkoja. Tāpēc, protams, uzbrukums bija plānots, iepriekš sagatavots…

Amerikāņu masu medijos tika teikts, ka tajā rītā mums uzbruka 350 talibu kaujinieki. Mēs bijām: 30 Afganistānas armijas karavīri, pie četrdesmit amerikāņu un divi mēs – latvieši. Tātad kopā – 72 karavīri, trīs līdz četri uzbrucēji uz katru no mūsējiem… 6.00, kad uguns nāca jau iekšā bāzē – lādiņi, ložmetēju uguns, mīnmetēju uguns – sapratu, ka šī būs nopietna kauja. Un tā arī bija – kauja ilga 13 stundas! Pirmajā uzbrukuma vilnī centās piespiest, lai mēs nevarētu pārvietoties, veikt pretdarbības. Un tas ilga trīs stundas no vietas. Nāca iekšā lodes, šķīda koku zari! Ložu smaka, ievainotie, nogalinātie blakus… Pēc 1,5 līdz divām stundām ieradās atbalsts no gaisa, kas arī mūs visus izglāba…

– Kāpēc gaisa atbalsts bija jāgaida tik ilgi? Bija taču saprotams, ka talibi uzbruks…

– Tas nav ilgi. Tas pat ir ātri, jo no centrālās bāzes kalnos mēs atradāmies 20 līdz 30 minušu lidojuma attālumā. Kaujas helikopteri neatrodas lielajā bāzē, bet citā. Afganistānas kalnos ir daudz ārējo posteņu, un gaisa atbalstam ir uzdevums ne tikai mums palīdzēt, bet arī atbalstīt visus esošos posteņus. Līdz ar to gaisa spēki tiek turēti vienā vietā. Kad tiek saņemta informācija par uzbrukumu, seko augstāko instanču lēmums, tiek dots uzdevums un ierodas gaisa atbalsts.

Uzbrukumi posteņiem notiek katru dienu. Ir dienas, kad pat sešas reizes. Speciālisti izvērtē, kad tad īsti notiks uzbrukums. Es nevaru pateikt – bija iepriekš informācija, vai nebija. Šāda informācija nonāk pie tiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar izlūkošanu…

Afganistānā katru dienu ir kaut kādi smagi uzbrukumi un nevar Gaisa Spēkus sakoncentrēt vienā vietā, jo citur var notikt smagāka kauja un tur atbalsts būs vairāk vajadzīgs…

Katrā misijā viens karavīrs izglābj cita dzīvību

– Kāda bija situācijā, kurā izglābāt amerikāņu karavīru?

– Ir informācija, ko pateicis pats Ēriks Harders un viņa māte. Ē. Harders pateica, ka mūsu klātbūtne un darbība izglāba ne tikai viņa, bet visu amerikāņu, kas tur bija, dzīvību. Tikpat labi es varu pateikt, ka arī tie amerikāņu karavīri, kas plecu pie pleca cīnījās pie mums pozīcijās, izglāba mūsu dzīvības… Šajā gadījumā tā bija tāda emocionāla Ērika pateicība… Uzskatu, ka katrs karavīrs katrā misijā izglābj kāda cita karavīra dzīvību. Jautājums ir, cik daudz katrs par to runā un cik daudz par to runā viņa tuvinieki, tie, kas ir bijuši ar viņiem kopā.

– Izglābtie amerikāņu karavīri un viņu vecāki uzaicināja jūs ciemos uz Ameriku…

– Amerikā biju uzaicināts viesoties ar visu ģimeni. Bijām tur pirms nedēļas. Uzaicināts bija viens karavīrs ar ģimeni, kas tajā dienā piedalījās kaujā, un arī viens virsnieks, kurš arī bija komandieris no Latvijas puses. Arī viņš bija strādājis ar 361. kavalērijas vienību un arī viņam gribēja pateikties par darbu… Gribu uzsvērt, ka ceļa naudu apmaksāja Amerikā dzīvojošie latvieši. Ērika māte bija visa šī procesa organizētāja. Uzņemšana bija brīnišķīga, viņi izrādīja cieņu mūsu karavīriem, kas dara kaut ko tādu, par ko daudz presē nerunā un neraksta.

Amerikā bijām divas nedēļas. Vispirms bijām Kolorado štatā, kur dzīvo Ēriks Harders. Tikāmies karavīru veterānu klubā ar Kolorādo štatā dzīvojošām latviešu ģimenēm. Mums bija arī kopīgs pasākums ar amerikāņu armijas karavīriem – 361. kavalērijas vienības balle. Mēs tur bijām uzaicināti kā goda viesi, piedalījāmies ballē militārajās formas. Tad apceļojām Kolorādo štata nozīmīgākās vietas. Tam sekoja lidojums uz Minesotu, kur tikāmies ar latviešu ģimenēm un mums bija noorganizēta atpūta pie ezera… Tas mūsu ģimenei bija patīkams atpūtas ceļojums.

Palīdz domas par ģimeni un karavīra rūdījums

– Cik grūti bija adaptēties Irākā, Afganistānā?

– Tas nav viegli, bet karavīrs, pirms dodas uz misiju, tiek sagatavots. Apmācības tiek pietuvinātas tiem apstākļiem, kas sagaida misijā. Mēs, protams, nevaram noorganizēt karstumu, tad būtu saunā jāsēž, bet varam sagatavot slodzes apstākļus, izveidot mākslīgos poligonus. Jācenšas apstākļiem pielāgoties pašam, jāieklausās tajos biedros, kuri jau ir bijuši misijās, jāatceras ieteikums – jādzer daudz ūdens. Ir, kas spriedzi un slodzi neiztur, bet tad šiem karavīriem tiek dota iespēja dienestu turpināt savā vienībā, nedoties uz misiju, turklāt arī tie uzdevumi arī ir vajadzīgi un nozīmīgi.

Kopumā varu teikt, 1ka 8 gadi armijā un militārajos spēkos man ir devuši rūdījumu. Svarīga ir arī paša attieksme pret savu fizisko sagatavotību, ja pats savu brīvo laiku dienā stundu vai divas velti svaru zālei vai riteņbraukšanai, peldēšanai, tad organisms tiek sagatavots slodzēm. Tomēr nevar trīs gadu laikā tik labi sagatavot karavīru, kāds karavīrs ir tad, ja 15 gadus ir pavadījis armijā un bijis kājnieku vienībā, kaujiniekos.

– Atgriežoties pie 3. oktobra traģiskajiem notikumiem, vai tajā rītā paguvāt padomāt arī par mājām?

– Protams, kad notika kauja, es pie sevis visu laiku domāju – nu nevar būt, ka tās ir beigas!… Situācija bija loti kritiska – astoņi amerikāņu karavīri aizgāja bojā. Tas ir liels cipars šādai bāzei. Man bija motivācija – mājās sieva, bērns, kas tevi gaida, un nedrīkstu kaut kādā brīdī iekšēji salūzt. Man bija uz ko tiekties…. Spēku izdzīvot deva arī pavadītais laiks Bruņotajos Spēkos, pieredze, kas lika darīt lietas zināmā mērā automātiski – galvā lēmums ir tik ātrs, ka ķermenis jau to dara…

– Vai Afganistānas karavīri vispār grib mācīties paši sevi aizstāvēt? Viņi tādi kā nedaudz viltīgi….

– Katrs savā būtībā ir viltīgs. Viņi loti ilgus gadus karojuši, turklāt ne jau paši to gribējuši. Viņi nedaudz cenšas no katras armijas kaut ko iemācīties. Taču ir arī daudzi, kuriem ir valstiskā apziņa, un viņi grib pasargāt savu valsti. Jautājums ir, cik ilgi viņus vajadzēs mācīt un cik ilgs laiks nepieciešams, lai viņi mācīto saprast… Viss ir atkarīgs no tā, kā tu atrod kontaktu ar viņu armijas komandieri. Mūsu uzdevums bija palīdzēt komandierim. Ja esi spējīgs ar viņu sastrādāties, rezultāts ir.

Manā skatījumā viena no lielākajām problēmām Afganistānā ir civiliedzīvotāju neizglītotība, jo nereti armijā ir atnācis cilvēks, kas vēlas izrauties no savas vides, tā viņam ir iespēja apceļot Afganistānu… Un ja vēl viņam maksā algu. Bija tādi, kas neprata rakstīt.

– Kādā valodā jūs sazinājāties?

– Afganistānā nav vienas valodas. Tur ir puštuni, uzbeki, kirgīzi, tadžiki. Viņiem ir divas valodas – puštunu ir viena no tām. Pārsvarā sazināties mums palīdzēja tulki – civilmilitārie darbinieki. Viss ir atkarīgs, cik daudz tu gribi parādīt afgāņu militārprersonai savu cieņu, kaut arī to, ka zini kaut dažus viņu vārdus, izteicienus. Viņi to novērtē, un tad kontakts ir vieglāks. Es sarunvalodas līmeni protu angļu valodu, nedaudz atslēgas vārdus zinu no afgāņu valodas.

– Vai Afganistānā krievu valodu atceras?

– Atceras, bet negrib runāt krievu valodā. Vairāk skatās uz angļu valodas pusi.

Vērtības, ko nevar nopirkt par naudu

– Kādi ir jūsu nākotnes nodomi?

– Dienēšu tik ilgi, kamēr armijā vēlēsies, lai es dienētu. Pensija?… Ja esi 25 gadus nodienējis, tad būtu normāli aiziet pensijā. Mani nākotnes nodomi ir turpināt dienestu Nacionāli Bruņotajos spēkos. Ja būs iespēja un vajadzība, došos misijā, jo tā ir mana būtība – es esmu karavīrs. Tā ir iespēja smelties pieredzi, un šo pieredzi es izmantošu.

Cilvēkiem, sabiedrībai vajadzētu censties vairāk saprast, ka mēs veicam lielu darbu savas valsts labā. Karavīriem zemeslode ir par šauru, jo, lai arī kur viņi nebūtu, viņi satiek savus draugus, cīņu biedrus.

Ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu, un tā ir draudzība un mīlestība. Man jau liekas, ka no misijas lielākais ieguvums ir draugi, kas paliek uz visu mūžu, ka viņi nedzīvo tikai šeit, bet viņi dzīvo visā pasaulē.